Nezināmie bērni

P. Stradiņa slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelānes Leldes Titavas darbs ir saistīts ar atbalsta sniegšanu vecākiem, kuri zaudējuši savus bērnus.  Iegūtā pieredze ir rosinājusi pievērst plašākas sabiedrības uzmanību pret tās neaizsargātāko daļu – nedzīvi dzimušajiem mazuļiem. Šo jautājumu Lelde aktualizējusi arī savā maģistra darbā “Latvijas ‘neesošie’ bērni: sēras un rituālu nepieciešamība”.

No kura brīža bērns uzskatāms par cilvēku?

Mūsu valsts veselības aprūpes sistēmā daudzas jomas vēl nav sakārtotas atbilstoši civilizētas valsts līmenim. Viena no tādām ir saistīta ar slimnīcu dzemdību un ginekoloģijas nodaļu rīcību, atbrīvojoties no spontāno abortu sekām, t.i. – ja raugāmies no vecāku viedokļa – no viņu priekšlaicīgi dzimušo bērnu mirstīgajām atliekām. Likums nenosaka, kādai būtu jābūt rīcībai šādos gadījumos. Tas rada jautājumu, vai noteikumi, kuros būtu norādīta to darbību secība, kas jāveic pēc augļa evakuācijas no pacientes dzemdes, vispār pastāv? Šī tēma šķiet noslēpumainības apvīta, un nepamet sajūta, ka par šādām lietām labāk nerunāt.

Situācijā, kas nākotnē var radīt neremdināmu vainas apziņu vai tukšuma sajūtu, nonāk tās sievietes vai ģimenes, kuras ir piedzīvojušas ne tikai vienu, bet nereti pat vairākus spontānos abortus. Šis jēdziens ir klīniski konstatējošs, tāds, kas bērna zaudējumu apraksta kā abstraktu procesu, nevis kā reāla cilvēka nāvi.¹ Šādus bērnus oficiālajā dokumentācijā dēvē par ”augļiem”², un viena no problēmām, kas ietekmē mātes vai vecāku sēras, ir tukšuma sajūta, ko rada tāda vārda neesamība, kas apzīmētu viņu zaudējumu. Latviešu valodā likumdevēju un mediķu vidē pirms 22 grūtniecības nedēļām zaudēta bērna apzīmēšanai tiek lietoti jēdzieni ”spontāns aborts”, ”auglis” vai ”embrijs”. Lai gan vārdu sakopojums ”spontāns aborts” apzīmē darbību, kas ir notikusi, pārtraucoties grūtniecībai, praksē nākas sastapties ar paradoksu – no darbības apzīmējuma tas ir kļuvis par cilvēciskās būtnes apzīmējumu. Tas rada papildus sāpes, jo vecāki sēro nevis par zaudēto grūtniecību vai spontāno abortu, bet par to bērnu, kura viņiem nekad nebūs. Vecāku sēru kontekstā būtu svarīgi apzināties, ka dzīva cilvēciska būtne nevar tikt reducēta līdz norises (procesa) statusam, jo tā ir dzīves procesa subjekts, bet nevis vienkārši pats process.³

Ne visas sievietes vai pāri, kuri savā dzīvē piedzīvo agrīnu grūtniecības zaudējumu (spontānu abortu), izsaka vēlmi, lai viņu zaudētais bērns tiktu apbedīts. Ne katrs par to cīnās, jo visbiežāk vecāki pat nenojauš par šādu iespēju. Slimnīcu nodaļās par to neinformē, un atbalstu šajā ziņā nepiedāvā, likumi un noteikumi to neparedz, vispārējās attieksmes ziņā pret cilvēcisko būtni, kas vēl tikai veidojas, bet nekādi nespēj ietekmēt apstākļus, mūsu valsts joprojām atrodas tālā pagātnē.

