- gada 6. decembrī,
II Advents un Bērnu piemiņas dievkalpojums
Mēs viens otru atradīsim
Ik gadu Adventa laikā pienāk viena svētdiena, kad mēs visi apstājamies un pieminam bērnus. Aizdedzam svecītes, laižam gaisā balonus – ne tikai tie no jums, kas paši savā dzīvē ir piedzīvojuši, ko nozīmē zaudēt bērnu, bet visi. Lai vēlreiz sev atgādinātu, ka, zaudējot visdārgāko, tik un tā tas nevis pieder tagad nāvei, bet gan dzīvei. Mūsu lielajai dzīvei, kas ir daudz lielāka par to, ko mēs par dzīvi saucam un domājam ikdienā. Tāda ir šīs dienas svarīgā vēsts – viņi ir. Un vienmēr mūs atradīs. Un mēs viņus atradīsim. Jo tas, kas ir šie bērni, tas atrod, meklē, izlauž ceļu pie katra, kas nemitas par tiem domāt, tos atcerēties un mīlēt. Un īpašu nozīmi šī doma iegūst, kad mēs nopietni pārdomājam, kas tad ir Advents, sagatavošanās laiks Kristus dzimšanai, ienākšanai, uzniršanai mūsos.
Advents pievērš mūsu uzmanību sev pašiem. Jo tas ir stāsts par cilvēku. Par to, kas un kāds – patiesībā – ir cilvēks. Stāsts par Dieva ienākšanu pasaulē, Jēzus piedzimšanu Betlēmē ir kā neaptverami ietilpīga glezna, kas vēstī – Dievs nojauc visas cilvēku apzināti un neapzināti izveidotās robežas un tuvojas, lai katrs cilvēks varētu apzināties, ka Dievs ir mūsu būtības pamats, mūsu dziļuma dimensija, ka katrā cilvēkā sākas kas bezgalīgs. Iedomāsimies neaptverami dziļu aku, kam virsū uzlikts smags betona vāks. Mēs domājam, ka cilvēks ir šīs vāks, kas labi turas uz zemes, uz šī vāka top viņa dzīve, šim vākam ir skaidras malas, mēs cenšamies no šī vāka nenokrist un tā. Taču izrādas – cilvēks ir arī tas viss, kas sākas zem šī vāka. Tas milzīgais dziļums, plašums, dzīvību nesošais ūdens. Tas ir tā, it kā mēs iedomātos – es esmu sala, viena pati maza sala lielajā okeānā. Un piepeši kāds mums teiktu – tu esi arī viss šis okeāns. Sala arī, jā, taču tā ir diezgan nenozīmīga sala lielajā okeānā, kurā ir daudzas vēl neatklātas un neizpētītas salas, kontinenti, jūras. Man šķiet, ka Adventa laiks grib pievērst mūsu uzmanību mūsu katra, jā, katra cilvēka patiesajiem mērogiem, kurus mēs varam apjaust vienīgi ļaujoties tam, kas uznirst, piedzimst, nāk no tā, ko mēs tik zīmīgā kārtā saucam par debesīm, bet kas nav nekas cits kā dziļums mūsos, dziļums šajā esībā, tas no kā ir radies viss, kas ir. Mēs esam pieraduši uz sevi skatīties, kā uz šo mazo salu, kas tik vientuļa, ierobežota, nereti tik kaila un maza laikā un telpā paceļas virs okeāna dzelmēm un atkal tajās nogrimst, taču Adventa laiks ir kā tāds sauciens šajā tuksnesīgajā okeānā – cilvēks ir ne tikai tas. Pēc būtības cilvēks ir kas neaptverami vairāk. Viņa patiesā būtība, sirds, gars nav ierobežoti šajā salā, kuru mēs dēvējam par savu dzīvi un par kuru sirds dziļumos esam pārliecināti, ka nedz pirms tās, nedz pēc tās – nekā nav. Es tiešām domāju, ka – lai ko mēs teiktu, kam mēs ticam – sirds dziļumos mēs tam neticam. Ka ir kaut kas pirms un ir kaut kas pēc. Ka šī sala ir tikai viena maza, jā, varbūt pati mazākā mūsu Lielās dzīves daļa, tās dzīves, kura nekad nav sākusies, jo ir vienmēr bijusi un tāpēc nekad nevar beigties.
