Mīlestības pēdas. Spēks panest sāpes

Džons Kleipūls “Mīlestības pēdas. Spēks panest sāpes”,
izdota Rīgā, 1999. gadā, izdevniecībā „Amnis”.
No angļu valodas tulkojusi Maiga Veilande

Jau paši pirmie grāmatas ievada vārdi izsaka tās būtību – “Katra cilvēka dzīvē var pienākt brīži, kad liekas, ka pasaule sagrūst pār mums. Šādi brīži ir kā mūsu ticības pārbaude. Tas, ko mēs esam citiem teikuši un sludinājuši, ienāk mūsu pašu dzīvē un skar mūsu emocijas ar daudz lielāku intensitāti. Un tad mums var sākt likties, ka Dievs mūs ir atstājis, Viņš mums vairs nepalīdz, un pat gaisma tuneļa galā nemaz vairs nav saskatāma.”

“Mīlestības pēdas” stāsta par situācijām, kad cilvēki paliek vieni ar savu neatbildēto cilvēcisko jautājumu “Kāpēc?””.

Grāmatas autors Džons Kleipūls ir mācītājs ASV, un grāmata stāsta par viņa personīgo pieredzi cīņā ar viņa meitiņas nedziedināmās slimības realitāti, ar nāvi un bēdām pēc tam. Mācītājs raksta, ka bieži ir bijis klātesošs bēdu un nāves gadījumos, bet tie nav viņu skāruši personīgi, līdz saslimusi viņa astoņgadīgā meitiņa Laura.

“Mīlestības pēdas” – tās ir četras mācītāja svētrunas, kas dzimušas, gūstot šo sāpju pieredzi. Pirmā svētruna tiek sacīta 11 dienas pēc tam, kad vecāki uzzinājuši par bērna slimību, otrā – 9 mēnešus vēlāk, kad piedzīvots slimības pirmais pretsitiens. Trešā – dažas nedēļas pēc Lauras nāves, ceturtā – trīs gadus vēlāk, un tā sniedz plašāku pārskatu par visu sēru procesu.

Grāmatas autors dalās savā sāpju ceļa pieredzē un ir bezgala pateicīgs tiem cilvēkiem, kas viņu atbalstīja – kolēģiem mācītājiem, draudzei, tuviniekiem, sievai, kas “pāri katrai saprašanai drosmīgi panesa tumsu”, un vienīgajam palikušajam bērnam, kas “nemitīgi ikreiz no jauna atsauca mani atpakaļ dzīvē un atbrīvoja mani no tā, ka manu tālāko dzīvi pārvaldītu kaps”.

Mūsu cerības pamats
Savu pirmo svētrunu mācītājs sāk ar rakstu vietu no Pāvila vēstules romiešiem 8:28-39.

Autors raksta, ka ļoti ātri bija jāiemācās, kā pārvarēt šoku, ko radīja atklājums par bērna slimību. Pēc autora domām, Dievs ar šādiem piedzīvojumiem grib mūs uzrunāt, taču viņš  godīgi atzīst, ka nav atradis nevienu atbildi uz šiem grūtajiem jautājumiem. Kāpēc kaut kas tāds notiek? Kāpēc mazi bērni saslimst ar leikēmiju? Kāpēc vispār ir tāda slimība? Kāpēc ir slimības, sāpes un bēdas? Nekas neapklusina mokošo “kāpēc?” Protams, ir zināmas standartatbildes uz ļaunuma un sāpju problēmu, bet tās nedod apmierinošu izskaidrojumu. Taču autors apzinās trīs svarīgas lietas.

Pirmkārt, ir jādzīvo tālāk, un tikai pēc tam jāmēģina ar prātu izvērtēt un izskaidrot mūsu pieredzi. Mūsu dzīve nemitīgi turpinās, un mēs īstajā laikā iegūstam nepieciešamās atziņas. Ja mēs turpretī vispirms gaidām, līdz visu saprotam, lai sāktu dzīvot, tad viss top it kā sastindzis, un mēs paši kļūstam nekustīgi. Pārdomām par dzīvi ir jāsākas tikai pēc pirmās pieredzes.

Otrkārt, jāsargā sevi no virspusējības, ātriem spriedumiem un pārsteidzīgiem lēmumiem. Pirmais kārdinājums ir ļauties apgalvojumiem: visas sāpes rada ļaunais, slimība ir liktenis, kas nozīmē drošu nāvi. Taču ir jāļauj notikumiem ritēt savu gaitu. Dievs vēl nav beidzis strādāt. Kā mēs varam zināt, ka pašreizējais ļaunums nenes sevī apslēptu svētību? Autors uzdod jautājumu – kas es esmu, ka gribu dogmatiski spriest par vēl nebeigušos pieredzi?

