Uzruna Zvaigžnu bērnu piemiņas brīdī Dvēseļu dārzā 2014.gada 6. jūnijā
Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus, laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt, laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks diet. (Sāl. pam. 3,1-4)
Rītausmai pretī
Šie ir viedi vārdi. Šķiet, ka tos saka cilvēks, kuram ļoti daudz kas aiz muguras. Tie nav pie rakstāmgalda izdomāti, bet caur daudzām miršanām un piedzimšanām gājušā cilvēkā izauguši un nobrieduši vārdi. Tie ir vārdi, kas dzimuši nevis no rakstāmgalda, bet pieredzes.
Jūsu piedzīvotā pieredze ir viena no vistumšākajām pieredzēm. Kad nāve ir tik tuvu piedzimšanai, vai arī tad, kad piedzimšana un nāve notiek vienlaikus, tas iemet mūs domu un sajūtu pilnīgā haosā. Jo atšķirībā no “normāla” zaudējuma, kad mirst ilgu mūžu dzīvojis cilvēks, atradis savu vietu pasaulē, ar daudz ko saistīts, kaut ko dzīvē izdarījis, pēc kaut kā tiecies, uz kaut ko cerējis, te ir aizgājuši bērni, kuriem mēs vēl tikai vietu šajā pasaulē tik tikko sākām iekārtot. Te ir aizgājuši arī bērni, kuriem pat neiznāca savās mājas pavadīt kaut vienu dienu. Te ir aizgājuši bērni, kuriem tā īsti vēl nebija pagūts pateikt – esiet sveicināti, kad jau bija jāsaka – ardievu.
Bet tikai tam, ko tu uzņem pie sevis un sevī, kam tu atrodi vietu un kas kļūst par tavas dzīves daļu uz visiem laikiem, tikai tam viesim, kuram tu esi atvēris savas durvīs, ierādījis istabu, tādā vai citādā nozīmē paēdinājis, padzirdinājis, parunājies, pieskāries, tikai tādam viesim, kurš ir kļuvis par viesi un nav vairs nekāds garāmgājējs vai svešinieks, tikai tādam viesim, kuram tu visā nopietnībā esi teicis – esi sveicināts, mazais viesi, tikai tādam, tu vari sacīt – uz redzēšanos.
Lai mēs varētu no viņiem pa īstam atvadīties un atraisīties, vispirms mums viņi ir pa īstam jāuzņem pie sevis, jāapzinās viņu lielums, nozīmi, viņu dvēseles dziļumus un plašumus, jāuzņem pie sevis un tad jāpavada ceļā.
Kad mirst cilvēks ar savu dzīves stāstu, mums paliek šīs stāsts, atmiņas, mūsu pašu stāsti par viņu. Kad mirst bērns šīs stāsts ir ļoti mazs vai tā nav vispār kā “tikai” atmiņas par to, kā mēs viņu gaidījām. Paliek daudz lielāks tukšums nekā tad, kad mirst cilvēks ar garu dzīvesstāstu. Un, patiesībā, mēs esam un nākam kopā, un kādi no jums jau vairākus gadus, lai šos stāstus radītu, veidotu, – jo labai grāmatai ne vienmēr jābūt biezai. Arī ļoti plānas grāmatiņas var būt tādas, kas atstāj bezgalīgu ietekmi. Kādreiz pat viens teikums vai pāris vārdi pārvērš mūsu dzīves. Un šim mazajam stāstiņam, šiem, varbūt, dažiem teikumiem ir jāatrod droša, paliekoša vieta jūsu dzīvēs, jo katrs šīs bērns pieder, neviens nav kaut kur izgaisis, viņi bija un ir.
Laiks dzimt un laiks mirt. Arī katram no mums ir šāds laiks. Jo dzimt un mirt pieder pie realitātes, kuru mēs esam aicināti mācīties pieņemt arī mūsu dzīvēs. Būt cilvēkam, būt daļai no radītās pasaules nozīmē atnākt un aiziet, sākties un beigties, piedzimt un mirt. Tas pieder pie mūsu esības šajā pasaulē, vienlaicīgi apzinoties, ka šī dzīve, kuru pazīstam kā vienīgo, nav vienīgā nedz mūsu, nedz šo bērnu esības forma. Ja viņi radās un bija pirms piedzimšanas, tad, kāpēc lai viņi neturpinātos un nebūtu citā, mums vēl nepazīstamā veidā pēc nāves? Tāpat kā cilvēks nesākas ar piedzimšanu, viņš, ļoti iespējams, nebeidzas ar nāvi. Piedzimšana un nāve – abas – pieder pie dzīves. Mēs esam aicināti uzticēties tam, ka mūsu bērni ir labās Dieva rokās, viņi redz Dieva vaigu, viņi ir mīlēti, aprūpēti un tieši tāpat kā mēs sērojam, arī viņi sēro, bet varbūt labāk kā mēs zina, ka visas sēras reiz paiet, un katrs, kas ir tumsā, reiz piedzīvo gaismu un piecelšanos, un jaunu sākumu – tad, kad ievainojums ir sadzijis un vairs tik ļoti nesāp. Šī apziņa, ka dzimšana un miršana, pavasaris un rudens, atvadīšanās un sagaidīšana, ievainojumi un ievainojumu sadzīšana, sabrukšana un piecelšanās, raudāšana un smiešanās, sērošana un prieks – tas viss pieder pie dzīves, neviens no tā nevar izvairīties, ka tie ir dažādi dzīves posmi, kas nomaina viens otru kā gadalaiki nomainās dabā, viens pavasaris palīdz labāk saprast nākamo, viens rudens palīdz sagaidīt nākamo, šī apziņa pavisam noteikti ir ceļā katrā no mums. Jo katra nakts reiz sāk iet uz beigām, un vienā brīdī sāk aust jauns rīts.
