Sprediķis no ģimeņu dievkalpojumiem Rīgas Lutera draudzē
Jēzus saka: “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs.“
(Marka evaņģēlijs 13:31)
Šodien ir Mūžības svētdiena. Tas gan nenozīmē, ka tagad svētdiena turpināsies mūžīgi. Lai gan mūžība mazliet būs līdzīga svētdienai. Vismaz tādai svētdienai, kurā mēs kopīgi ēdam brokastis, nestrīdamies par sīkumiem, atnākam uz baznīcu, atpūšamies un esam priecīgi būt viens ar otru kopā, un dodam viens otram bučas. Tomēr Mūžības svētdienā mēs domājam par to, ka daudz kas mūsu dzīvēs nav mūžīgs. Tomēr tas, kas notiek svētdienās baznīcā, mums gan kaut ko no mūžības atnes un uzdāvina.
Bet visvairāk mums Mūžības svētdiena saistās ar nāvi. Bet mēs parasti nedomājam par nāvi. Varbūt tikai tad, kad kļūstam mazliet vecāki. Un nemaz negribam svētdienā runāties par nāvi. Jo tas, protams, nav neko priecīgi. Un arī tāpēc, ka mums, pieaugušajiem, liekas, ka bērni par tādām lietām kā par nāvi jau nu gan nedomā. Bet varbūt tomēr domā – kad paliek mājās vieni, kad nāk strauji vakars, kļūst tumšāks un neviens nenāk no darba, kad ir bailes ieslēgt gaismu un tev ir sajūta, ka esi palicis viens pats pasaulē?
Katrā ziņā bija viens cilvēks, viens zēns, desmit gadu vecs, kurš par nāvi domāja, jo lielākoties gulēja mājās, kāsēja, nevarēja vairs paiet ar savām līkajām kājām, vienmēr slimoja un pēdējo pusgadu nebija gājis skolā. Ilgu laiku viņš to nezināja, to, ka viņam būs drīz jāmirst, bet, kad uzzināja, tad briesmīgi nobijās un raudāja. Vai jūs atceraties vārdu šim zēnam? Kā viņu sauca? Viņu sauca Sausiņš. Vismaz tā viņu sauca viņa brālis Jonatans – visskaistākais un stiprākais savā skolas klasē. Tieši viņam Sausiņš jautāja:
Kā var notikt kaut kas tik šausmīgs, ka dažiem jāmirst, kaut arī viņiem nav pat desmit gadu?
Bet Jonatans sacīja:
– Zini, Sausiņ, man liekas, tas nemaz nav tik šausmīgi. Man liekas, tu jutīsies
lieliski.
– Lieliski? Vai tad gulēt pazemē un būt mirušam ir lieliski?
– Ko niekus, – Jonatans atbildēja – tur jau gulēs tikai tava čaumala. Bet tu pats
kaut kur būsi aizlidojis.
Uz kurieni? – Sausiņš jautāja, jo patiesībā nespēja ticēt brālim.
– Uz Nangijālu, – un Jonatans to pateica tā, itin kā tāda vieta būtu zināma
jebkuram cilvēkam. Tur vēl valda ugunskuru un pasaku laiks, no turienes nākot visas pasakas, viņš sacīja, tur notiekot viss kā pasakās, un, ja cilvēks nonākot tur, viņš dzīvojot līdzi pasakām no rīta līdz vakaram un arī naktīs.
Tā viņi abi sēdēja un sarunājās par Nangijālu, kur paiet tikai divas dienas, kad te uz zemes paiet varbūt deviņdesmit gadu. Un Sausiņam drīz bija jālido turp.
Tomēr viss notika pilnīgi citādāk. Uz Nangijālu aizlidoja Jonatans. Jo mājā, kur viņi dzīvoja, izcēlās ugunsgrēks, un Jonatans pirmais metās liesmās iekšā, lai izglābtu Sausiņu. Bet māja jau dega tā, ka laukā varēja izkļūt tikai, lecot pa logu. Un, krītot zemē, Jonatans tā sasitās, ka tūlīt pat nomira. Bet Sausiņš, kuru viņš bija piekļāvis sev pie krūtīm, lai aizsargātu, palika dzīvs. Tad par Jonatanu uzrakstīja avīzē un nosauca viņu par Lauvassirdi. Kaut arī viņa uzvārds bija tikai Lauva.
Bet Sausiņš kāsēja arvien vairāk, un tad kādā rītā tas notika arī ar viņu. Māmiņa uz galda atrada zīmīti Neraudi, mēs satiksimies Nangijālā, bet Sausiņš tajā pat mirklī stāvēja pie kādas skaistas mājas žoga un lasīja uz plāksnītes uzrakstu Brāļi Lauvassirdis. Arī viņš bija tagad Nangijālā! Sausiņš vairs nekāsēja, viņam bija taisnas kājas, viņš pēkšņi mācēja peldēt, un pie upītes satika Jonatanu, viss bija kā pasakā. Tas bija it kā briesmīgi sens laiks, te, Nangijālā, bet reizē arī pavisam jauns laiks, dzīvojot Ķiršu ielejā, kur viss ir par velti, kur cilvēki dod cits citam un palīdz allaž, kad vajadzīgs. Bet tas ir tikai pats sākums stāstam par diviem brāļiem Sausiņu un Jonatanu, stāstam, ko jūs katrs varat izlasīt no jauna vai pārlasīt sen aizmirsto grāmatu par brāļiem Lauvassirdīm.