Treškārt, Dievam nav svešs ļaunums, rūpes, bēdas. Viņš ne tikai noskatījās sava bērna ciešanās. Viņš nesa savu bērnu cauri ciešanām, pat cauri nāvei. Viņš uzņēmās Viņa sāpes un deva tām jēgu. Jēzus augšāmcelšana no mirušajiem ir ne tikai lielākais notikums Dieva vārdā, bet arī pamats mūsu cerībai, piedzīvojot traģēdijas. Tā ir Dieva atbilde uz visiem uzbrukumiem, ko pret mums vērš ļaunā spēki. Viņš spēj mūs izvest tiem cauri. Viņš var mūs uzmodināt no nāves, līdz ar to ļaunumu pārvērst par pretējo. Tā ir bībeliska perspektīva, kas mudina drosmīgi doties uz priekšu un neapmaldīties intelektuālos spriedelējumos. Dzīvība nekad nebeidzas ar pilnīgu nāvi, arī no tās brīnumainā kārtā var rasties jauna dzīvība.

Spēks izturēt
Šo svētrunu mācītājs sāk ar vārdiem no Jesajas grāmatas 40:27-31. Viņš atklāti stāsta, ka šī krīze viņu un viņa ģimenes locekļus ir pārņēmusi pilnīgi savā varā, un liekas, ka pēkšņi ir zudis pamats zem kājām, un gribas godīgi, bez aplinkiem sev jautāt, kāda gan nozīme ticībai šādā situācijā. Ne kā mācītājs, bet vienkārši kā cilvēks viņš grib runāt par savu iekšējo cīņu un tumsu, kurā ir iegrūsts. Autors raksta, ka, rodoties jautājumam, vai ticība patiešām palīdz, zūdot pamatam zem kājām, tas ir saistīts ar diviem priekšnosacījumiem. Pirmais ir noteiktas gaidas, cerības, ko cilvēks krīzes situācijā saista ar ticību. Otrs ir noteikts priekšstats par Dievu, ar kādu mēs dodamies ielejas tumsā.

Tātad, ko mēs gaidām no ticības? Autoram ir radies iespaids, ka daudzi cilvēki ir kļuvuši par nepareizu solījumu upuriem. Vilšanās pamatā ir nepareizas, nepamatotas cerības un nevis pieredze. Cilvēks dodas bēdu ielejā ar pavisam konkrētiem priekšstatiem par to, kam ir jānotiek. Kad tas nenotiek, vilšanās padara gandrīz neredzīgu pret to, kas notiek patiesībā. Ja mēs balstāmies tikai uz minēto Jesajas grāmatas iepriekšminēto pantu apsolījuma pirmo daļu – “bet, kas uz To Kungu paļaujas, tie dabū jaunu spēku, tā, ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst”, tad mums nākas krietni vilties, jo šī nāves ielejas situācija neparedz iespējas “pacelties kā ērglim” vai “skriet un nepiekust”, kaut arī tās ir patiesas garīgās pieredzes dimensijas. Biežāk, nekā mēs domājam, ir situācijas, kurās mēs pilnīgi neko nevaram izdarīt. Par laimi, autors raksta, ka ir vēl cits Dieva apsolījuma veids – “Viņi ies un nekritīs, tie nezaudēs samaņu”. Tajā situācijā, kurā bija autors, tas bija vienīgais apsolījuma veids, kas darbojās. Mūsu dzīves tumšākajos brīžos grūtākais nav pacelties spārnos vai aizskriet prom. Daudz grūtāk ir izturēt šos grūtos laikus.

Mācītājs piemin divus klasiskus kārdināšanas veidus: pašpārliecinātību un izmisumu. Pirmajā gadījumā cilvēks ir tik ļoti vīlies Dievā, ka grib visu darīt pats un reizēm dusmās eksplodē. Vai arī pilnīgi padodas izmisumam un mazdūšībai. Visi mēs esam pakļauti šiem kārdinājumiem. Taču mums ir dots spēks “iet tālāk un nesabrukt”, un tieši ticība pasargā no padošanās. Tas, ko Dievs dara, ne vienmēr ir tūlīt izprotams cilvēku skatījumam, taču “Viņš dod vājajiem spēku, ka tie nesalūst, un nespēcīgie saņem jaunu enerģiju”. Viņš dod spēku tiem, kas ir tuvu savam galam. Autors raksta, ka nesaņēma spārnus, lai aizlidotu prom, nedz kājas, lai aizbēgtu, bet “caur Dieva žēlastību es vēl turos uz savām kājām. Es neesmu salūzis. Es neesmu eksplodējis pašpārliecinātās dusmās, nedz arī iekritis iznīcinošā izmisumā. Viss, ko es spēju, ir iet tālāk un nekrist, pacietībā nest to, ko nespēju mainīt… mans Dievs – tas patiešām ir šobrīd pietiekoši”.

