Uzruna Bērnu piemiņas dievkalpojumā, III Adventā,
Lutera baznīcā 2014. gada 14. decembrī
Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis viņai sacīja: “Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala. (Lk.1, 26-32)
Šodien daudzi visā pasaulē iedegs ne tikai trešo Adventa sveci, bet arī katrā laika joslā pulksten septiņos vakarā aizdegs sveces, pieminot mūžībā aizsauktos bērnus. Savējos bērnus, radu bērnus, draugu bērnus, un to darot, domās par gaismu un svētību, ko šie bērni nesuši viņu dzīvēs un paradoksālā veidā turpina nest. Šī sveču gaisma no loga uz logu, no mājas uz māju pamazām apjozīs visu pasauli un, ja kāds vērotājs to varētu novērot vai nofilmēt, tad viņš redzētu, kā šīs sveču gaismas kopā veido ceļu, kurš pamazām, saraustīti, neveikli virzās uz priekšu. Tas ir jau sācies pirms dažām stundām tālu austrumos, kur jau ir sācies šodienas vakars. Pirms pāris stundām šis gaismas ceļš šķērsoja Klusā okeāna salas un Sidneju, Austrālijā, bet šobrīd ir sasniedzis Tokiju, Japānā. Katra gaismiņa šajā ceļā palīdz tam virzīties uz priekšu, jo šo ceļu veido cilvēki, kuri ir izlēmuši, ka neskatoties ne uz ko, gaismai ir vieta viņu dzīvē.
Tas nav spožs, taisns, gaismas pieliets ceļš. Tā nav apgaismota iela un pat ne meža taka. Varbūt pirmajā brīdī tas nemaz neizskatās pēc ceļa. Tumsas pārrāvumi starp mazajām liesmiņām, iespējams, ir ļoti gari. Bet ikviens tumsas posms beidzas ar to, ka kaut kur atkal iedegas gaisma. Un, ja tā neiedegas pie manis, varbūt tā iedegas pie kāda man līdzās un arī tā es varu pieredzēt, ka tumsa nav bezgalīga un bēdas mūžīgas. Jo tumsa un bēdas pieder pie redzamās, pieredzamās dimensijas, bet mūsu esības pamatu veido gaisma, gluži kā tas, ka zemes un dzīvības pastāvēšanas pamatus veido saule un tās gaisma.
Iedomāsimies sauli, kas ir mūsu pamatos. Tā tur nebeidz spīdēt un izstarot gaismu. Arī, kad dzīve pagriezusi gaismai muguru. Bet ir kāds spēks un tie neesam mēs paši, kas lēni un nemanāmi, taču neapturami dzīvi griež atkal pretī gaismai. Tas ir tas, ko es redzu pie savām orhidejām uz palodzes. Lai kā tās pagrieztu, tās griežas pretī logam, tā ir kaut kāda iekšēja nepārvarama tieksme pret gaismu. Un arī katrā cilvēkā tāda ir un šai tieksmei – it īpaši Adventa laiks aicina atmosties jo īpaši.
Par to runā arī domātājs Endrjū Koens, kad viņš raksta, ka realitāte sastāv no redzamā un neredzamā, zināmā un nezināmā, viss, kas jebkad ir bijis, un jebkad būs, – ir veidots no šīm divām dimensijām. Lielākoties mēs apzināmies tikai uztveramo realitāti – laiku, telpu, notikumus. Tomēr arī redzamā realitāte, tāpat kā okeānā peldošs aisbergs, kas paceļas pāri ūdens līmenim, balstās un neredzamo, nezināmo, neizdibināmo dimensiju. Mēs nevaram šo dimensiju redzēt, tai pieskarties, vai to aptvert, jo pašā savā būtībā tā ir neredzama un netverama. Tomēr mēs varam to atklāt. Katra cilvēka esība balstās šajā dimensijā. Mēs piedzimstam no šīs dimensijas un tā vienmēr ir klātesoša mūsos. Laiks, telpa, notikumi ar mums notiek redzamajā realitātē. Mūsu katra laiks un telpa, kurā notiek kaut kas ar mūsu ķermeņiem, emocijām, prātu izaug no mūsu esības pamata un nekad netop no šī pamata atšķirts. Mūsu gars, dzīles, neredzamais mūsos un neizdibināmais mūsos, kas vienmēr paliek savienots ar mūsu Radītāju, mūsu tapšanas impulsu, patiesībā nevis tikai savienots, bet šīs impulss, šis Radītājs, tas, ko mēs saucam vārdā Dievs, kā gaisma tiecas spīdēt un izstaroties visā, kas ir mūsu laiks un telpa, kurā notiek tas, kas notiek. Tas mūsos ir vienmēr.