Teoloģe Doroteja Zoelle (Dorothee Soelle) ir rakstījusi par vispārēju sabiedrības apātiju, kas šī darba kontekstā izgaismo gaisotni, kas valda saskarsmē ar spontāno abortu piemeklētajiem vecākiem – profesionāļu mērķis tik ļoti ir vērsts uz izvairīšanos no ciešanām, ka tas nemanāmi ir pārvērties par mērķi izvairīties no cilvēciskām attiecībām un kontaktiem vispār. ⁴ Sausas, lakoniskas instrukcijas, empātijas trūkums, ievietojot vienā palātā bērnu zaudējušu sievieti un otru, kura ir laidusi pasaulē veselīgu mazuli vai gatavojas dzemdībām, kā arī viszinošas attieksmes demonstrēšana („es zinu, kā jūs jūtaties!”, „jūs esat jauna, un jums vēl būs bērni”) no personāla puses – tie ir tikai daži no pacienti vēl papildus traumējošiem faktoriem slimnīcā pēc grūtniecības zaudējuma. Nevēlēšanās iedziļināties vecāku sāpēs kopumā raksturo mūsu sabiedrības attieksmi – par nedzimuša bērna nāvi nemēdz runāt, tas ir neredzams zaudējums, un kā tāds tas vecākiem ir sabiedrību neapgrūtinošā veidā jāiznes. Tādējādi tie, kas piedzīvojuši šādu zaudējumu, pārsvarā saskaras ar izolējošu attieksmi. ⁵

Kad sabiedrībā uzvirmo debates par eitanāziju, klonēšanu vai abortiem, arī kristīgās kopienas pārstāvji steidz izteikt savu viedokli. Tomēr šo nenoliedzami svarīgo jautājumu paēnā ir palicis ne mazāk nozīmīgs jautājums par cieņpilnu attieksmi pret cilvēku augļu (turpmāk darbā – ieņemto bērnu⁶) mirstīgajām atliekām. Nozīmīgs tas ir tādēļ, ka skar daudzus cilvēkus, jo, kā liecina Veselības ekonomikas centra apkopotās statistikas dati, Latvijā 2010.gadā notika 3377 klīniski fiksēti spontānie aborti (līdz grūtniecības 22. nedēļai), kas sastāda aptuveni 15 % no visām grūtniecībām⁷. Neskatoties uz tik lielu zaudēto bērnu skaitu, draudzes demonstrē attieksmes trūkumu, kas izpaužas to nesagatavotībā, sastopoties tieši ar šo dzīves realitāti, un nespējā piedāvāt nedz liturģisku, nedz pastorālu, nedz arī teoloģisku skatījumu, lai risinātu jautājumus, kas skar šos pirms dzimšanas mirušos bērnus un viņu sērojošos vecākus.⁸ Nozīmīgs solis problēmas aktualizēšanā un risinājumu meklēšanā būtu Baznīcas spēja uzņemties šo vecāku pārstāvniecību un atbalstu, būt tai balsij, kurā sabiedrība gan ieklausās, gan sadzird.

Kopumā situāciju var raksturot šādi:

• bērni, kas mūsu valstī dzimuši līdz 22. grūtniecības nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramu, netiek reģistrēti kopējā dzemdību statistikā;
• vecāki no slimnīcu dzemdību nodaļām nesaņem nekāda veida oficiālus dokumentus par bērnu dzimšanu, t.i. nedz viņu dzimšanas, nedz miršanas fakts netiek fiksēts;
• bērnu mirstīgās atliekas tiek iznīcinātas kopā ar medicīniskajiem atkritumiem, un oficiāla šo pelnu apbedīšanas vieta neeksistē, izņemot gadījumus, kad vecākiem, konfliktējot un pastāvot uz savām vecāku tiesībām, izdodas iegūt tās no slimnīcu dzemdību vai ginekoloģijas nodaļām, lai neoficiāli, bet ar cieņu savus mirušos bērnus apglabātu.

Latvijā ir jāveido izpratne, kas atzīst ieņemto bērnu no tā radīšanas brīža līdz 22. grūtniecības nedēļai kā cilvēku, kurš ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, t. sk. – pret tā mirstīgajām atliekām. Ir jārespektē to vecāku viedoklis, kuriem ir aktuāls šis jautājums. Tādējādi mērķis ir iepriekš izveidojušos vispār pieņemto, juridisko un teoloģisko uzskatu maiņa, lai cilvēka tiesību uz cieņu kontekstā tiktu ietverta arī cieņa pret ieņemto bērnu.

