Uzruna nedzīvi dzimušo bērnu piemiņas brīdī “Dvēseļu dārzā”
Viens no slavenākajiem 20.gadsimta komponistiem Džons Keidžs 1952.gadā uzrakstīja skaņdarbu, kura nosaukums bija “4.33” jeb Klusais skaņdarbs. Kad Džons Keidžs pārpildītās koncertzālē nosēdās klavieru priekšā, tad šī skaņdarba atskanošana notika tā, ka tieši četras minūtes un trīsdesmittrīs sekundes neatskanēja neviena skaņa. Komponists vienkārši nosēdās publikas priekšā un teica – tagad būs skaņdarbs. Un iestājās klusums.
Taču nekad klusums nav pilnīgs. Pat pilnīgā klusumā mēs dzirdam kādas skaņas. Mūsu sirdspukstus, asins skrējienu dzīslās, nervu sistēmas radītās frekvences. Radot šo neparasto skaņdarbu, komponists atvēra saviem klausītājiem ausis uz to, ko mēs parasti nedzirdam, bet kas allaž ir ap mums un mūsos klātesošs. Viņš radīja ietvaru, kurā mēs sākam ieklausīties sevī, savā elpā, mums apkārtējā pasaulē, bet varbūt arī tajā, kas notiek, dzīvo, elpo mums līdzās esošajā cilvēkā. Klusums, kurā mēs dzirdam šīs esības skaņas. Klusums, kurā notiek tas, ka tajā nekas nenotiek. Skaņdarbs, kas ir dod ietvaru tam, kas ir lielāka realitāte nekā viss, ko mēs spētu sacerēt, atskaņot, izdarīt.
Šis skaņdarbs man nāk prātā, kad domāju par tām dzīvēm, kuras ir nodzīvojuši šie bērni – gan piedzimušie, gan nepiedzimušie. Viņu dzīves ir bijušas kā šis skaņdarbs. Tajās nav atskanējusi neviena nots, kurai mēs dotu to vērtību, ar kādu mēs mēram savas steidzīgās, piepildītās, dārgās, dažādu skaņu un trokšņu pilnās dzīves. Jā, mūsu dzīves var būt kā brīnumaina simfonija vai kā neizturama kakafonija, bet šo bērnu dzīves bija pavisam kaut kas cits. Viņi nosēdās pie savas dzīves klavierēm un nenospēlēja itin neko. Un tieši tas – protams, tiem, kas gribēja klausīties un sadzirdēt – ļāva dzirdēt to, kas patiešām IR un kas nekad nebeidz BŪT. Viņu dzīves bija skaņdarbs, kurā mēs sākām dzirdēt un redzēt savu dzīvi. Mēs sākām dzirdēt to, ko bez viņu dzīves nekad nesadzirdētu, nesaprastu, neatklātu. Mūsu bērni deva iespēju mums sastapties ar to, ar ko bez viņiem mēs nekad nesastaptos. Viņi, kas daudzi nemaz nepiedzima, izraisīja vai – esmu par to diezgan drošs – izraisīs lielu piedzimšanu mūsos. Viņi mūsu dzīvēs ir atnesuši laiku, kurā mēs piedzīvojām, ka viss ir beidzies. Un tieši šis laiks ir bijis jauns sākums. Jo vienā brīdī, kad pirmais šoks ir beidzies, kad ir beidzies mūsu niknums un dusmas pret sevi, saviem tuvākiem, pret Dievu un pat pret šo bērnu, kas nepiedzima, vienā brīdī sāpēs par nepiedzimušo ienāk nojauta par to, kas ir tas, ko šī nepiedzimšana ir mūsos dzemdējusi.
Taču neviens nevar šo ceļu noiet tavā vietā, jo tas ir ceļš, ko ir jānoiet tev. Tomēr šajā ceļā kādi var balstīt tavas kājas, iet kopā ar tevi tavās domās un dažkārt turēt tavas rokas. Pie tam klusuma skaņdarbs nav ļoti garš. Un, ja tu uzdrošinies uzticēties tam, ka šīs ceļš var kļūt arī par tavu garīgo ceļu, tu vari piedzīvot, ko ir piedzīvojuši daudzi cilvēki šajā nepilnīgajā pasaulē – ka ne tikai no lielas mīlestības, bet arī no lielām ciešanām dzimst kaut kas liels, kā bērns, kura esības īstos mērogus mēs nekad sākumā un arī vēl ilgi pēc sākuma nevaram nedz aptvert, nedz saprast.