Citiem vārdiem, ir kaut kas mūsos, ko mēs pieredzam kā laiku un telpu, notikumus – labus un ļaunus. Tie sākas un beidzas, un par to runā dziļdomīgais lasījums no Salamana mācītāja grāmatas. Laiks dzīvot un laiks mirt, un tā tālāk. Taču, saprotiet, tā sacīt var vai nu viens rezignēts, kaut kādā nozīmē padevies cilvēks, vai arī cilvēks, kurš zina kaut ko vairāk par laiku, telpu un notikumiem. Jo mūsu esības pamats, mūsu katra gars, un arī mūsu bērnu esības pamats ir kaut kas, kas nekad nav piedzimis. Tas ir dziļāk par laika ritējumu un notikumiem, vētrām un cīņām, kas notiek redzamās īstenības viļņos. Katrā cilvēkā ir šis pamats, kas nekad nav piedzimis, jo no tā viss dzima, un tāpēc tas arī nekad nevar nomirt. Manī ir kaut kas, kas nekad nav piedzimis, un tādēļ nekad nevar nomirt. Beigu beigās es nonāku pie tā, ka mana patiesā būtība, kas sakņojas Dieva, un kas ir Dieva radošā un mīlošā Gara piepildīta kā telpa, ko piepilda saule, tā nav dzimusi noteiktā datumā un tā nenomirs noteiktā datumā. Tā vienmēr ir bijusi, ir un arī būs. Tā ir tā daļa manī, kura dzīvo no mūžīgās dzīvības. Un tā tas bija pirms manas ienākšanas šajā pasaulē un būs arī pēc manas aiziešanas no šīs pasaules. Tāpēc mēs vispār varam sacīt šos paradoksālos vārdus par Zvaigžņu bērniem. Gaidīti, mīlēt, IR. Viņu – ja tā var sacīt – “irība”, esība, patība nemirst, jo nekad nav piedzimusi. Tā bija pirms visa un paliek pēc visa, ja ar visu mēs domājam šo dzīvi.
Jo dzīve nav tikai “mana dzīve” vai “mana bērna dzīve” – šie daži desmiti gadu vai mēneši, dienas, minūtes un varbūt pat neviena. Tas, ko mēs saucam par dzīvi, ir daļa no kā lielāka, ar ko tā ir neatdalāmi saistīta. Tā ir kā puzles gabaliņš. Neatkārtojams, vērtīgs, ar absolūti unikālām krāsām, kādu mazītiņu zīmējumu, kuru mēs tā īsti nesaprotam. Un mēs varam šo puzles gabaliņu grozīt rokās, meklēt tā jēgu, aprakstīt tā formu, tiekties aptvert tā saturu, taču mums ir jāatmostas patiesībai, ka puzles gabaliņš viens pats par sevi un par to, kas viņš ir, daudz neko pastāstīt nevar. Tikai tad, kad aptveram, ka viņš pieder pie kādas lielākas “dzīves” un ka ir šīs lielākās “dzīves” varbūt pats izšķirošais gabaliņš un ka nesaprotamās krāsas un līnijas ir daļa, varbūt pavisam maza, bet izšķiroša daļa no kādas lielākas bildes un šī bilde un lielākā dzīve ir nevis kā kāds pūlis, kura skrūvīte esi, bet gan tā arī ir tava, tieši tava lielākā dzīve un lielā bilde tev pašam un visiem mums kopā, tikai tad mēs nonākam tuvāk tam, kas ir dzīve. Īsa vai gara, maza vai liela, nozīmīga vai nenozīmīga, kaut ko paveikusi vai nepaveikusi, katra dzīve savos dziļumos atrodas rokās, kuras to šūpo, aijā, nes pāri visam, kas tās virspusē notiek.
Jo mūsu mazās dzīves pamatā vienmēr ir bijis un vienmēr būs kas neaptverami pozitīvs, kāda absolūtas labestības izpausme. Mūsu katra dzīves nogrieznis ir ietverts kāda absolūti laba, mīloša, pozitīva procesa rokās. Nelaimes, posts, slimības, pat prātam neaptveramas vardarbības ne par milimetru neizkustina labo, kas ir tas, kas mūsu dzīves nes uz priekšu, kas mūs katrā brīdī mūs mierina, tur savās rokās, kamēr beidzam raudāt, runā ar mums, iedvesmo mūs, palīdz celties kājās un gribēt dzīvot tālāk. To sauli mūsu dziļumos nekas nespēj aptumšot, tā vienmēr izrādās stiprāka par jebko. Un dod mums no sava spēka Gara. Tā saule mūsos ir sīksta, radoša, ārkārtīgi spēcīga. Tā liek visam, kas ar mums ir noticis un notiek kalpot mūsu izaugšanai, briedumam, spējai starot un dzīvot tā, lai arī mēs būtu šī absolūtā pozitīvisma un labestības izpausmes, cik un kā vien spējam.