Dvēseļu dārzs

Mana interese par cieņpilnu attieksmi pret nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgajām atliekām nav nejauša. Nu jau septiņus gadus es esmu saistījusi savu darbu ar garīgās aprūpes sniegšanu vecākiem vai sievietēm, kuras piedzīvo grūtniecības zaudējumu. Šo gadu laikā uzkrātā pieredze un atziņas ir veicinājušas manu pārliecību, ka, attiecībā uz vecāku tiesībām apglabāt savus līdz 22 grūtniecības nedēļām zaudētos bērnus un nedzimuša bērna tiesībām uz respektējošu attieksmi, mūsu valsts ir atpalikusi par aptuveni ceturtdaļgadsimtu no attīstītajām Eiropas valstīm ⁹ un ASV.

2006.gada beigās es atgriezos no ASV, kur piecpadsmit mēnešus man bija izdevība mācīties un strādāt Sentluisas klīnikā Barnes – Jewish. Tā ir Misūri štata lielākā medicīnas iestāde un pēc „U.S. News & World Report” sniegtajiem datiem – viena no labākajām ASV klīnikām. ¹⁰ Mācību process jeb darbs grupā bija klīniskās pastorālās apmācības (Clinical Pastoral Education) ¹¹ viens no pamatelementiem. Otrs tikpat nopietns un ļoti atbildīgs šīs apmācības elements bija darbs slimnīcā, kur katram kapelānam – rezidentam bija jāuzņemas atbildība par vairākām slimnīcas nodaļām. Es izvēlējos dzemdību, grūtniecības patoloģiju, pēcdzemdību un ginekoloģiskā vēža nodaļas.

Grūtniecības patoloģiju un dzemdību nodaļas bija īpašas ar to, ka iepriekš nekad nebiju nonākusi saskarsmē ar sievietēm vai vecākiem, kuri piedzīvo grūtniecības zaudējumu, zaudē bērnu dzemdību laikā vai neilgi pēc tam. Es nekad nebiju redzējusi, kā izskatās miris bērns, un nevarēju pat iztēloties, kā izskatās neiznēsāts miris bērns. Manas pirmās naktsdežūras laikā apmācību sagatavošanās periodā kā viens no pēdējiem izsaukumiem četros no rīta bija aicinājums doties uz dzemdību nodaļu, kur bija miris aptuveni 20 nedēļas vecs bērniņš. Tā bija mana pirmā sastapšanās ar šāda veida zaudējumu, un tas atstāja uz mani satriecošu iespaidu – līdz šim es nekad nebiju redzējusi tik sīciņu mirušu bērniņu un tik lielas skumjas vecāku acīs, un šī pieredze noteica manu izvēli strādāt tieši dzemdību nodaļā. Vecāki vēlējās piemērotu rituālu bērna nāves gadījumam. Mazulis bija saģērbts miniatūrās drēbītēs – kā vēlāk izrādījās, šīs drēbītes adīja un šuva brīvprātīgo organizācija, kas par savu mērķi bija izvēlējusies tieši šādā veidā atbalstīt kopienas vecākus, kuri zaudē bērnus. Nereti arī bijušās pacientes, lai izteiktu savu pateicību par saņemto aprūpi, dāvināja nodaļai šādas pašdarinātas mazas drēbītes, cepurītes un zeķītes. Turpat bērna gultiņā bija ielikta t.s. atmiņu kastīte (memory box). Tajā atradās bukleti ar informāciju par sievietes fizisko un iespējamo psihoemocionālo stāvokli pēc bērna zaudējuma, informācija par slimnīcas piedāvāto bezmaksas iespēju kremēt bērna mirstīgās atliekas un pelnus izkaisīt īpašā vietā (dvēseļu dārzā, ko angļu valodā vispārēji ir pieņemts saukt par ‘soul garden’) Vašingtonas universitātes īpašumā esošajā „Tyson Research Center” dabas parkā netālu no Sentluisas. Kastītē tika ievietotas arī mazā bērniņa fotogrāfijas, uzņemtas tieši pēc dzemdībām, bērna rokassprādzīte, puķu sēklas, kas iestrādātas īpašā papīra kartītē, lai vecāki tās vēlāk varētu iestādīt zemē, un piespraude tauriņa¹² formā, kā arī izsmeļoša informācija par atbalsta resursiem un slimnīcas rīkotajiem bērnu piemiņas pasākumiem jeb svētbrīžiem vairākas reizes gadā. Kad no bērna bija jāatvadās, kastītē tika ieliktas arī viņa zeķītes un cepurīte. Kastītes saturs bija simbolisks – tajā vecāki varēja glabāt visus tos nedaudzos apliecinājumus par bērna eksistenci, kas palīdzētu veidot atmiņas par bērnu, jo, zaudējot grūtniecību, liecinājumiem par bērna realitāti ir nozīmīga loma¹³ sēru periodā un atgriežoties atpakaļ dzīvē. Ja sieviete vai vecāki nevēlējās kastīti ņemt, slimnīca to glabāja vienu gadu gadījumam, ja viņu domas mainītos.

