Sērošana un ikdiena

Pēc Kevin un Allegra Grawer

Dziļas bēdas – tās ir ļoti spēcīgas izjūtas. Skumjas, ko cilvēks pārdzīvo pēc bērna zaudējuma, šķiet nepārvarami lielas. Pirmajās dienās un nedēļās pēc bērna zaudējuma sajūta, ka “es nekad vairs nebūšu laimīga” šķiet kā briesmīgs un nepārejošs atgādinājums tuvākai un tālākai nākotnei. Šīs tik intensīvās sajūtas liek domāt, ka jebkura atgriešanās “normālajā” dzīvē ir pilnīgi neiespējama. Mēs esam zaudējuši mūsu bērnu(s) – kā tad mēs varam atgriezties šajā “normālajā” ikdienā, ja pasaule, kurā dzīvojam, ir saplīsusi smalkās druskās un apgriezta kājām gaisā? Atkal dzīvot kā līdz šim, darot ikdienas darbus, un vienlaicīgi sērot šķiet neiespējami – šīs divas lietas nekādi neiet kopā, tā vismaz šķiet, kad mēs piedzīvojam šādas dziļas sāpes. Un tomēr tas ir nepieciešami atkal pievērsties ikdienas aktivitātēm, pat pirms mēs jūtamies tām gatavi, jo tas mūs stiprina emocionāli, garīgi, fiziski un finansiāli. Kā mēs to varam izdarīt?

Atceries, ka tu sēro, un sērošana ir kaut kas tāds, kas no tevis paņem daudz enerģijas un tas var būt cēlonis ļoti lielam nogurumam. Vienalga, pie kādām ikdienas aktivitātēm tu esi atgriezusies (darbs, ģimene, bērni, kārtējie uzdevumi utt.), ir svarīgi ievērot veselīgu diētu, un vēl svarīgāk – pietiekami gulēt. Daudziem, kuri sēro, nākas sastapties ar miega traucējumiem. Tu vari izjust bailes, atgriežoties ikdienas dzīvē un tajā pašā laikā apzinoties, ka ir jātiek galā ar sērošanu. Ja tevi māc nogurums, ir gandrīz neiespējami tikt galā ar šo situāciju. Traucēts miegs – tā var būt normāla parādība kādas dienas pēc bērna zaudējuma. Ja tas turpinās nedēļām un mēnešiem, vajadzētu doties pie speciālista pēc palīdzības.

Apkārtējo cilvēku paredzamā reakcija uz ziņu, ka jūsu bērniņš ir miris, padara tavu atgriešanos ikdienas dzīvē visai sarežģītu. Tev pēkšņi var pietrūkt vārdu, kad, sajūtot it kā pliķi sejā, tu izdzirdi jautājumu no kāda cilvēka, kurš nezina par tavu zaudējumu, – kā tad bērniņam klājas. Tas var būt kāds kaimiņš, pārdevējs veikalā, kurā tu iepērcies, vai friziere. Tas var būt ļoti sarežģīti pat savirknēt kopā šos vārdus – “bērniņš nomira”. Vai arī tajās situācijās, kad tavā klātbūtnē cilvēki pat izvairās pieminēt tavu zaudējumu (iespējams, viņiem kāds to jau ir paguvis pastāstīt), tu sajūties kā iepļaukāta. Esot sabiedrībā bieži, ir jārēķinās ar ievainojamības sajūtu. Mājās tu vari raudāt jebkurā brīdī, un tu pati vari izvēlēties, ar ko un kādā veidā vēlies kontaktēties. Izejot ārā, tu vari sajusties neaizsargāta citu cilvēku priekšā; pēkšņi tev šķiet, ka visur, kur ej, ir sievietes gaidībās un mazi bērniņi, vai arī vecāki, kuriem ir bērni, bet kuri nerūpējas par saviem mazuļiem un tādējādi nemaz nav tos pelnījuši. Mēs sevi pieķeram domājot – “beidzamo reizi, kad šeit bijām, mēs gaidījām bērniņu”. Cilvēki, ar kuriem ikdienā satiekamies, pēkšņi kļūst kā sāpīgs atgādinājums par to, ko esam zaudējuši.

Atgriešanās darbā bieži ir viena no sarežģītākajām problēmām. Jautājums par atgriešanos dažkārt ir nozīmīgāks vīrietim, jo sievietei parasti pienākas ilgāks atvaļinājums pēc dzemdībām, tādējādi viņa iegūst vairāk laika, lai būtu sagatavota atsākt darbu. Vīrietim nereti ir jābūt darbā jau pāris dienu pēc bērna zaudējuma. Atgriešanās darbā nozīmē arī tās drošības sajūtas zudumu, ko mums dod mājas, un tas rada bailes. Vēl smagāk kļūst tad, kad neizbēgami satiecies ar kolēģiem, kas neko nezina par tavu zaudējumu un varbūt nav ievērojuši tavu prombūtni. Kāds no kolēģiem var pat izvairīties kontaktēties ar tevi. Tu atskārsti, ka šajā dzīves brīdī, kad tu esi tik vārīgs un ievainojams, apkārt nav nekāda atbalsta. Tu vari sajusties izolēts, it kā tava sirds nemaz nav šeit, tavā darbavietā, un iespējams, pat dusmīgs, ka tev šeit ir bijis jāatgriežas. Tas ir neziņas laiks – kāda būs citu cilvēku reakcija, satiekot tevi? Kā reaģēsi tu? Kā jūs tiksiet ar to galā? Parasti jau dažu dienu laikā kļūst skaidrs, kurš no apkārtējiem cilvēkiem kļūs par tavu atbalstu un ar izpratni izturēsies pret tavām jūtām, kad tu vēlēsies ar tām dalīties. Dažiem no vecākiem var nebūt šādu atbalstošu darbabiedru, tādēļ ir svarīgi atrast šādu atbalstu cilvēkos kaut kur ārpus darba (tas var būt dzīvesbiedrs, atbalsta grupa, draugs, tuvinieks, interneta atbalsts u.c.), lai mazinātu sakrājušos spriedzi.

Atsākot apmeklēt savas baznīcas dievkalpojumus, tu varētu sajusties ļoti nepatīkami un nedroši. Tev ne tikai ir jāņem vērā pārējo cilvēku reakcija, bet arī tevis pašas dusmas uz Dievu un pamestības sajūta. Dziesmas, rituāli un lūgšanas, kas kādreiz mierināja, tagad šķiet caurduram sirdi. Un tu atkal secini, ka lietas, kas ir bijušas tik nozīmīgas tavā dzīvē, nemaz nepalīdz tām skumjām, kuras tu šobrīd piedzīvo.

Laika gaitā tavu bēdu intensitāte, un tādējādi arī tava reakcija uz situācijām un cilvēkiem, kā arī viņu reakcija uz tavām sāpēm, mazināsies. Šobrīd, šajā ciešanu laikā, šķiet gandrīz neiespējami atbildēt uz jautājumu – “vai es jel kādreiz atkal jutīšos laimīga?”. Zaudējot bērniņu, atrodi iespējas izpaust savas sajūtas, domas, pārdzīvojumus, piešķirot visām šīm emocijām un skumjām jēgu un nozīmi. Ja tev ir iespēja šādā veidā “atlaist” savas sāpes, atbrīvoties no tām, tu jutīsi, ka pēc kāda laika dziedināšana atnāks. Un tad – gan mēs uz visiem laikiem būsim mainījušies, gan arī mūsu izpratne par to, kas ir “normāli”, pateicoties tam brīdim, kaut pavisam īsam, kad mēs bijām kopā ar saviem mazajiem eņģelīšiem.