Man šķiet, ka tieši to cenšas pateikt Marijai eņģelis Gabriēls tajā naktī. Viņa kādu iemeslu dēļ saklausīja balsi, kas to uzrunāja no esības pamatiem, no šīs absolūtās labestības, mīlestības un svētības, kam katrs cilvēks ir cienījams, vērtīgs, ar bijību sveicināms, katrs izredzēts un ar milzīgu potenciālu. Tāpēc Marija ir tik izbrīnījusies, pat sabijusies, jo nekad nav ieskatījusies acīs tam, kas viņa patiesībā ir. Jo tur, dzīves virspusē, saules ir maz. Tev sava cieņa, vērtība jānopelna smagā konkurences cīņā. Te neviens tevi tāpat ar godbijību nesveicina. Lai tas tā notiktu, tev sevi jāapliecina, jāpierāda vai jādabū kāds čins, kura priekša cilvēki jūt cieņu. Tev ir kaut kam jābūt – priekšnieka, prezidenta, mācītāja vai kādam citam kungam. Bet no mūsu esības pamatiem, no mūsu gara, kas savienots ar Dieva Garu, runājošajam eņģelim tās ir tukšas lietas. Viņš redz Marijā un visos mūsos, arī pat bērnā, kas nav dzīvojis pat minūti, visaugstāko vērtību, cieņu, izredzētību, nozīmi, un redz viņš to tāpēc, ka redz ne tikai mūsu mazās, bet arī lielās dzīves, viņš redz mūs visā plašumā, dziļumā, visās – dimensijās, gan redzamajā, gan neredzamajā. Eņģelis neuzrunāja Mariju, lai tikai pateiktu, ka viņai būs bērns. Par to cilvēks uzzina bez eņģeļu starpniecības. Par to pavēstī sajūtas, pārmaiņas tevī, kādi testi.
Vēsts no šīs mūsos vienmēr klātesošās saules, šī eņģeļa vēsts bija par šo bērnu. Par viņa ceļu. Par to, kas viņš jau ir un vienmēr arī būs. Eņģelis teica: Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala. Eņģelis Gabriēls pavēstīja Marijai par šī bērna lielo dzīvi. Nevis tikai par mazo puzles gabaliņu, bet par visu bildi. Jēzus dzīves notikumi – lai ko ar Viņu kādi darītu, lai ar kādām grūtībām, traģēdijām, postu Viņa dzīve nesastaptos – nevar mainīt lielo bildi. Tā jau ir ierakstīta viņā. Tā jau pieder Jēzum. Dzīves nogrieznis var tikai šo bildi padarīt skaidrāku, labāku, vērtīgāku. Un Jēzus dzīvē tas izpaudās jo īpaši. Taču Viņa esības pamats neizmainījās. Jo Viņš bija atmodies sava gara dziļumam, Viņš bija atmodies tam, ka viņa gars un Dieva Gars, patiesībā, ir viens un tas pats. Un no šī Gara Viņš dzīvoja, cīnījās, cieta un mira. No Gara, kas pats nekad nemirst, jo nāvei pār viņu nav varas.
Tas, ko eņģelis Gabriēls paveica – viņš Mariju svētīja. Katrs viņa vārds, katra kustība, katrs pieskāriens bija svētība. Tev piedzims bērns. Viņam būs sava dzīve kā katram. Eņģelis arī nebiedēja Mariju par visām tām iespējamībām, kas varētu būt. Viņš beigu beigās nebija nekāds pareģis. Un varbūt mums nemaz nav jāzina, kas būs. Jo tāpat zinām – nešaubīgi – ka nebūs tikai gaisma. Taču no paša sākuma, pirms visa, kas sākās, pirms visas Betlēmes, bēgšanas uz Ēģipti no Hēroda draudiem, pirms visa, kā beigās Jēzu izstūma, noraidīja, pasludināja par Dieva zaimotāju un sita krustā, pirms visa eņģelis Marijā iegravēja vienkāršu vēsti – šī bērna dzīve ir laba, mūžīga un bez gala. Mūžīgi laba. Tā rodas no absolūtas mīlestības impulsa un nesīs sevī šo impulsu. Tā vienmēr būs un augs. Jo šīs bērns – nevis viņa laiks, bet šis bērns – ir pirms piedzimšanas un būs pēc nomiršanas. Un tā ir bezgala svarīga svētība.
