2012

Uzruna nedzīvi dzimušo bērnu piemiņas brīdī “Dvēseļu dārzā”
2012.gada 1.jūnijā

Viņi ir nodzīvojuši piepildītu dzīvi

Mūs vienojošais iemesls, kāpēc mēs esam šeit, ir šo mazo bērniņu nāve un miršana. Tomēr es nerunāšu par nāvi. Jo, ko gan lai varētu pateikt – patiešām jēgpilni – par to, ko neesmu piedzīvojis es un neesam piedzīvojuši neviens, ja jau esam šeit.

Ja nerunāsim par nāvi, mums būtu jārunā par miršanu. Tomēr, vai tad ir tā, ka cilvēks mirstot, pārstāj dzīvot? Cilvēks taču dzīvo, viņa dzīve notiek līdz pēdējam elpas vilcienam. Tāpēc, manuprāt, nav nekā cita, par ko mēs varētu runāt un ko mēs varētu pārdomāt, kā tikai dzīve – mūsējās un mūsu bērnu dzīves. Jo dzīve ir svarīgāka par nāvi. Dzīve ir lielāka par nāvi. Dzīve ir stiprāka par nāvi. Dzīve ir tā, kas var izturēt nāvi. Dzīve ir tā, kas var skatīties acīs nāvei. Dzīve ir tā, kura spēj palikt nāves neiznīcināta, bet tapt pārmainīta, pārvērsta.

Tātad par dzīvi.

Dzīve sākas, kad mēs nākam šajā pasaulē. Dzīve nesākas ar piedzimšanu. Dzīve sākas daudz, daudz agrāk. Tad, kad mēs sākam nākt šajā pasaulē. Un, kad mēs nākam šajā pasaulē, mums ir kādas vajadzības, kuras piepildīt var tikai mūsu vecāki. Mēs nākam un mums ir ļoti konkrētas vajadzības šajā nākšanas ceļā. Tas ir kas ļoti konkrēts, un tās ir mūsu piedzimšanas ceļa vajadzības, kuras var piepildīt tikai tie cilvēki, kuri mūsu piedzimšanu gaida. Kuri nāk mums šajā ceļā pretī. Ja šie cilvēki ir gatavi un spējīgi šīs mūsu piedzimšanas ceļa vajadzības piepildīt, mēs esam gatavi netraucēti un neievainoti augt tālāk. Kā un par ko – to mēs nekad nezinām. Beigu beigās mēs arī nezinām – vai… Tagad mēs gan to visi zinam, ka mēs nezinājām – vai…

Kā mazam bērniņam, mums ir svarīgi visā mūsu piedzimšanas ceļā sajust, ka esam gaidīti. Ka šī pasaule, kurai pretī ejam, mūs ir griboša uzņemt. Un šo sajūtu mēs iegūstam no tās noslēpumainās kopības, kas mums piedzimšanas ceļā ir ar vienu cilvēku, kurā mēs augam, kurš mūs baro, kurš ir ar mums tā, ka mēs nemaz nevaram atšķirt, kur sākamies mēs un kur sākas šis cilvēks. Mēs esam šajā cilvēkā un jūtam šo cilvēku. Mēs esam un nedomājam par to, ka esam. Piedzimšanas ceļā es esmu “Mēs”. Dzīve sākas ar to, ka mēs esam saplūduši ar šo nejaušo cilvēku, kas ir mūsu māte. Ar šo cilvēku mums sākas viss. Mēs elpojam ar šo cilvēku, mēs dzirdam ar šo cilvēku, mēs jūtam ar šo cilvēku, mēs un viņš esam viens. 