Jā, visi lielie garīgie ceļi ir veidojušies no lielām ciešanām – budisms sākas ar kāda prinča Sidhartas pieredzi, redzot slimnieku, sirmgalvi un vienu mirušo, judaisms sākas ar ebreju tautas ciešanām un verdzību Ēģiptē, no kuras tā Dieva vadīta iziet vai izaug, islams sākas no Muhameda lūgšanas Mekas tuksnesī par cilvēkiem, kas nomocīti savstarpējos cilšu karos, un kur viņam atklājās eņģelis Gabriēls, un arī kristietība rodas no Jēzus, kurš ne tikai atsaucas slimo, mirstošo, izsalkušo cilvēku vajadzībām, bet arī pats mirst netaisnā un mokpilnā nāvē, bet kurš pat mirstot turpina darīt to, kas vienīgais reāli kaut ko šajā pasaulē maina – dāvināt cilvēkiem mieru, izlīdzināšanos, mīlestību.
Mūsu dzīves sliktajos notikumos to iemeslus, jēgu, mācību mēs neatradīsim. Šie notikumi nāk un iet, visbiežāk bez kādiem iemesliem, bieži bezjēdzīgi un nejedzīgi. Tajos mēs varam smelt tikai spēku mūsu niknumam un dusmām. Taču arī tās ir tikai viļņu šļakatas, bet mums ir jāiet dziļumos, tur, kur viss ir mierīgāks, norimušāks, jēgpilnāks. Jo šo nozīmi atradīsim tajā, ko šie notikumi mūsos ir izraisījuši, iesākuši, mainījuši.
Un vispirms tam visam ir jādod vārds. Pat visskumjākais var mūs sākt svētīt, ja mēs tam dodam vārdu. Es nezinu, vai jūs visi esat devuši saviem bērniem vārdus. Arī tiem, kas nav piedzimuši, arī tiem, kurus jūs nekad neesat redzējuši. Ir vērts dod vārdu tam, kurš jūsos ko jaunu rada, caur kuru jūsos kas liels ir dzimis vai piedzimt grib. Viņu dzīves bija pavisam īsas, bet viņu vārds pietiekami liels, lai mēs tam ļautu izskanēt, iesakņoties, ierakstīties mūsos. Un, ja jūs neesat vēl devuši viņiem vārdu, tad jūs to varat darīt, jo katram no šiem bērniem ir vārds, katrs no viņiem ir dzīvs zars pie Jēzus – īstā vīna koka, un, ja kādus no viņiem jūs esat gribējuši, bet neesat varējuši nokristīt, tad tik un tā viņi ir aizgājuši no šejienes kā kristīti, mīlēti, Svētā Gara žēlastības pilni.
Viņu dzīves nebija garas, taču to vērtība nav izmērama ar laika lineālu. Jā, viņi aizgāja, savu dzīves lielo skaņdarbu nemaz nesākuši. Tomēr – cik svarīgi ir pie tā pieķerties – ka viņu dzīves ir pabeigtas dzīves. Viņu dzīves skaņdarbi tika nospēlēti līdz galam. Tie tika pabeigts. Tie nepalika pusceļā. Viņu dzīve nepalika nepabeigtas, neizdzīvotas. Tā ir pabeigtas, piepildītas, pilnīgas, nodzīvotas līdz galam, līdz pēdējam sirdspukstam. Un ļoti laba dzīves, par kurām mēs sakām paldies. Par kurām mēs tā vietā, lai tās apraudātu un par tām žēlotos sakām arī paldies. Jo tas, kas mūsu, cilvēku, vērtējumā šķiet nepabeigts, nepilnīgs, un ka varēja tā un varēja citādāk, Dievam tas viss ir ļoti labi. Ir labi tas, kas ir. Jo pēdējā lielā kauja cilvēkā ir samierināšanās un izlīdzināšanās ar visu, kas ir. Dievam mēs esam neatkārtojamas, katra par citu citādākas pērles, briljanti, dārgumi, jo katrā no mums – lielā vai mazā, piedzimušā vai nepiedzimušā – Viņš redz vairāk kā – un par to varam būt pilnīgi droši – ar savu šauro skatu redzam mēs.