Un atcerēsimies, ko Jēzus teica par mazākajiem. Kā tos ir jāuzņem, jāmīl, jāciena, jāgodā. No tā arī izauga izjūta, ka tieši vismazākie, jā, arī mūsu Zvaigžņu bērni, ir pelnījuši vislielāko cieņu. Tas ir tas, ko saka apustulis Pāvils – vismazākais ir pelnījis vislielāko godu. Un tāpēc man šķiet, ka dzīves nevar salīdzināt. Nav īsas un garas, izdevušās un neizdevušās, piepildītas un nepiepildītas, laimīgas un nelaimīgas dzīves. Mums nav jāsalīdzina šī mazā sala okeāna vidū ar citām. Mums nav jāmēģina dot šai salai, mazajai saliņai, klints radzītei okeāna plašumos kāds vērtējums. Bet jāpaceļ sava sirds iepretī tam, kas ir šī mazā sala. Neatņemama daļa no tā Lielā. Un tas lielais Lielais esam mēs. Tas, kurš mūsos vienmēr un mūžīgi saka ES ESMU. Kā būtu, ja mēs pamēģinātu domāt par sevi un par saviem bērniem ne tikai kā par šīm mazajām saliņām draudīgās realitātes vidū, bet kā par ko tādu, kas ietver ne tikai šo mazo saliņu, kas sākas un beidzas, bet arī visu okeānu, tā neatklātās dzīles un plašumus, kontinentus, meridiānus? Jebkura dzīve ir maza. Un jebkura mazā dzīve – vai pirms piedzimšanas vai pēc tās, vai desmit, vai divdesmit vai deviņdesmit gadus veca – izaug laukā no sevis un atveras tam, kas mēs esam īstenībā. Mazā dzīve atstāj salu un dodas lielajos ūdeņos. Lai atklātu to, kas tā ir īstenībā. Mēs ļoti baidāmies no šī brīža. Mūs stindzina bailes par to, kas notiks, kad būs jāatstāj šī dzīve kā sala lielajā okeānā. Mūsu laikmeta cilvēkam – un tur mēs esam visi vienādi – ticīgi, neticīgi, kristīgi vai nekristīgi – ir tikpat kā neiespējami aptvert, ka sala un okeāns ir kaut kas viens. Ka es esmu sala, es esmu šīs mazais nogrieznītis laikā un telpā, esmu starp šīm robežām, no kurām viena ir iekalta manā dzimšanas apliecībā un otru reiz iekals manā miršanas apliecībā. Un tieši tikpat daudz un daudzkārt vairāk es esmu tas, kas ir pirms un aiz šīm robežām. Es esmu mazā sala. Un es esmu lielais okeāns. Un neizpētītais kontinets. Mani stindzina bailes iziet no šī istabas, par kuru es domāju, ka tā vienīgā ir mana dzīve un viss, kas esmu. Jo es sirds dziļumos neticu, ka aiz durvīm vispār kas ir. Un varbūt visas dzīves jēga slēpjās tajā – pamazām uzticēties, sevi pieradināt, pieņemt domu, ka es esmu ne tikai mazā istaba, bet visa neaptveramā pils. Ka tas, ko es sastapšu aiz šīm durvīm, būs nevis kas biedējošs, tukšs, baiss – bet es pats. Kristus manī. Dievs cilvēkā. Es mirstu un augšāmceļos. Es mirstu un dzīvoju. Jebkura šīs zemes dzīve ir maza. Iepretī tai Lielajai dzīvei, kura mums pieder tikpat un daudzkārt vairāk kā tā, ko pazīstam šobrīd. Šo vismazāko mīlēt, cienīt, novērtēt, apjaust, ka bez šī mazā mezgliņa lielajā tīklā nevarētu pastāvēt arī pats esības tīkls. Mana dzīve, šis mazais mezgliņš ir ļoti svarīga. Bez tās nevarētu pastāvēt viss pārejais. Dzīve ir svarīga un vērtīga pati par sevi. Lai kas tajā notiktu, tas viss neizsaka dzīvi. Tieši tāpēc es teicu, ka nav labas un sliktas, veselas un slimas, īsas un garas. Jo