Šajā piedzimšanas ceļā mums ir svarīgi, ka mūs ņem nopietni. Mums ir svarīgs apstiprinājums, ka – tieši tādi, kādi esam – vēl nepiedzimuši, vēl neizveidojušies, vēl tikai ceļā esot – tiekam akceptēti, pieņemti un ka vienmēr ir kās, kurš ir nedalīti priekš mums, vienalga, kas arī lai nenotiktu. Mazais grib tikt mīlēts un apbrīnots, viņš grib justies kā kaut kas ļoti īpašs, kāds arī ir – tāds, kāds neviens nav bijis pirms viņa un nekad nebūs pēc viņa. Viņam ir vajadzīgs apstiprinājums, ka šis nejaušais cilvēks – viņa māte – to nekad nepametīs un vienmēr uzņems un pieņems bez nosacījumiem. 

Mazajam ir svarīgas tikai mūsu jūtas. Tas, ko mēs varam vai nevaram, tas, kas notiek vai nenotiek, tas, kas izdodas vai neizdodas, visi mūsu priekšstati par viņa dzīvi, visa tā medicīna, slimības, anomālijas, tas viss viņam ir vienalga. Viņam ir svarīgi sajusties īpašam. Viņš ir kā visdārgākā pērle. Dievišķs brīnums. 

Varbūt kādiem no jums izdevās savu bērniņu paturēt rokās. Taču visiem jums izdevās viņu glabāt, turēt, just sevī. Pieskarties viņam nevis ar jūsu ārpusi, bet ar iekšieni un ar to es nedomāju tikai ķermeni. Varbūt kādiem no jums izdevās savu bērniņu pabarot. Bet visiem jums izdevās viņu barot mēnešiem ilgi, remdēt viņa izsalkumu un slāpes, dot viņam savu siltumu un maigumu – bieži pašiem to nemaz neapzinoties. Tas vienkārši tā bija. Ne pēc kādiem grafikiem vai noteikumiem, bet tad, kad viņam to vajadzēja, tad, kad viņš to vēlējās. Savā piedzimšanās ceļā jūsu mazie nekad nebija vieni – viņi varēja dzirdēt sev apkārt, dzirdēt sevī jūsu draudzīgās, mierīgās, sirsnīgās balsis un dvēseles maigumu. Skaņas, kas modināja viņos drošības un pasargātības sajūtu. Viņi jūsos varēja mācīties un iemācījās pašu svarīgāko piedzimšanas ceļa mācību – uzticēšanos. Un tas, kurš ir iemācījies uzticēties, ir gatavs savam tālākajam augšanas ceļam. Viņos radās spēks būt. Viņi sāka spēt būt. 

Un tas ir pats, pats pirmais un svarīgākais, kas vienam cilvēkam ir jāiemācas. Nevis kaut ko darīt, kaut ko sasniegt, par kaut ko kļūt, bet būt. Tam, kas spēj tikai būt, pasaule katru mirkli ir jauna. Dzīve ir nevis kaut kas, kas jāsasniedz, jārada, bet gan kā brīnumains noslēpums jāizdzīvo. Neatkarīgi no tās garuma, konteksta,  satura – kā brīnumains noslēpums jāizdzīvo. 

Mazais bērniņš ir kā viens viesis un maģisks svešinieks, kas nāk mums pretī, kas sāk kustēties mūsos. Mēs nevaram īsti noteikt nez viņa ierašanās laiku, nedz viņa dzīves laiku, nedz arī – laiku, kad viņš mūs atstāj. Mēs varam tikai – tad, kad viņš ir ar mums – dot viņam labāko, kas esam, neko negaidot pretī, neko nesaceroties, neko nesasapņojot, neiedomājoties, bet kā klusā meditācijā – pievēršoties tikai viņam, katrā elpas vilcienā tikai viņam. Dot savu būšanu, klātbūtni, tuvumu, siltumu. 