Kad šie bērni nāca šajā pasaulē, droši vien, jūs daudz ko, ja ne pilnīgi visu, pakārtojāt savās dzīvēs tā, lai viņi varētu šeit ienākt un dzīvot. Bet varbūt viņi nāca, lai mēs varētu dzīvot. Mēs gaidījām, rosījāmies, plānojām, taču viņi vienkārši sēdēja pie savas dzīves lielā instrumenta un spēlēja savas dzīves skaņdarbu, un mēs to klausījāmies un to, kas nu ir pabeigts un līdz pēdējam smalkumam izslīpēts, mēs klausāmies joprojām.
Jo šī skaņdarba laikā mēs esam saklausījuši, ka cilvēks nebeidzas, kad beidzas viņa dzīves skaņas. Cilvēks nebeidzas ar nāvi. Jo cilvēks ir tas, kas vienmēr IR un vienmēr BŪS. Un tad, kad atnāk nakts un ir pats tumšākais nakts vidus, zini, priekšā ir kāds pilnīgi nepazīstams, vēl nekad nepiedzīvots rīts, tāds kā dzimšanas dienas rīts, kaut kas pilnīgi cits, kaut kas, ko vēl nepazīstam, kāds ceļš, par kura klātbūtni pat nenojautām.
Ceļš, kurā viņi aiziet. Un viņiem līdzi lai iet nevis mūsu asaras un bēdas. Jo tās reiz beigsies. Bet mūsu bērniem lai iet līdzi tas, kam nekad nevajadzētu mūsos izsīkt. Svētība, ar kuru viņi mūs ir svētījuši un ar kuru mēs svētam viņus. Šiem bērniem līdzi iet mūsu svētība. Tā elpo mūsos. Jo tā ir paša Dieva elpa, kuru mēs saņemam, ieelpojam un no sevis izdodam, no sevis izelpojam. Sāpes beigsies, bet šī svētība nebeigsies. Un mūsu bērni arī.
Uzruna Rīgas Lutera baznīcā 2013. gada 8.decembrī,
dievkalpojumā bērnu piemiņai
Tajā pašā laikā mācekļi gāja pie Jēzus un vaicāja:“Kas tad ir lielākais Debesu valstībā?” Jēzus, pieaicinājis kādu bērniņu un nostādījis to viņu vidū, sacīja:“Es jums saku:patiesi, ja jūs nemaināties un netopat kā bērniņi, jūs neieiesiet Debesu valstībā. Tad nu ikviens, kas pats top pazemīgs kā šis bērniņš, ir lielākais Debesu valstībā. Un, kas uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. (Mt.18,1-5)
Mīļie draugi!
Kā jau esat pamanījuši, šim II Adventa dievkalpojumam ir kādi īpaši akcenti. Dievkalpojums bērnu piemiņai – par tādu nosaukumu izšķirāmies šim mūsu kopīgajam brīdim šajā svētdienā. Ar to mēs esam atsaukušies kādai iniciatīvai, uz kuru kopš 1996.gada aicina bērnus zaudējušo vecāku un viņu tuvinieku pašpalīdzības apvienība “Līdzjūtīgie draugi” Savienotajās Valstīs. Pati apvienība tika nodibināta krietnu laiku iepriekš – pirms vairāk kā 40 gadiem Anglijā, kad kāds mācītājs un kapelāns nejauši pievērsa uzmanību tam, ka sērojošie vecāki viens otram var palīdzēt nesalīdzināmi labāk, nekā viņš – kā mācītājs un dvēseļkopējs. Sērojošo vecāku savstarpējā pieredze kļuva tik būtiska, ka visas pārējās palīdzības un atbalsta formas palika krietni iepakaļ. Un viena ļoti būtiska šīs apvienības misija ir katram bērnu zaudējušās ģimenes loceklim – gan vecākiem, gan brāļiem un māsām, gan vecvecākiem – dot iespēju satikties ar citiem šādu zaudējumu piedzīvojušajiem, lai kopīgā ceļā labāk pārvarētu smago traģēdiju. Un no atziņas, ka daži laiki – kā, piemēram, decembris kā tumšākais gada mēnesis, kad gaismas kļūst arvien mazāk, ir grūtāk pārdzīvojami, radās doma iedibināt sveču iedegšanas dienu visā pasaulē, lai ģimenēm, kuras zaudējušas bērnu, dotu iespēju kopīgi šos bērnus pieminēt.