Bet tas nav tāds salds stāsts, pie kā iemigt. Jo stāsts ir tāds, ka jābaidās un jāparaud, un jāmīl. Kā pats Sausiņš teica, šis stāsts ir gandrīz kā pasaka un maķenīt, maķenīt kā spoku stāsts, un tomēr viss ir patiesība, lai gan to nezin neviens cits kā tikai Sausiņš un Jonatans. Un, cik jocīgi, ka tieši tādus pašus vārdus mēs varam sacīt par to stāstu, ko stāsta baznīcā, ko stāsta Jēzus, ko lasām Bībelē. Gandrīz kā pasaka, maķenīt spoku stāsts, bet tomēr viss ir patiesība. Jo to, ka šis stāsts ir patiesība, var zināt tikai tas, kas tam tic un kas ir to piedzīvojis.
Mēs parasti nedomājam par nāvi. Bet varbūt, kad domājam, tad baidāmies – arī par to stāstīt. Un cik neiedomājami grūti, mums, pieaugušajiem, būtu atbildēt tādam Sausiņam, kad viņš bija briesmīgi pārbijies, ka drīz jāmirst. Vai mēs varētu par mūžīgo dzīvību pateikt tik vienkārši un gaiši, kā Jonatans pateica par Nangijālu? Tā, it kā tāda vieta būtu zināma jebkuram cilvēkam. Tas būtu šausmīgi grūti! Bet varbūt tieši tad mēs kļūstam par lauvassirdīm, kad uzdrīkstamies teikt patiesību tā, ka tā nevis sāpina, bet dziedē. Bet citādi par to nedrīkst un nevar teikt! Jo citādi nemaz arī nav!
Es pats par Sausiņu un Jonatanu lasīju, kad man bija astoņi gadi. Un tad man kļuva apmēram skaidrs par Nangijālu. Protams, vēlāk, es uzzināju daudz ko vēl un sapratu, ka Nangijāla varbūt tikai līdzinās mūžīgai dzīvībai un Debesu valstībai. Tomēr daudz, daudz grūtāk būtu bijis tad, ja tā vietā es lasītu kaut ko par vampīriem un miroņiem, kas staigā, klabinādami zobus. Jo arī tādi stāsti ir papilnam. Muļķīgi un nelabi stāsti. Jo patiesībā ir pavisam citādi! Jo, ja cilvēks jau pavisam agri izlasa par Nangijālu, tad Debesu valstība un mūžīgā dzīvība viņam liekas pašsaprotamas kā svētdienas.
Jā, un vai mēs gribam dzīvot citādi un kā svētdienās? Mēs tikai skrienam un skrienam, bet cik bieži Nangijāla sākas tad, kad mēs apsēžamies pie Sausiņa gultas un ieklausāmies viņa sirdī. Tas nepavisam nav viegli. Jo Nangijālas sākums ir tur, kur tev ir pašam jāizšķiras, kurā pusē tu stāvi un par ko tu cīnies. Vai skriesi degošajā mājā, vai nē? Vai lēksi pa logu ārā, Sausiņu pie krūtīm piekļāvis, vai nē? Vai pateiksi Sausiņam patiesību par nāvi, vai nē? Nangijālas sākums ir šeit, kur lēnām viss kļūst kā uz delnas un atklājas kam mēs piederam, kurš mūsos ir iededzinājis savas zīmes. Jo Nangijāla ir dzīve, liecinot par Dievu. Kad no sausiņiem kļūstam par lauvassirdīm. Jo tikai tad, kad pārstājam domāt par sevi, baidīties par sevi, saudzēt sevi – mēs ieraugām gaismu no tās pasaules, kurā Dievs nav domājis par sevi, nav saudzējis sevi, bet gan dara visu, lai mēs beidzot saprastu, ko grib sacīt mums tās baltās dūjas, kas sit pie logiem, aiz kuriem mēs guļam un kāsējam, un nes mums vēstules no turienes, kur nav vairs Mūžības svētdienas, bet ir mūžīgi svētdiena.
Jo katrā dienā, katrā dzīves brīdī iespīd kaut kas no mūžības. Un, kad mēs to saprotam, tad ieraugām gaismu. Un zīmīti uz virtuves galda –Neraudi, mēs satiksimies Nangijālā. Un tā ir patiesība. Tad arī mēs vairs neesam bailīgi, izmisuši sausiņi, bet lauvassirdis.