Dzīve ir dāvana
Trešo svētrunu mācītājs sāk ar rakstu vietu no 1.Mozus grāmatas 22:1-14. Tā apraksta notikumu, kurā Ābrahāms, pēc Dieva pavēles, ved upurēt savu mīļoto dēlu. Autors raksta, ka izprot šoku, kādu ir nācies piedzīvot Ābrahāmam, kad viņš uzzināja, ka Dievs no viņa pieprasa dēlu. Nav iespējams aprakstīt, kādas izbailes, sarūgtinājums, šausmas un bailes pārņem, uzzinot šādu ziņu. Tāpat kā Ābrahāms, kurš savas cerību drumslas atklāj, atbildot mazajam Īzākam kalna pakājē uz viņa jautājumu, kur tad ir upura jērs, tā arī autors saka, ka nebija uzskatījis par iespējamu, ka viņa meitiņa varētu nomirt. “Es to nepieprasīju no Dieva un nedomāju, ka Viņš to mums būtu parādā. Es tikai vienkārši ticēju, ka pēdējā mirklī Dievs iejauksies”. Dž.Kleipūls raksta, ka bieži tiek teikts – mums nav tiesību izjautāt un izpētīt Dieva ceļus, bez kurnēšanas pieņemot Dieva rīcību. Taču no kurienes ir radies šis priekšstats, ka mēs nedrīkstam Dievam jautāt vai ka mums nebūtu tiesības izkratīt Viņam savu sirdi un kliegt: “Kāpēc, Dievs?” Vai Ījabs nesauca uz Dievu un neuzdeva jautājumus? Vai Jēzus Ģetzemanē neteica Dievam, kā jūtas? Un vai pie krusta Viņš nesauca: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Autors raksta, ka viņš klusējošas rezignācijas ceļu uzskata par strupceļu un uzsver, ka mūsu ticības godīgums vairāk ir jautājumos nekā klusējošā pakļāvībā. Nevienā vietā nav norādījuma, ka Dievs attiecībās ar Viņu mūs uztvertu kā mirušus akmeņus vai mazgadīgus bērnus. Viņš vēlas mūs redzēt kā pieaugušus dēlus un meitas. Tas nozīmē, ka Viņš uzskata – mēs esam atbildīgi par savu rīcību – un tādā pat veidā gaida, lai mēs pieņemtu Viņa atbildību par Viņa rīcību. Autors ir pārliecināts, ka Dievs kādu dienu dos viņam izskaidrojumu. Viņš atklās, kāpēc ir to darījis. Bet tam nav jābūt šodien, reizēm atbilde rodas tikai daudz vēlāk, nekā noris notikums. No daudzo apkārtējo cilvēku puses šādos brīžos tiek izjusta liela labestība, un tā ir jāliek uz svaru kausiem tāpat kā smagā, tumšā nasta. Drosme dzīvot un izdzīvot šādus notikumus ir desmitreiz vērtīgāka par atbildi, kura kandidē uz pilnību.

Dievs mēģināja Ābrahāmam iemācīt, ka viņa eksistencei ir svarīga pamatnostāja, proti: dzīve ir dāvana – ne vairāk un ne mazāk. Vienkārši dāvana. Mums šeit uz zemes ir uz to jāorientējas. Tā ir jāpieņem, jādzīvo un jāvada pateicībā. Tikai tad, ja dzīve tiek saprasta kā dāvana un tiek pieņemta ar pateicību, tajā var attīstīties prieks, ko ir vēlējies Dievs. Šāda nostāja ir vienīgais ceļš, lai tiktu pāri zaudējumam. Tāpēc pārdzīvojums nekļūst vieglāks, bet tas kļūst panesams, kad sev izskaidro, ka bērna dzīve ir bijusi dāvana, uz ko nav ne prasību, ne tiesību vai ko mēs būtu pelnījuši. Pat vismazākā dzīves daļiņa ir dāvana.