Tāpēc šodien, decembra otrajā svētdienā daudzviet pasaulē ģimenes, kuras zaudējušas bērnu, septiņos vakarā uz vienu stundu iedegs logā sveci, atgādinot par to gaismu, kuru viņu dzīvēs ir ienesuši mūžībā aizsauktie bērni, un to, ko šie bērni savu tuvinieku dzīvēs ir paveikuši un mainījuši, un to dara joprojām. Šīs sveces degs visu diennakti cauri dažādām laika joslām un patiešām aptvers visu pasauli. Šī sveču iedegšanas diena pārauga mirušo bērnu piemiņas dienā, kurā daudzviet pasaulē bērnu zaudējušo vecāku pašpalīdzības organizācijas rīko piemiņas pasākumus, dievkalpojumus, kuros piedalās ne tikai paši vecāki, bet ikviens, kas vēlas ar savu klātbūtni apliecināt, ka mēs neaizmirstam un atceramies, un par lieliem, cienījamiem un vērtīgiem viesiem turas tos vismazākos – kā Jēzus sacīja – kuri savā laikā atnākuši pie mums un savā laikā aizgājuši projām. Tāpēc mēs šogad un ceru, ka arī turpmākajos gados gribam atsaukties šim aicinājumam. “Lai viņu gaisma spīd cilvēku priekšā” – ir šīs dienas moto, un tas arī ir aicinājums – ne tikai domāt par to, ko kādi no mums ir zaudējuši, bet arī par to, kā tas, ko esam zaudējuši, kļūst mūsu dzīvēs par gaismas, pārmaiņu un izaugsmes avotu. Mēs ceram, ka arī Latvijā, saliekot kopā spēkus visām līdzšinējām iniciatīvām kā Dvēseļu dārzam, Alisbetas sirdij un Paliatīvās aprūpes biedrībai, izdosies izveidoties šādai bērnu zaudējušo vecāku pašpalīdzības apvienībai, jo cilvēki, kurus ik gadus skar vēl nepiedzimuša vai pavisam maza, vai jau pieauguša bērna zaudējums, ir ļoti daudzi.
Šodien mēs esam kopā gan tie, kuri ir šādu zaudējumu skarti, gan arī tie no mums, kas nekad dzīvē nav ar to saskārušies. Mums likās svarīgi, ka varam būt kopā un nevis atsevišķi. Nevis kāds ilgu un gaidu pilns Adventa dievkalpojums dienas vidū un tad, krēslai iestājoties, piemiņas brīdis kādiem atsevišķi. No sākuma tā bijām domājuši, bet tad ienāca prātā, ka tas nebūs pareizi. Jo kādu zaudēt – skar mūs visus. It īpaši kristīgo draudzi. Kā dzirdējām evaņģēlija lasījumā, Jēzus saka – ja kāds uzņem vienu šādu bērniņu manā vārdā, tas uzņem mani. Vienu šīs uzņemšanas pusi mēs īstenojam ar lielu atbildību un arī prieku – mēs kristam bērnus, organizējam svētdienas skolas darbu. Taču kristīt bērnu nozīmē ne tikai noturēt kādu ceremoniju pēc vecāku lūguma. Kristības ir bērna uzņemšana mūsu vidū, kristīgajā kopībā. Kristība ne tikai kaut ko maina pie bērna, bet arī pie mums, jo ar kristību – mēs visi kā draudze kļūstam par šī bērna ja ne vecākiem, tad vismaz līdzvecākiem. Jo draudze ir vieta un laiks, kurā cilvēkam tiek dota iespēja augt, veidoties, mainīties, nobriest. Draudze ir kopiena, kura savā vidū uzņem bērnus. Pat, ja nav varēts sarīkot kādu īpašu kristību ceremoniju, pirms bērns ir aizgājis mūžībā, tad mums ir jāatceras, ka kristība ir daudz kas vairāk par ceremoniju un arī visu to vecāku bērni, kuri ir aizgājuši mūžībā nenokristīti, arī viņi kopā ar saviem vecākiem pieder kristīgajai kopībai. Viņi visi ir kristīti, lai cik paradoksāli tas neizklausītos. Un man dažkārt šķiet, ka tapt kristītam Jēzus nāvē, ir tieši tas, kā var izteikt šo bērnu ceļu, viņu aiziešanas ceļu. Neviens no viņiem nav aizgājis no šīs pasaules nenokristīts. Jēzus ir pa kluso par to parūpējies.