Vecāki bieži vēlējās ritualizēt bērna zaudējumu. Vairumā gadījumu tie bija noteikti rituāli, kurus varēja veikt turpat slimnīcā – kristības (baptism), svētīšana (blessing), vārda došana (naming) un aizlūgšana (prayer). Visbiežāk māte vai vecāki izvēlējās kristību un vārda došanas rituālus. Rituālu mērķis bija atvieglot vecāku ciešanas, ņemot vērā, ka zaudējums visbiežāk nāca negaidīts. Slimnīcas darbība bija vērsta uz to, lai jebkurš pacients mājās dotos, saņēmis maksimālu palīdzību. Dažkārt, pēc vecāku vēlmes, kapelāna vai mācītāja vadītajā rituālā piedalījās arī vecmāte, dūla ¹⁴ vai sociālā darbiniece. Slimnīcas darbinieki, kas bija iesaistīti pacientes aprūpē, simbolizēja kopienu, kas ir ar vecākiem viņiem tik grūtajā dzīves brīdī. Pieredze liecināja, ka šie bija dziedinoši aprūpes elementi – atmiņu veidošana par ārkārtīgi īsu kopīgo laiku ar mazuli, iespēja ritualizēt zaudējumu, izjust kopienas atbalstu un slimnīcas rūpes par bērna mirstīgajām atliekām.

Mācībām beidzoties, es atgriezos Rīgā un 2007.gada janvārī sāku strādāt Stradiņa slimnīcas¹⁵ Garīgās aprūpes dienestā par kapelāni. Arī šajā slimnīcā, unikālās pieredzes iedvesmota, galveno uzmanību vērsu uz dzemdību nodaļu. Uzsākot darbu, kopā ar kolēģi veicu izpētes darbu, sākot ar slimnīcas morgu un beidzot ar Rīgas pilsētas krematoriju, kā rezultātā nonācām pie šokējošas atklāsmes, ka bērni, kuri ir miruši pat pēc likumā noteiktajām 22 nedēļām, tātad – ir „oficiāli” miruši, gadījumos, ja vecāki paši nespēj uzņemties viņu apglabāšanu, pazūd bez pēdām. Zinot, ka Pierīgā ir tikusi izveidota pat dzīvnieku kapsēta¹⁶, šis atklājums šķita sirreāls. Kā tas varēja notikt, ka bērnu mirstīgās atliekas mūsu valstī jau gadiem ilgi neapglabā, bet vienkārši kaut kur iznīcina?

