Sēras

Piedzīvojot sev nozīmīga cilvēka zaudējumu, reti kurš spēj rīkoties mierīgi un pārdomāti. Esot sērās, ir jāzina, ka tās nav nedz problēma, kas jāatrisina, nedz slimība, no kuras jāatveseļojas. Ar sērām nav jācīnās, tās nav jāārstē, ar tām nav jātiek galā vai tās jāapspiež un jāignorē. Cilvēku dara slimu tas, ka viņš nesēro tad, kad viņam ir jāsēro un jābēdājas. Cilvēks sēro, jo ir zaudējis to, ko mīlēja, – tas nozīmē, ka sēras ir dzīves daļa, daļa no dzīves ceļa.

Sēras nekad vairs pavisam nebeidzās, bet tās mainās un maina mūsu dzīves. Sēras ir palīgs garā pārmaiņu ceļā, jo tikai dziedinošs sēru ceļš mums palīdz sasniegt dzīvē brīdi, kurā esam pieņēmuši zaudējumu un atgriezušies dzīvē.

Laiks starp cilvēka nāvi un apbedīšanu ir bezgala vērtīgs. Šajā laikā nāvi ir jāaptver un tam ir vajadzīgs laiks. Tāpēc vēl jo svarīgāk ir veltīt laiku saviem lēmumiem un neļaut uz sevi izdarīt spiedienu.

Sērošanas laiki un to uzdevumi

Nolieguma laiks: 

Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp Tevi un pārējo pasauli izveidojas kā tāda vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes Tevi pārņem. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus.

Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.

Izmisuma laiks:

Šo laiku raksturo intensīvas emocijas: niknums, vainas sajūtas un citu vainošana, vilšanās, sacelšanās pret savu un mirušā likteni. Parādās jautājums: “Kāpēc tas ir noticis ar mani?”. Tevi pārņem izmisums, bezcerība, sarūgtinājums, naids. Niknums uz sevi. Uz visu pasauli. Arī uz nomirušo. Tas ir normāli. Šajā sērošanas laikā cilvēks meklē izskaidrojumus, pamatojumus, atbildīgos, vainīgos notikušajā. Niknums un pārmetumi tiek vērsti arī pret Dievu. Iesākumā tas šķiet neparasti, taču visas šīs intensīvās emocijas ir normālas un pilnīgi pieņemamas. Šīs emocijas ir jāizdzīvo. Tām ir jāļauj nākt un iet.

Šī laika uzdevums: izjust zaudējuma sāpes, izdzīvot tās, ļauties šīm emocijām, neko no tā nerīt nost. Dot telpu zaudējuma sāpēm, raudāšanai, kliegšanai, visām emocijām. Šajā laikā Tu pamazām atgriezies savās robežās.

Vientulības laiks: 

Šis ir vistumšākais, visdziļākais sērošanas laiks, kad cilvēku pārņem izsīkums un rezignācija. Niknums ir beidzies, cīniņš ar likteni nav vainagojies rezultātiem. Tu esi pazaudējis visu dzīvessparu, kļuvis melanholisks, bez spēka, viss Tevi spēj aizskart un ievainot, pats mazākais sīkums. Tev ir sajūta, ka neviens nespēj Tev palīdzēt, neviens Tevi nesaprot, Tevi pārņem vēlēšanas sekot aizgājējam, mirt pašam. Šajā laikā draud briesmas saslimt vai nonākt depresijā.

Šī laika uzdevums: ļaut apkārtējiem cilvēkiem, kuri Tev dara labu, Tevi atbalstīt un būt Tavā tuvumā. Nenoslēgties, palikt atvērtam. Dalīties ar citiem savās izjūtās. Runāt par notikušo. Nepārakmeņoties. Runāties, runāties, un vēlreiz runāties.

Piedošanas laiks: 

Šajā laikā sākas pārmaiņas. Ir divas iespējas – pieņemt savu likteni vai tikt tā salauztam. Izsīkums pamazām gaist, spēki atgriežas. Neaptveramais zaudējums tiek aptverts. Tu sāc atgriezties dzīvē – nu jau bez zaudētā cilvēka. Ēd brokastis viens pats. Aizbrauc kaut kur viens pats. Nomaini divguļamo gultu pret vienguļamo. Šajā laikā joprojām daudz kas sāp. Sēras ir kā iemīlēšanās – arī sērās mūs pavada sāpīgas un mulsinošas domas un sajūtas. Tu meklē atbildes, bet tās nenāk. Jo nāve nesniedz atbildes. Katram pašam ir jāatrod savs ceļš cauri sērām. Taču kaut kad izmisums vairs nav tik dedzinošs. Šajā laikā priekšplānā sāk parādīties aizgājēja dzīve, bet viņa nāves stāsts atkāpjas aizskatuvē. Rodas sajūta, ka vēl kaut kas būs dzīvē jauns. Tumšajai ziemai sāk parādīties beigas.

Šī laika uzdevums: mācīties pielāgoties dzīvei, kurā nomirušā cilvēka vairs nav. Necīnīties kā aklam pret likteni. Sākt piedzīvot dzīvi bez otra cilvēka. Izlīgt un samierināties ar jaunajiem nosacījumiem, rast tajos sev iekšēja miera iedīgļus. Uztaustīt jaunas idejas, iespējas un ceļus.

Izlīguma laiks: 

Šis laiks sākas, kad mīļotā cilvēka zaudējums ir integrēts dzīvē. Par pagātnē notikušo, par viņa dzīvi un nāvi Tu spēj runāt atklāti un publiski. Tu spēj dzīvi atkal saņemt rokās un aktīvi pats sākt to veidot tālāk. Notiek noorientēšanās jaunajam dzīves posmam. Pie apvāršņa parādas jaunu attiecību iespējas, varbūt domas par otru bērnu.

Šī laika uzdevums: aizgājēju neaizmirt, bet iekļaut savā sirdī un zaudējumu interēt jaunajā dzīvē – un no savā pieredzē dzimušā spēka rast optimismu un dzīves spēku dzīvei tālāk.

Avots: Nicola Rinder, Florian Rauch. Das Letzte Fest. Neue Wege und heilsame Rituale in der Zeit der Trauer. (Muenchen, Guetersloher Verlagshaus, 2016.)