Taču uzņemt bērnu savā vidū draudzei nozīmē būt viņa līdz-vecākiem arī tad, kad bērns ir aizgājis. Tas nozīmē domāt par viņiem, pieminēt viņus, dot iespēju vecākiem labāk pārdzīvot zaudējumu. Es zinu, ka ir daži bērni, kuri nodzīvojuši pavisam maz, bet kurus mēs pieminam dievkalpojumā katru gadu viņu dzimšanas dienās. Un tā ir tā sajūta – droši vien arī viņu vecākiem, bet arī mums kā draudzei – viņi pieder. Viņi nav pazuduši, aizmirsti, viņu gaisma turpina spīdēt. Viņi ir ieauguši Kristus miesā, un nekas nespēs viņus no tās šķirt. Un mums tas ir jāapzinās, par to jādomā, tas viens otram jāatgādina.
Uzņemt sevī šos bērnus, viņu dzīves ceļu sāpju un arī cerības puses. Rast iespēju būt kopā. Esot baznīcā, klausoties, klusējot, iededzot sveces, palaižot gaisā balonus. Jā, palaist vaļā ir ļoti svarīgi. Varbūt pat tā – bez šo bērnu palaišanas vaļā, nav iespējams pa īstam sākt viņus sevī uzņemt. Viņiem ir no mums jāatraisās, lai tas, ko viņi ir paveikuši, izraisījuši, radījuši mūsos, varētu kļūt par mūsu daļu. Tas paradokss, ko redzam Jēzus tā saucamajā Debesbraukšanas stāstā. Tur Viņš no mums aiziet, lai mēs Viņu vairs nekad tādā veidā nesatiktu. Bet no mums aizejot, Viņš kļūst mums nevis tālāk, bet tuvāks. Nevis tā, ka mēs pieķertos Viņam un nespētu bez Viņa dzīvot. Tā nē. Mums tagad jādzīvo pašiem, bez Viņa. Taču ar Viņu. Ar Viņu sevī. Mēs nevis pieķerušies Viņam no ārpuses, bet Viņš kļuvis par daļu no mums. Un mēs par daļu no Viņa. Un mēs pārsteigti apjaušam, ka nāvei nav bijusi vara pār mūsu attiecībām, par šo bērnu vērtību mūsu dzīvēs, viņi ir kļuvuši par neizdzēšamu daļu no mūsu dzīves lielā stāsta. Kādi mēs būtu bez viņiem? Kādi mēs būtu, ja mums nebūtu uzdāvināti tie daži gadi, mēneši, nedēļas.
Viņi ir daļa no katra mūsu lielā stāsta. Viņi pieder. Un tādā nozīmē – viņi ir. Raugoties pasaulē Kristus acīm, mēs pamanam, ka viņu stāsti nav paši par sevi. Nesen iedomājos, ka mēs esam kā mozaika, kas vēl veidojas. Mazie gabaliņi vēl nav atraduši savu īsto formu. Tie to vēl tikai meklē. Dažkārt šķiet, šīs gabaliņš neder. Viņš krīt laukā. Viņam te nav vieta. Viņš traucē. Bet pēc brīža tu skaties – kaut kas ir mainījies. Vai arī viens gabaliņš uzreiz tik skaisti iegulst tam paredzētajā vietā. Cik labi. Bet te kaut kas sāk mainīties citā gabaliņā. Un tev ir par jaunu jāmeklē nozīme, jēga, vieta. Mūsu dzīves dažādie notikumi ir kā šie mazie mozaikas gabaliņi, kas vēl tikai meklē formu, kā piederēt, kā iekļauties, kā iemiesoties tajā, kas reiz būs mūsu dzīves lielais stāsts. Un tur ir arī kāda bilde, tajā mozaikā. Tur ir kādi skumjākas un priecīgākas vietas. Kāda tumsa, kādi zaudējumi, šķiršanās, neatrisināmais. Tas tur ir. Arī atradis savu formu lielajā stāstā.