Kā iemācīties panest bēdas
Savu pēdējo šīs grāmatas svētrunu mācītājs sāk ar rakstu vietām no Ījāba grāmatas 2:7-10, 3:1-3; 20-23; 29:2-6; 42:1-6, 10. Mācīties zaudēt veselīgā veidā ir viens no mūsu dzīves svarīgākajiem izaicinājumiem. Neviens mēs nevaram izvairīties no zaudējuma sāpēm, ja esam iemācījušies kaut nedaudz mīlēt. Gandrīz ikviena cilvēka pirmā reakcija uz sāpēm ir līdzīga. Mūsos viss pretojas pieņemt neaptveramo, tā ka mēs neapzināti atsakāmies uzskatīt notikušo par patiesu. Kad iestājas skaidrība par to, cik gan atbaidoši citāda ir kļuvusi dzīve, liekas, nav vairs nekādas cerības, nav iemesla turpināt, nav nevienas iespējas, nekā dzīvot vērta. Pieredzot zaudējumu, mēs apzināmies zaudētā vērtību, un tas mums rada ļoti emocionālu skatījumu pagātnē. Kārdinājums atraisīties no tagadnes īstenības un dzīvot atmiņās ir ļoti liels mirklī, kad mēs pilnībā apzināmies pagājušā bagātību. Nākamā fāze ir dusmas un niknums. Svētais izteiciens par Dieva gribu neatrisina nevienu no problēmām. Ījaba draugi, gribēdami traģēdiju noteikti izskaidrot, iesēja Ījabā dziļu aizspriedumu sēklu pret Dievu un visu pasauli. Pamatuzdevums ciešanās nekad nav tās kaut kādā veidā izzināt. Runa ir par dzīves jēgu. Kas ir šīs dzīves devējs? Kad Ījabs to saprata, sākās viņa dziedināšana. Dievs Ījabam atgādina, ka tas viss, par kā zaudējumu viņš tagad tik ļoti ir sašutis, sākumā nepiederēja viņam. Tās bija dāvanas, un tas bija vairāk, nekā viņš bija pelnījis. Tās viņam kāds cits bija devīgi uzticējis, ne lai tās viņam piederētu kā privātīpašums. Dzīve tiek pārprasta, ja dusmojamies par zaudētu dāvanu. Tas, ka mums šīs lietas ir dotas, lai par tām priecātos, ir vairāk nekā mēs esam pelnījuši. Tāpēc mūsu attieksmi pret dzīvi vajadzētu raksturot pateicībai un pazemībai, nevis saīgumam. Ījabs savu apvainojošo nostāju izmaina pateicībā, bezcerību – cerībā. Ījabs, saka autors, parāda mums ceļu. Tāpēc jūs, kam nav svešas sāpes un kas esat iepazinuši bēdas, nāciet, sekosim viņam un tapsim svētīti.

Ciešanu biedra pēcvārds

Šajā pēcvārdā ir dotas vairākas labas atziņas, kuru autors K.H. Valters līdzīgi ir izgājis cauri sēru procesam, zaudējot savu dēlu Martinu.

Mums netiek dots solījums, ka mums tiks aiztaupītas kādas situācijas tikai tāpēc, ka ticam Dievam.

Kad bērna dzīve tuvojas beigām, mēs apjēdzam, cik ļoti mēs attiecībās ar saviem bērniem esam vērsti uz nākotni. Mums taču ir vēl laiks. Un tad pēkšņi rītdienas vairs nav. Bērniem nozīme ir šodienai, šai stundai, šai dienai, acumirklīgajai laimes un bēdu pieredzei. Tagad, šodien ir laiks, kam ir nozīme. Mūsu nākotnes perspektīvas bieži kavē bērnus dzīvot šodienā. Bērnu nākotni mēs iegūstam, dzīvojot ar viņiem šodienā, dzīvojot šo dienu. Jēzus saka, ka rūpēšanās par rītdienu sagrauj esošo dienu. Savukārt uzticēšanās Dieva labestībai ļauj mums būt brīviem.

“Griezīgais notikums ir atstājis pēdas mūsu ģimenē”, raksta K.H. Valters pēc desmit gadiem. “Tās mūs visus, arī Martina brāļus un māsas, ir padarījis nobriedušākus… Dievs ir turējis vārdu un ir devis mums jaunu prieku un spēku dzīvei. Daudzi jautājumi ir palikuši, bet tie ir Dieva miera aptverti un ir zaudējuši savu mokošo raksturu”.