Dzemdību nodaļā strādājot, es saskāros ar ģimenēm, kas zaudē bērnus grūtniecības laikā, kas nedaudz pārsniedza 22 nedēļas¹⁷. Dažkārt tie bija atkārtoti zaudējumi, un tādos gadījumos vecākiem bija jāpieņem ļoti smags lēmums – vai nu atkārtoti atsacīties no bērna mirstīgajām atliekām vai rīkot bēres otro vai pat trešo reizi. Mēs sapratām, ka steidzīgi ir jārada īpaša vieta, kur varētu apbedīt pārpelnotās bērnu mirstīgās atliekas, līdzīgi kā tas bija ASV. Domājot par vispiemērotāko atrašanās vietu, tika pieņemts lēmums, ka kādas draudzes dievnama teritorija un rūpes par šādu pelnu apbedīšanas vietu būtu laba iespēja arī kristīgajai kopienai demonstrēt visai sabiedrībai savu attieksmi un labo gribu. Mēs sākām ar luterāņu draudzēm. Devāmies pie luteriskās baznīcas vadības un mūsu ideja saņēma atbalstu. Bija tikai jāatrod konkrēta draudze, kas uzņemtos rūpes par šādu projektu. Tikāmies ar vairākiem Rīgas draudžu mācītājiem un valdēm, cerībā, ka mūsu entuziasms atbalsosies visos cilvēkos, kurus satiksim, un, ka draudzes novērtēs unikālo kalpošanas iespēju. Tomēr tā nenotika. Mēs saņēmām dažādas atrunas, piemēram, „mums pašiem savu bēdu pietiek”, „draudze nav ar mieru, tikai kapu teritorijā”, „cilvēki nāks laulāties un te kaut kas tāds?!” Mums kā LELB ¹⁸ kapelānēm tā bija sāpīga vilšanās, jo, strādājot slimnīcā, bijām nākušas pie atziņas, ka nāve ir cilvēka dzīves nozīmīgs notikums, un tādēļ tai ir jāvelta īpaša attieksme, bet atteikumi arī signalizēja par kādu ļoti nopietnu tendenci kristīgajā kopienā – katra atsevišķa draudze var kļūt par klubu, kurā „svešie” ar savām „svešajām” sāpēm netiek ielaisti.

Mēs devāmies pie katoļu Baznīcas vadības un savai iecerei saņēmām svētību. Šoreiz izvēlējāmies Sv. Alberta Romas katoļu baznīcu, kas atsaucās mūsu idejai. Šīs draudzes dievnams atrodas blakus Stradiņa slimnīcai, tam ir pietiekami plaša zaļā zona. Mēs atradām brīvprātīgu dārza dizaineri, kas izstrādāja projektu, mecenātu, kas piešķīra nepieciešamo summu projekta realizācijai, un, pats galvenais, mums paveicās ar eņģeļa figūru – tā nāca kā brīnums. Mūsu idejas uzrunāts cilvēks kādas mazpilsētas kapos bija pamanījis laika zoba bojātu pieminekli – uz viena ceļa nometušos eņģelīti – un sarunājis ar kapa īpašniekiem, ka piemineklis par saziedotajiem līdzekļiem tiks restaurēts, bet Dvēseļu dārzam savukārt tiks tā kopija. Mākslinieks atjaunoja šo mūsu iecerei tik piemēroto tēlu, un tā 2008.gada pavasarī tapa Dvēseļu dārzs, vieta, kur vecākiem ir iespēja apbedīt pelnus pēc bērnu mirstīgo atlieku kremācijas. Par Dvēseļu dārza īpašo nozīmi un nepieciešamību vairs nav nekādu šaubu. Kopš tā atklāšanas brīža šeit ir notikušas daudzas individuālas bēres, kā arī reizi gadā tiek apbedīti visi tie pelni, kas gada laikā ir uzkrāti Rīgas pilsētas krematorijā īpašā urnā gadījumos, ja vecāki savus nedzīvi dzimušos bērnus paši nespēj apglabāt.