Tā ir svētība redzēt neredzamo. Tā ir svētība atmosties patiesībai, ka katra mūsu liktenis ir neatdalāmi saistīts ar kādu daudz lielāku par mums kopsakarību, kas ir mums labvēlīga, mūs atjaunojoša, mūs mīloša. Šo kopsakarību nevar mainīt nekas. Jēzus liktenis bija piedzimt, dzīvot, mirt un augšāmcelties. Un tāds ir arī katra cilvēka – lielā vai mazā – liktenis. No mūsu dzīlēm mūs uzrunājošā svētība neapsola, ka dzīvē viss būs labi. Ka nekas mūs neapdraudēs un nekas tāds vairs neatkārtosies. Tā neapgalvo, ka mēs būsim pasargāti no ļauniem notikumiem un cilvēkiem, tā nesola, ka vienmēr būsim laimīgi. Bet šī svētība jau tāpēc ir svētība, ka tā atver mūsu apziņu daudz plašākiem mērogiem. Tā nav tikai svētība šim acumirklim, bet tā paliek mūsos. Mūsu acis ir atvērušās, mēs esam pamodušies patiesībai par cilvēku un dzīvi, un arī to nekas nespēs vairs mainīt. Mēs vienmēr pie šīs domas atgriezīsimies – ka dzīve nav tikai mazais nogrieznītis, kas beidzas ar nāvi, bet tikai daļa no liela, beigu beigās, no daudziem gaismas, cerības, miera, mīlestības punktiņiem veidota ceļa, kurā ar mums – dzīvajiem vai jau mirušajiem – ārkārtīgi daudz kam vēl ir jānotiek.
Tas ir, ar ko šodien gribam svētīt visus tos no jums, kuri piemināt savus mūžībā aizsauktos bērnus. Viņu ierašanās šajā pasaulē bija kaut kas ļoti labs. Viņi ieradās paša Radītāja, visaugstākā mīlestības impulsa vadīti. Šo labo nekas nespēj nedz atcelt, nedz mainīt. Un, lai arī viņu dzīves nogrieznī radās nepārvarami šķēršļi, negaidīti apstākļi, nesaprotami notikumi, slimības vai negadījumi, viņu esība nevis atgriezās atpakaļ kā pēc kāda neizdevušos ceļojuma, bet devās uz priekšu. Viņu puzles gabaliņš ir ļoti mazs, bet bez tā nekad nebūtu redzama viņu esības lielā bilde. Šī viņu ienākšana bija grūta un sāpīga, bet vajadzīga. Viņiem un arī mums. Un varbūt kādās vēstīs, kuras mēs saklausām no saviem dziļumiem, mēs sadzirdam arī viņu balsis. Jo viņi turpina mūs veidot, mācīt, mainīt, darīt labākus – šie mūsu dzīves tik cienījamie mazie viesi.
Dzīve ir laba. Bet tā ir patiesība tikai tajos cilvēkos, kuri ir cauri zaudējumiem, bēdām, kritieniem, pieredzēm, strupceļiem un šaubām līdz šai patiesībai izauguši. Jo ticība, ka dzīve ir laba, izaug no tā, ka dzīvi apšauba, tai pretojas, to noliedz vai pat nolād. Jā, varbūt tu nemaz nevari nonākt pie apziņas, ka dzīve ir laba, ja neesi to vismaz vienu reizi nolādējis un noliedzis.
Kad izaugam līdz šai patiesībai, mūsu attiecības ar ciešanām un zaudējumiem dramatiski mainās. Jo katrs cilvēks ir bezgalīgi svarīgs šim mazajām gaismiņām pildītājam ceļam, kas ir visas esības lielais process, kas sākas šīs pasaules radīšanā un joprojām ir ceļā pretī savam piepildījumam. Katrs cilvēks ir tas, caur ko šīs ceļš joprojām paliek ceļš, kas iet uz priekšu. Un, ka tā ir milzīga dāvana, ka mēs katrs esam, un, ka arī bija, un ir – mūsu mūžībā aizsauktie bērni.
To par viņas vēl nepiedzimušo bērnu Marijai vēstī eņģelis Gabriēls.
Un viņš to vēstī par visiem bērniem. Par to vēstī šīs balss, kas mūs uzrunā no iekšpuses, no turienes, kur nekad nepārstāj spīdēt saule un kur nekad nenovīst puķes.
Linards Rozentāls