Tieši šai rītausmai jūsos grib kalpot Dvēseļu dārzs, lai mēs nedomātu, ka šie zvaigžņu bērni ir pazuduši kādā tukšumā vai tumsā, bet gan, ka no bērna nenodzīvotās dzīves staro kāda gaisma – līdzīgi kā no kādas rīta zvaigznes – un nekad vairs neapdziest. Un jūs esat nevis cilvēki, kuriem piedzima nedzīvs bērns, bet jūs esat šī bērna, šī zvaigžņu bērna vecāki un tādi jūs paliekat vienmēr. Jā, tikai tā pa īstam šogad mēs arvien vairāk aicinām vecākus šos savus pāragri aizgājušos bērnus dēvēt par zvaigžnu bērniem. Jo viņi ir arī kā mūsu dzīvēs ienākušas un no tās aizgājušas zvaigznes, kā zvaigznes, kas šķērso debesjumu, ierodas pie mums it kā no kāda liela noslēpuma, kaut ko mūsu dzīvēs izgaismo, mūs apgaismo, mēs apspīd un aizlido tālāk, lielajā noslēpumā. Bet arī kā zvaigznes, kas ir iedegušās mūsu dzīves debesīs un vairs nekad neizdziest. To gaisma nav ļoti žilbinoša, bet tieši tad, kad ir tumsa, kad mūsos ir tumsa, tā ir redzama vislabāk. Jā, varbūt tā atgādina, ka dzīve ne vienmēr ir staigāšana gaismā. Arī tumsai mūsu dzīvēs ir kāda jēga. Viņi ir kā mūsu rīta zvaigznes, kas atgādina pretī kam mēs visi esam ceļā. Pretī rītam, pretī gaišākai nekā tagad dzīvei. Bet rītu vieglāk ir sagaidīt tam, kas mācījies izturēt nakti.
Nekas šajā pasaulē nav perfekts. Tikai matemātika ir perfekta. Dzīve vienmēr ir līkumaina, tajā ir kāpumi un kritumi, atnākšanas un aiziešanas. Un varbūt kādreiz gribētos, ka būtu tāds kaut kāds dievs, kurš visu iekārtotu tā, kā mēs vēlētos, taču es tāda dieva nezinu un domāju, ka tāda kaut kāda dieva nekur nav un nekad nav bijis. Bet tas, kas ir un par ko esmu visai drošs – ka ir Viens tāds, kurš katram cilvēkam, lai cik maz tas būtu dzīvojis vai vispār nebūtu piedzimis dzīvs, dod vērtību, cieņu un nozīmi. Nāve atstāj savu zīmogu, un tā atstāj savu zīmogu katrā no mums, taču ir kāds zīmogs, kādi vaibsti, kas tiek mūsos ielikti vēl ilgi pirms nāves. Svētības un mīlestības nospiedumu mūsu dvēseles vienmēr saņem daudz, daudz ātrāk, vēl tad, kad par cilvēka esību nezina neviena pati dzīva dvēsele, vēl tad, kad vēl neelpojam un pat, ja nekad tā arī nesākam elpot, ar katru mūsu sirdspukstu šī svētība izplatās mūsu esībā. Šo svētības un mīlestības cilvēka pašos sākumos iedveš Tas, kurš nevis var visgudri un no augšas atbildēt uz mūsu daudzajiem kāpēc, bet gan nepārtraukti un vienmēr saka – Es esmu te, ar tevi, lai kas notiktu, lai kam tu cauri ietu, es esmu ar tevi, es esmu tas, kas ir ar tevi. Kāds, kurš nevis visu var, bet var to, ko daudzi nespēj – būt ar mums kopā tad, kad mēs kliedzam un raudam, vainojam sevi un citus, kāds, kurš mūs dzird, mūs piekļauj sev klāt, ir kopā ar mums tajā, kas ar mums notiek.
Taisnākais ceļš cauri sērām ir ceļš, kas ved tām cauri. Līdz mielēm aptverot to, ko esam zaudējuši. Apzinoties visas jūtas, ko mūsos izraisa šis zaudējums, izpaužot šīs jūtas un domas, neapspiežot tās, jo viss, ko mēs jūtam un kā mēs jūtamies ir pilnīgi normāli. Pamazām sākot pievērsties vairāk sev nekā zaudētajam bērnam. Sākot meklēt nozīmi tam, ko esat piedzīvojuši.Un visbeidzot ļaujot savam bērnam iet un nejusties vainīgiem, ka savu dzīves spēku, enerģiju, prieku sākam veltīt jauniem uzdevumiem, jauniem ceļiem un jaunām pieredzēm un saitēm.
Jo – Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus, laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt, laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks dejot.
Linards Rozentāls, Lutera draudzes mācītājs, Vecāku mājas kapelāns Bērnus slimnīcā