Uzruna nedzīvi dzimušo bērnu piemiņa brīdī “Dvēseļu dārzā
Vispirms paldies, ka drīkstu jūs uzrunāt šajā dienā. Kaut gan daudz vairāk jūs esat tie, kas uzrunājat mani. Katrs no jums daudz agrāk nekā citi jūsu draugi un paziņas, esat piedzīvojuši šo – sāpju pilno pieredzi – sava bērna nomiršanu. Tā ir satricinājusi jūsu dzīves un daudzi no jums joprojām ir šī satricinājuma paralizēti. Un varbūt it daudz par agru sākt domāt, uz kurieni šī pieredze jūs katru ved. Bet kādā rītā par to varēs sākt spēt domāt. Jo bēdas nekad nestāv uz vietas. Tas ir ceļš, pa kuru mēs ejam, un šis ceļš mūs ved uz priekšu, tas mainās pats un maina mūs.
Daudzi garīgie skolotāji vēstī par to, ka mūsu dzīves pirmās un otrās puses uzdevumi atšķiras. Pirmajā dzīves pusē mēs vairāk nodarbojamies ar dzīves ārpusi. Mēs dzīvi iekārtojam. Aptveram savas robežas, iespējas, riskus, spēkus un vājības. Bet otrajā dzīves pusē mēs nevis vēl vairāk izplešamies uz āru un plašumā, bet ejam dziļumā – tajā, kas esam kā cilvēki un par kādiem cilvēkiem mums ir jātop. Un kā ir sacījis teologs Ričards Rors – par īstiem cilvēkiem mums dara divas pieredzes: liela mīlestība un lielas ciešanas. Šīs abas lietas ir kļuvušas arī par jūsu pieredzi un caur tām jūsu dzīves otrā puse ir sākusies daudz ātrāk, un tā tas ir un to nevar pagriezt atpakaļ.
Pats svarīgākais ir no šīs pieredzes nebēgt, lai cik sāpīga tā arī nebūtu. Jo pieredze tāpēc ir pieredze, lai to pieredzētu un akceptētu, ka dzīve ir realitāte, kurā līdzās pozitīvajam un labajam atrodas arī negatīvais un sliktais. Dzīvei ir divas puses, kuras mums ir jāmēģina uztvert bez cenzūras – tādas, kādas tās ir. Tikai tad mēs kļūstam izturīgi, kad nebaidāmies vairs saskarties ar to, no kā gribēto bēgt. Mēs kļūstam izturīgi un spējīgi domāt, rīkoties, palikt uzticami un mīloši arī tad, kad nokļūstam dzīves ēnas pusē. Mēs kļūstam spējīgi dzīvot ar cerību arī tad, ja daudzas lietas nesaprotam un diez vai sapratīsim. Un varbūt arī tā ir mūsu lielā problēma – ka pārāk daudz gribam saprast, zināt, kas ir labs un kas ļauns. Taču ir liela vīrišķība vajadzīga, lai nonāktu pie atziņas, ka pasaule un mūsu dzīve ir noslēpums, kas ir vairāk nekā spējam saprast. Mēs gribētu arī savu neseno sāpīgo pieredzi izmērīt, saskaitīt, ielikt somā – taču tā ir pieredze, ar kuru mēs esam pieskārušies vai ar kuru mums ir pieskāries kas lielāks nekā mēs paši. Kas lielāks kā tas, par ko runa runā jebkurā reliģija vai konfesija, kas lielāks nekā visi vārdi un burti. Jo, vai tas nav zīmīgi, ka vienīgā Bībeles grāmatā, Ījaba grāmatā, kas īpaši ir sacerēta par ciešanu tēmu – tajā neviens Ījaba jautājums netiek atbildēts tā, ka varētu izlasīt, nolikt malā un teikt – aha, viss skaidrs. Neviens. Atbilde slēpjas pašā dzīvē, dzīvošanā uz priekšu. Jo tas, kas ir noticis ar jūsu bērniem, nav kaut kas pabeigts vai tāds, kam pielikts punkts. Mēs esam kāda lielāka procesa vidū.