Situācija 2007. gadā bija sekojoša – pēc 22. grūtniecības nedēļas nedzīvi dzimušie bērni no visas Latvijas slimnīcu dzemdību nodaļām (izņemot Liepāju un Ventspili) tika sūtīti uz Bērnu slimnīcas¹⁹ Bērnu patoloģijas biroju, lai veiktu autopsiju, proti, lai uzzinātu iespējamos bērnu nāves cēloņus. No Bērnu slimnīcas to mirstīgās atliekas tika nogādātas Rīgas pilsētas krematorijā kopējai kremēšanai, ja vecāki kaut kādu iemeslu dēļ neuzņemas rīkot individuālu apbedīšanu, un, kā iepriekš minēju, kopš 2008. gada pelni tiek uzglabāti kopējā urnā, lai tos varētu izkaisīt Dvēseļu dārzā dienu pirms ikgadējā starpkonfesionālā svētbrīža. Ideja par kopēju svētbrīdi radās līdz ar dārza izveidošanu, jo jau pirms tā atklāšanas sapratām, ka īpašam rituālam ir svarīga nozīme ne tikai vecāku dzīves kontekstā, bet arī mūsu – slimnīcas kapelānu darba un visas sabiedrības dēļ. Cilvēkiem bija jāuzzina par iespēju pārskatīt, mainīt vai veidot savu attieksmi pret nedzīvi dzimušajiem bērniem, kuri ir pelnījuši cieņpilnu attieksmi pret savām mirstīgajām atliekām kaut vai tikai šī viena fakta dēļ, ka viņi arī ir bijuši tādi pat cilvēki, kādi mēs kādreiz bijām visi.

Salīdzinot ar padomju laikiem, kad mātei neļāva pat paskatīties uz grūtniecības periodā vai dzemdībās zaudētu bērnu un tēvi vispār netika ielaisti dzemdību nodaļās, arī mūsu valstī ir noticis milzīgs progress. Pamazām ieviešot praksē ASV slimnīcā aizgūtās idejas, arī Stradiņa slimnīcas dzemdību nodaļā vecāki drīkst atvadīties no saviem mirušajiem bērniem, drīkst pabūt kopā, saņemt fotogrāfijas, bērna pēdiņu nospiedumus un īpašu bukletu „Bērniņu zaudējot”²⁰ ar informāciju par sievietes iespējamo fizisko un psihoemocionālo stāvokli. Bukletā tiek doti norādījumi par iespējām apbedīt bērniņu, kā arī padomi tuviniekiem un draugiem, lai palīdzētu vecākiem smagajā laikā pēc bērna zaudējuma, nevis vairotu izolējošu attieksmi.

Iļģuciema cietumā ieslodzītās sievietes Stradiņa slimnīcas dzemdību un jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļai ir adījušas zeķītes un cepurītes, šuvušas autiņus un kristību drēbītes. Šāda veida atbalstu laiku pa laikam sniedz arī atsevišķas luterāņu draudzes. Tas ir atbalsts, kas apliecina, ka attieksme pamazām mainās. Adot tik mazas zeķītes, rokdarbnieces nevilšus aizdomājas par tiem cilvēkiem, kuriem tās ir paredzētas.

Šis samērā garais ievads ir stāsts par to, ka idejas nav grūti īstenot, ja vien atrodas cilvēki, kuri ierauga problēmu un uzņemas rast risinājumu tās pārvarēšanai. Dvēseļu dārza piemērs rosināja arī kādu Igaunijas draudzi izveidot savu dārzu nedzīvi dzimušo bērnu apbedīšanai, un pagājušā gada vasarā tas tika atklāts. Tas nozīmē, ka labs piemērs iedvesmo un rada pamatu cerībām, ka tiks atrisināts vēl viens līdz šim „neizkustināts” jautājums – vecākiem, kuri bērnus zaudē pirms grūtniecības 22. nedēļas, likuma nepilnību un bieži arī mediķu attieksmes dēļ vēl joprojām ir liegta iespēja tos oficiāli apbedīt. No otras puses – kad Latviju laiku pa laikam pāršalc šokējoša vēsts, ka kārtējais jaundzimušais ir atrasts miris kādā atkritumu konteinerā vai izgāztuvē²¹, cilvēki ir sašutuši par tik necilvēcīgu rīcību pret bērnu un nevērīgo attieksmi pret tā mirstīgajām atliekām, tai pašā laikā nepadomājot vai pieverot acis uz ne mazāk šokējošu faktu par gadiem ilgi valsts institūcijās oficiāli piekopto attieksmi pret neskaitāmiem nedzīvi dzimušajiem bērniem, kuri netiek vērtēti augstāk par medicīniskajiem atkritumiem un kuru apbedīšanai nav paredzēts neviens vismazākais zemes stūrītis, izņemot gadījumus, kad konfliktējot vai apelējot pie savām tiesībām, vecākiem izdodas atgūt savu pāragri zaudēto bērnu mirstīgās atliekas un apbedīt tās neoficiāli.

