Uzruna nedzīvi dzimušo bērnu piemiņas brīdī “Dvēseļu dārzā”
2010.gada 4.jūnijā
„Debesis piepeši atvērās, un Svētais Gars redzamā veidā uz Jēzu kā balodis nolaidās, un balss atskanēja no debesīm: „Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.”
(Lūkas evaņģelijs 3,22b)
Lielas, vērtīgas, nozīmīgas un cienījamas dzīves
Šajos vārdos no debesīm ir dzirdama pati dziļākā patiesība par katru cilvēku. Pilnīgi par katru. Tu esi mans mīļais Dēls, uz Tevi Man labs prāts.
Zīmīgi, ka cilvēka esības patiesība un vienlaikus noslēpums nav atrodams, lūkojoties šīs dzīves notikumos un sakarībās, bet to mums atklāj debesis. Tad, kad nepaliekam tikai pie ārējā un redzamā, bet atveramies Gara, Debesu klātbūtnei cilvēkā, atklājas kas pilnīgi jauns un neticams. Tu esi Mans mīļotais, Tu esi manis mīlēts cilvēks – saka Dievs. Neatkarīgi no taviem sasniegumiem, talantiem, rakstura, neatkarīgi no tavām kļūdām, neveiksmēm, neatkarīgi pilnīgi ne no kā Tu esi mans mīļotais, kas bezgalīgi liels un vērtīgs, visdārgākā pērle.
139.psalmā mēs lasām, ka Dievs redz katru cilvēku jau tad, kad tas ir vēl tikai bezmiesas iedīglis, tad, kad mēs vēl neredzam un nezinām neko, tad, kad mums vēl pat prātā nenāk, ka tur ir cilvēks, Dievs jau redz mūs un sauc mūs vārdā, Viņam mēs no pašiem saviem apslēptajiem iesākumiem esam nozīmīgi un mīļi. Cilvēka lielums nav izmērāms tikai vienā dimensijā – laikā. Varbūt, pat daudz svarīgāk par dzīves garumu, ir dzīves dziļums un dzīves augstums, ko atklājam, kad sākam atcerēties to, ko zinājām, kad vēl bijām bezmiesas iedīgļi, ko garā jutām, kad dziļumos tikām veidoti, ka esam mīlēti cilvēki, Dieva mīļotie. Patiesi, to, ko savā tik laikā īsā, bet augstumā un dziļumā bezgalīgi lielajā dzīvē saprata mūsu bērni, to mums tagad ir jāsāk atcerēties un no viņiem mācīties. Tas ir galvenais un lielākais, sākums visam, izjūta, ka esi mīlēts, gaidīts, pieņemts – tāds, kāds esi.
Cilvēka dzīve ir līdzīga stāstam. Daži stāsti ir ļoti gari, daudzos sējumos, un ir labi, ka daudzu cilvēku dzīves ir kā šādi biezi stāsti un romāni, sazaroti, bagātīgi, notikumiem pilni. Taču labai grāmatai ne vienmēr jābūt biezai. Dažas no tām biezajām ir tādas, kuras lasot, tu pazaudē to, par ko tā stāsta. Dažas ir tādas, kuras tu vienkārši nespēj izlasīt līdz galam. Dažas biezas cilvēku dzīves ir kā tikai kopā sašūtas avīzes, kuras runā par virspusi, bet nekad par būtisko. Bet labas grāmatas – biezas vai plānas – pazīme ir, ka tā tevi maina, ietekmē, dara par citādu cilvēku, atstāj tevī pēdas. Ir grāmatas un cilvēku dzīves, kuras kļūst par tava mūža līdzgaitniekiem, par taviem lielajiem skolotājiem. Ir dažas grāmatas un daži cilvēki, par kuriem domājot un pie kuriem atgriežoties dzīvē vai domās, tu piepildies ar pateicību un domā, cik labi, ka es tik daudz sapratis un kopā ar viņu piedzīvojis. Dažkārt tās ir pavisam plāniņas grāmatiņas. Bez iespaidīgiem vākiem un zeltītiem burtiem, tādas neuzkrītošas, ko kādi varbūt nemaz neņem nopietni. Bet dažkārt tās nemaz nav grāmatas, par kurām tu vari domāt un ar tām būt kopā visu mūžu. Tie var būt daži vārdi vai tikai viens teikums. Piemēram, Jēzus Kalna runā ir daudzi teikumi, kuru katru kā visdārgāko pērli tu vari paņemt, ieslēgt savā sirdī, domāt par to, un cilvēki to dara jau tūkstošiem gadu, taču ne tuvu nav visu izdomājuši, sapratuši un piedzīvojuši to, ko šis viens teikums sevī slēpj. Tāpat arī japāņu haikas vai budistu koāni. Viens īss teikums – visam mūžam. Bezgalīgi dziļš, bezgalīgi augsts. Tā arī cilvēka dzīve. Ārēji – ar citām salīdzinot – bezmiesas iedīglis – it kā gandrīz nekas. Taču, kad uzdrošināmies skatīties dziļāk un augstāk, pamanām sākumu bezgalīgai dzīvei.