Un tas, kas palīdz mūsu dzīves notikumiem atrast īsto formu, tādu, kura veido mūsu dzīvi nevis sadrumstalotu, ar caurumiem, ar šķirbām, ar asumiem, bet kā kaut ko vienu, kopīgu, kur viss sader kopā, tas, kas palīdz un var palīdzēt ir tikai mums vienīgais tāds zināmais, kura dzīvē mēs šo veselumu, veselību, vienotību, izdziedināšanos, labu dzīvi, vai kā to citādi sauc – pestīšanu, redzam. Vienīgais tāds, kurš aicina mūs uzņemt sevī šos bērnus. To, kas ir viņi un viņu vēsts padarot par mūsu dzīves neizdzēšamu daļu.
Un mēs vairs neesam bezpalīdzīgi sava likteņa liecinieki. Jo spēks, kas palīdzēja mums doties riskantajā ceļojumā cauri savas dzīves lielajiem zaudējumiem un ievainojumiem, skatoties tiem acīs un no tiem nenovēršoties, ir radījis ko jaunu. Un, kad mēs iededzam sveci savu vai citu bērnu piemiņai, tā nav tikai skumju un bēdu, bet arī cerības un jauna dzīves spēka uguns. Jo tā ir tā Kristus mīlestība, kura pārdzīvo un cieš, jo mīl. Tā labāk ļauj sevi sist krustā nekā pārstāj mīlēt cilvēku – neskatoties ne uz ko. Šīs mīlestības spēks mums palīdz nostāties uz kājām un tiem, kas nostājušies, sākt iet savu ceļu, savu dzīvi uzņemot sevī, jo tikai ar to, ko tu esi pilnībā uzņēmis un pieņēmis par savu realitāti, tu vari kaut ko sākt darīt. Un arī Dievs var.
Tāpēc tā notiek – ja tu uzņem to, kas tavā dzīvē veidojas, dzimst, par ko tava dzīve kļūst – gan caur labiem, gan sliktiem notikumiem, ja tu to uzņem, pavisam nemanot tam visam līdzi nāk Kristus, jo uzņemot savu dzīvi kā bērnu, kas dzimst un top, tu uzņem sevī Kristu.
Advents ir laiks, kad mēs domājam par to, kas dzimst. Un laikā, kad dienas kļūst visīsākās un gaismas vismazāk, ir svarīgi domāt tieši par to. Kristus piedzimšanu mēs svinam gada vistumšākajā laikā. Un tā nav nejaušība. Jo tas ir laiks, par kuru cilvēki pirmajos mūsu ēras gadsimtos vienojās – mēs gribam šajā laikā svinēt Kristus piedzimšanu. Tā bija cilvēku izšķiršanās – svinēt šos svētkus ziemas saulgriežos. Mēs gribam svinēt gaismas nākšanu tad, kad ir vistumšāk. Un tad es domāju, ka tas vienmēr ir cilvēku lēmums. Es gribu gaismu šajā tumsā. Es iededzu kaut vai tikai vienu sveci. Vai divas. Es nevēlos vairs tikai tumsu. Es gribu iet laukā no šīs tumsas. Un tad tas notiek. Gaisma top. To vēlu arī mums visiem.
Teologs Henrijs Nouvens ir teicis, ka prieks mūsos neienāk pats no sevis. Lai tas tā notiktu, ir jāizdara izvēle par labu priekam. Varbūt to mums grib mācīt Adventa laiks – savā dzīvē izdarīt izvēli par labu priekam un pie šīs izvēles atgriezties katru dienu – tā kļūstot par cilvēkiem, kuri, neskatoties uz visām citām iespējamām izvēlēm, tomēr savā dzīvē ir izdarījuši izvēli par labu priekam un cerībai.
Linards Rozentāls