dzīvei jēgu un vērtību dod nevis tas, kas notiek tās virspusē, bet gan tas, ka tā balstās uz dziļumiem, Dievā, Kristū, debesīs, mūžībā. Okeānu izsaka nevis viļni un putas, bet dzīles. Viļnojas arī ūdens vannā. Bet okeāns ir tas, kas ir neaptverami plašs un neaptverami dziļš. Un, ja es saku es esmu šī mazā sala, man ir jāsaka arī es esmu šis okeāns. Līdzīgi kā krasts. Ja kāds grib būt krasts, tad tam ir jābūt gan jūrai, gan smiltīm, gan līnijai, kur abi satiekas. Krasts nevar būt bez jūras un nevar būt bez līnijas, kur sākas smiltis. Krastu veido abi. Krasts ir abi.
Adventa laiks mūs aicina izvērtēt visus pretstatus. Jo Dieva nākšana pasaulē iezīmē visfundamentālākā pretstata beigas, visnocietinātākās robežas nojaukšanu. Starp cilvēku un Dievu vairs nav robežas. Tā ir atcelta. Nojaukta. Mūra vairs nav. Nekādu nogrābstītu smilšu, kas atturētu robežpārkāpējus. Nekādas pierobežas zonas, kurā visiem jāuzvedas atbilstoši noteikumiem. Nevienam, kurš vēlas atrast Dievu, vairs nav jāuzrāda pase. Vai jāsaņem vīza kādā Gara kantorī. Pie robežas starp cilvēku un Dievu neviens vairs netiek izkratīts, vai neved pāri robežai ko neatļautu – kādu ne tādu literatūru vai ko citu. Nevaru gan atturēties nepasakot, ka šī robeža lielākoties bija pašu cilvēku izveidota.
Kristus nākšana iezīmē to, kā vajadzētu būt un kā vajag būt. Dievu un cilvēku atdala nevis robeža, bet līnija. Nevis robeža, uz kuras notiek cīņas, bet līnija, kas ļauj pamanīt atšķirības, daudzveidību, mācīties, bagātināties – ar domu, ka tas, kas šaipus un taipus līnijas beigu beigās ir kaut kas viens nevis divi. Ka Dievs ir gan te, gan tur. Un cilvēks ir, gan te, gan tur. Ne tikai te vai tur. Advents nojauc šo vai un sāk pārveidot to par un. Dieva nākšana aicina mūs godīgi paskatīties arī uz pārējām robežām, kuras stingri ierobežo to, kas mēs esam un kā sevi un šo esību redzam. Un nonākt pie atskārsmes, ka visas šīs robežas ir nevis realitāte, bet tas, kā mēs realitāti redzam, sadalām un rediģējam. To tik izcili skaisti pasaka vārdi no Lūkas evaņģēlija: Sagatavojiet Kungam ceļu, dariet līdzenas viņa takas! Katra ieleja lai top piepildīta, un katrs pakalns un paugurs lai tiek nolīdzināts; līkumi lai top taisni un grambas par līdzenu ceļu, un visa miesa redzēs Dieva pestīšanu. Mūsu galvās, sirdīs, tajā kā redzam, domājam, uztveram – esam izveidojuši un ir izveidojušās ielejas, pakalni, pauguri, līkumi, grambas. Taču mūsu patiesais ceļš ir taisns. To neapstādina robežas, dzeloņstieples, vaļni, mūri, pārrakti ceļi. Mūsu katra patiesais ceļš ir Kristus ceļš – neizsmeļams, neapturams, mūžīgs. Un kad domājam par robežu vārdā Nāve, par kuru mums ir it kā absolūti viss skaidrs un zināms, ka tas, kurš bija dzīvs, to šķērsojot vairs tāds nav, nonākam pie atskārsmes, ka fiziskā dzīvība nav vienīgā un – kas zina – varbūt nebūt ne pati augstākā esības forma. To mēs tik skaidri varam redzēt visīstākajā, vispabeigtākajā, vispatiesākajā cilvēkā vārdā Jēzus – viņa augšāmcelšanās stāstā.