Padomāsim par to. Lielu savas dzīves daļu šie bērni, kurus šodien pieminam, auga un attīstījās neredzami un apslēpti. Viņi bija jūsos. Protams, šodienas iespējas ļauj mums viņus jau redzēt pirms piedzimšanas. Tomēr viņi dzīvo mūsos, neredzami, apslēpti. Viņi dzīvoja, auga, veidojās jau ilgi pirms piedzimšanas. Un, ja tā, kurš var pierādīt, ka viņi neaug, neveidojas, nedzīvo Dievā tagad, pēc viņu nāves. Arī neredzami, apslēpti. Tikai ne vairs mūsos apslēpti, bet Dievā, mīlestības, draudzības, rūpju, gādības pārpilnajā Dievā. Mēs, protams, varam rēķināties tikai ar to, ko redzam. Taču tad dzīve būs nabadzīga un baiļu pilna. Tā vietā mēs varam cerēt arī uz neredzamo. Dzīvot cerībā, ka šo bērnu esība nav beigusies nāvē. Viņi ir dzīvi un miruši reizē – kā Kristus. Viņu dzīvība ir Kristus dzīvība, beznosacījumu mīlestība. Un cerība ir tā, kas pārliecina par neredzamām lietām.
Ciešanas un bēdas nav iespējams nolikt malā vai izdzēst. Vai nu mēs kaut ko ar tām darām, vai tās kaut ko izdarīs ar mums. Un iespēja, kas mums katram tiek dota, ir atklāt to dziļāko jēgu un tas, ko mēs varam atklāt, ir nevis atbildes uz jautājumiem kāpēc vai par ko, bet gan, ka Dievs ir kaut kur tajā visā iekšā. Viņš ir mūsu pusē. Arī mūsu dzīve ir noslēpums. Tā nepieder mums, tāpat kā mūsu bērni. Bet mēs piederam dzīvībai, mēs esam kādā liela procesa ietverti, lielās Dieva īstenības ietverti un mums ir jāmācās uzticēties, ka šī īstenība, šis Dieva konteksts, šī esība ir mums laba, tā ir mūsu pusē, tā mums palīdz, tā mūs mīl.
Es sacīju, ka šie bērni, tāpat kā Kristus, ir reizē dzīvi un reizē miruši. Tas ir tieši tas, ko kristieši saka par Kristu – dzīvais un krustā sistais. Taču tā esība, Augšāmceltā dzīve, kuru Kristus dzīvo tagad, tas ir kaut kas lielāks par dzīvi un kaut kas, kas pārspēj nāvi. Kristus ir dzīvāks nekā bija dzīvē. Un šī Viņa dzīvība pārspēj nāvi. Es nezinu, vai Jūs spējat izsekot manai domai, bet es gribu pateikt to, kam tiešām no sirds ticu. Cilvēki, kas miruši, viņi nekad vairs neatgriezīsies šajā dzīvē. Šī dzīve viņiem ir beigusies. Taču viņi ir devušies tādā dzīvē, kura ir dzīvāka par šo dzīvi. Bībele to sauc mūžīgo dzīvību. Un es ticu, ka šie bērni ir tādā dzīvē. Tajā, kas mums visiem ir vēl priekšā. Viņi nav redzami. Par viņiem liecina tikai šī piemiņas vieta, kādas lietiņas, kas palikušas jums, fotogrāfijas vai vienkārši atmiņas. Taču tas nenozīmē, ka viņu nav. Viņu esība ir apslēpta Dievā. Un viņi iet pretī kaut kam, ko grūti vārdos izteikt. Bet viens ir pilnīgi skaidrs. Viņiem ir nākotne. Un mums ir cerība, kura skatās ne tikai tajā, kas bijis, bet uzticībā uz to, kas nāk.
Mūsu katra dzīve un pieredzes neplanē kā atsevišķas planētas lielajā tukšumā. Drīzāk ir tā, ka mēs esam kādas lielākas, dziļākas un plašākas īstenības ietverti. Un dzīve ir tāds process, kurš sper trīs soļus uz priekšu un divus atpakaļ. Ciešanu pieredze ir pieredze, kurā mēs zaudējam kontroli par to, kas notiek. Taču mūsu aicinājums ir nekļūt par šīs pieredzes vergiem, bet gan skolniekiem. Un tas arī ir pats svarīgākais – transformēt šo ciešanu pieredzi svētībā. Meklēt, jautāt, atrast – to svētību, kuru šie bērni ir atstājuši jums, to svētību, pretī kurai mēs visi ejam. Jo mūsu esības pamatos nav ļaunums un grēks, bet gan svētība. Mēs esam radīti no lielas svētības. Tā ir mūsos iedzimta un tā mums ir jāatklāj un jāpamodina. Un tieši tā ļaus mums izturēt un cerēt arī tad, kad dzīve sper šos divus soļus atpakaļ.
Linards Rozentāls