Kad cilvēki nomirst, vienmēr ir ļoti sāpīgi. Taču sāpīgāk – it īpaši apkārtējiem – ir tad, kad nomirst nepabeigts, samocīts, sevi neatradis, savu dzīvi kaut kā šā tā, kaut kā nebūt pa virsu nodzīvojis cilvēks. Ļoti sāpīgi ir tad, kad mirst nedziedināts, neatpestīts, uz dzīvi un citiem apvainojies, sarūgtināts cilvēks. Kad mirst viens dzīvi un sevi ienīst sācis cilvēks. Bieži tā tas notiek. Es gan ne mazākā mērā nešaubos par to, ka Dievs ar vislielāko mīlestību un labvēlību pieņem mūs arī tādus. Viņa žēlastība patiešām ir lielāka nekā viss, par ko mēs varam savu dzīvi pārvērst. Mēs, cilvēki, nevaram nekad Dieva lielo mīlestību pazaudēt, tāpat kā mēs nekad nevaram to nopelnīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī mīlestība IR neatkarīga no mums. Tāpat kā jūsu mīlestība IR un būtu bijusi absolūti neatkarīga no tā, kādi izaugtu jūsu bērni, ko viņi darītu, kādas būtu viņu dzīves. 

Tomēr mūsu bēdām un sērām varbūt var palīdzēt apziņa un sajūta, ka mirušais cilvēks ir aizgājis vesels, pabeigts, piepildīts, visu saņēmis, visu paņēmis līdz, visu noslēdzis, sagatavojies tam ceļam, kas nu – pavēries viņa priekšā. 

Tas, ko es gribu teikt, ir, ka šādi cilvēki ir jūsu mirušie bērni. Viņu piedzimšanas ceļa vajadzības, mācības, dāvanas ir ar viņiem. Nekas nav palicis pusceļā, nekas nav palicis puspabeigts. 

Mums ir žēl, ka viņi nesāka staigāt, negāja bērnudārzā, skolā, neizmācījās par juristiem, šoferiem, aktrisēm, gleznotājiem, ārstiem, vai vienkārši pieaugušiem un atbildīgiem cilvēkiem. Taču piedzimšanas ceļā tam visam nav ne mazākās nozīmes. Šajā ceļā vienīgais, kas ir svarīgi ir iemācīties būt, just jūsu mīlestību, iemācīties uzticēties, just jūsu ķermeņa pieskārienus, sajusties ietvertiem mīlestības lokā. Tad tu esi gatavs dzīvei. Vai arī no dzīves atvadīties. Tu esi gatavs augt tālāk.

Tas ir noticis ar šiem bērniņiem.

Viņi ir piepildījuši savu piedzimšanas ceļu, tajā izauguši tik lieli, cik lieli viņi varēja izaugt. Viņi nu ir paraugs mums, piemērs mums, skolotāji mums.

Jo mums katram arī ir savs ceļš. Lai arī mēs esam tehniski ļoti lieli, tomēr mūsu dzīve nebūt nav nodzīvota līdz galam. Var būt, ka ar mūsu bērnu nāvi ir sācies kāds pilnīgi jauns mūsu dzīves ceļš. Kādas jaunas skolas pirmā klase. Mēs nedrīkstam to nepabeigt. Mēs nedrīkstam to pamest pusceļā. Jā, mēs daudz ko vēl nesaprotam no tā visa – kā jau pirmklasnieki. Mūsu bērnu dēļ, šo tehniski mazo, bet pēc būtības lielo skolotāju dēļ mums ir jāturpina augt. Lai mēs savas dzīves atlikušo daļu nenodzīvotu kā samocīti, uz dzīvi un citiem apvainojušies, dzīvi un sevi ienīst sākuši cilvēki. 

Un, ziniet, tas ir tāds neparasts dzīves paradokss. Tie, kas patiesi ir lieli mūsu dzīves skolotāji, vienmēr mūs atstāj. Bieži tad, kad  mēs to nevēlamies, bieži tad, kad mums šķiet, ka esam pavisam nesagatavoti. Kad viņi savu darbu pie mums ir izdarījuši, viņi aiziet.

Linards Rozentāls