Adventa laiks ir aicinājums sākt pārveidot visas robežas par līnijām. Vai vismaz apzināties, kas ir tās robežas, kuras uztveram par par tik pašsaprotamām, ka pat neuzdrošināmies tām iebilst un turpinām tām paklauties. Arī robežai starp dzīvi un nāvi. Arī starp to, kas bija tad un ir tagad. Un to, kas vēl tikai būs. Advents ir aicinājums atlauzt šīs cieši aizbultētās durvis. Un apjaust viss, kas ir bijis, joprojām ir. Jā, taipus līnijas. Neapšaubāmi. Taipus mūsu maņām, taipus mūsu pieskārieniem un glāstiem. Bet mēs esam ne tikai ķermeņi. Mūsu ķermeņi ir tikai viena, nebūt ne svarīgākā mūsu esības daļa. Mēs varam viens otram pieskarties arī ar dvēselēm, bet arī tikties vēl dziļāk – Gara līmenī. Un, kad es domāju par šodienu, par aizlūgumiem, svecītēm, baloniem – tās nav tikai kādas ārējas dziedinošas norises, bet arī garīgas sastapšanās ar mūsu bērniem. Kā zīme tam, ka joprojām varam ko dot un ka joprojām no viņiem saņemam. Jo mēs esam ne tikai mūsu mirstīgie ķermeņi, gaistošās atmiņas, personības, emocijas, domas un jūtas. Mēs esam un mūsos katrā taipus tam visam, ko nupat nosaucu, ir Gars, centrs, kodols, un tur nevienam nekas nav miris un beidzies. Jo mēs katrs esam arī tas, kas paliek pēc tam, kad viss iepriekšējais manis nosauktais nomirst un beidzas. Mūsu ķermeņi nomirst, arī tas viss pārējais, ko uzskatam par sevi. Taču mēs esam ne tikai tas. Mēs esam arī Kristus ES. Kad nāve vairs nav robeža, bet tikai līnija, mēs piepeši sākam apjaust to paradoksu, kas saka – ja tu mirsti, pirms tu mirsti, tu nemirsi, kad tu mirsi.
Mūsu katra vidū ir kāda miera vieta, kā tāds klusums virpuļviesuļa vidū, ciklona centrā, līdz kurai netiek mūsu bailes, bēdas, nožēla, vainas sajūtas, izmisums. Tur atrodas mājas mūsu dziļumos noenkurotajai ticībai, ka viss dzīvais ir mūžīgs kā Dievs ir mūžīgs. Izjūta, ka mūsos katrā un arī mūsu bērnos ir kaut kas, kas nav pakļauts laikam un telpai. Un, kad šī ticība sāk apūdeņot mūsu domas, jūtas, emocijas, bēdas, izmisumu, mūsos parādās kāds spēks, varbūt spīts, cerība, dziļš viedums par to, kas esam mēs, kas ir mūsu bērni, kas vispār tas viss ir, ko pieredzam, ko elpojam, tas, ka mēs ESAM.
MĒS – visi, kas bija, ir un būs. Visa miesa. Kas ir neaptverami vairāk nekā tas, ko ar šo vārdu saprotam šobrīd. Visa miesa redzēs pestīšanu.