Jāņa evaņģēlijs sākas ar vienu teikumu – Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs. Iesākumā vārds. Ne bieza grāmata, sējumu sējumi. Bet vārds, viens vienīgs. Šo vārdu nes katrs cilvēks. Daudziem pie šī viena vienīga vārda nāk klāt tūkstošiem citu. Dažkārt pat to vienu vienīgo noslāpējot un pazaudējot. Bet dažiem, tādiem cilvēkiem, kā šie bērni, kurus šodien pieminam, tikai šis vārds, viens vienīgais, pats galvenais, vārds, kas dara mūsu un viņu dzīves lielas, vērtīgas, nozīmīgas, cienījamas.
Var daudz mācīties no biezām grāmatām. Bet tikpat un varbūt dažkārt vairāk var mācīties no viena teikuma, viena vienīgā. Un mēs topam citādāki, paši īpašāki, viens pret otru labāki, mīlestībā stiprāki. Jo mūsu dzīvēs uz īsu brīdi bija ienācis liels viesis. Cienījams. Šis bērns. Jo neviens no viņiem mums nepieder. Viņi visi ir mūsu viesi. Lieli un godājami. Un lielākais, ko tu vari viesim dāvināt, ir viņu gaidīt un uzņemt. Ir viesi, kuri paliek pie tevis ilgi. Dažkārt pat pārāk ilgi. Bet daži viesi, kurus tu gribētu ilgi uzņemt, ilgi ar viņiem pavadīt laiku, tikai uz īsu laiku. Uz dažām dienām, stundām, vai pat mirkļiem. Daži tikai pasaka paldies. Daži pat ne to, tikai pamostoties no rīta, redzam, ka viņi ir bijuši un kaut ko no sevis atstājuši. Tādi viesi bija šie bērni. Lieli un svarīgi viesi. Mums svarīgi, mūsu dzīvēm svarīgi.
Un viņu esība nebeidzas ar šo īso viesošanos mūsu dzīvēs. Nāve nav viņu esības grāmatas beigas. Nāve ir punkts. Zemes dzīves stāsta beigu punkts. Tā iezīmē šī teikuma beigas. Dažkārt ļoti gribās, lai stāsts turpinās, tik dziļi esam tajā ielasījušies. Taču punkts ir punkts. Tomēr punkts neatņem mums šo teikumu. Punkts nevar sagrozīt tā jēgu un vēsti. Tieši punkts ir tas, dara šos vārdus par pabeigtu teikumu, arī priekš mums. Punkts ir, lai atspertos un dotos uz priekšu. No šī punkta var sākt iet. Ar jaunu spēku un cerību savā dzīvē. Ar jaunu ticību, ka katrs esam Dieva mīlēts un vests. Daži pa zemes, bet daži debesu ceļos. Un kaut kad un kaut kur šie ceļi satiksies. Kad zeme būs debesu pilna. Kad Dieva valstība būs atnākusi kā debesīs, tā arī virs zemes. Kad viss, kas stāv mīlestībai pretī, būs mīlestības uzvarēts un pārspēts. Arī nāve.
Linards Rozentāls