Meklējot risinājumu problēmai, tika izgaismotas trīs jomas, kurās ir nepieciešamas pārmaiņas – likumdošanas nepilnības attieksmē pret nedzimušu bērnu, kristīgās kopienas ideoloģiskā pasivitāte un veselības aprūpes iestāžu koncepciju un regulu neesamība, kas skaidri definētu ginekoloģijas un dzemdību nodaļu respektējošu rīcību ieņemtā bērna nāves gadījumā ar mērķi mazināt vecāku ciešanas. Problēmas pašos pamatos atrodas jautājums par nedzimušā bērna morālo statusu, proti, jautājums par personu.

Mātes skatījums

Lai sievietes skatījumu atklātu ne tikai teorētiski, bet arī praktiski, no pašu sieviešu pieredzes, veicu nelielu pētījumu, kurā tika izgaismota bērna zaudējuma pieredze kā fenomens, par kuru publiskajā telpā gandrīz nerunā. Mātes uztverē bērns ir ne tikai persona, bet arī cilvēks, kas savā pavisam neilgajā dzīves periodā, kas dažkārt aptver tikai dažas nedēļas, ir atstājis pārsteidzošu ietekmi uz sievietes turpmāko dzīvi.

Pētījuma mērķis
Pētījuma mērķis ir atklāt to emocionālo noskaņojumu, kas pavada sievietes, sākot no bērna zaudējuma brīža līdz atveseļošanās periodam, ko es šajā darbā saucu par transformāciju. Emocionālās rezonanses parādīšana šķiet svarīga, jo niansētajos sieviešu stāstos izskan domas par zaudēto bērnu kā par īpašu cilvēku viņu dzīvēs.

Dalībnieces
Šis pētījums ietver vairāku sieviešu stāstus. Ar četrām no viņām es biju saistīta, sniedzot garīgo aprūpi Stradiņa slimnīcā. Ar divām biju jau iepriekš pazīstama, bet par viņu sāpīgo pieredzi, kas notikusi pirms daudziem gadiem, uzzināju samērā nesen. Viena sieviete bērnu zaudēja kādā Latvijas slimnīcā, bet, meklējot atbalstu, sazinājās ar mani pēc savas draudzes mācītāja ieteikuma. Divas sievietes ir pārcēlušās uz dzīvi ārpus Latvijas un ar grūtniecības zaudējuma realitāti saskārās attiecīgi Anglijā un Īrijā. Viņu aprakstītā pieredze kardināli atšķīrās no aprūpes, kas tiek piedāvāta mūsu valsts medicīnas iestādēs pēc agrīna grūtniecības zaudējuma. Abas sievietes izteica cerību, ka viņu stāsti palīdzēs mainīt situāciju arī Latvijā. Aptaujāto sieviešu vecums, tautība, bērna zaudējuma veids un laiks, kas pagājis pēc zaudējuma, bija atšķirīgs. Tomēr šo faktu es uztvēru kā papildinošu, nevis apgrūtinošu, jo cilvēku un notikumu dažādība mani ieinteresēja viena, galvenā jautājuma dēļ – mani interesēja, kā viņas raksturo zaudēto. Ar kuru brīdi sieviete apzinās ieņemto bērnu kā personu? Man jau iepriekš bija zināms, ka visas sievietes grūtniecības zaudējumu saista ar bērna zaudējumu, bet svarīgas bija tieši nianses, viņu pašu sniegtais emocionālais apraksts un piedzīvotās izmaiņas, ko šis zaudējums ir atnesis viņu dzīvē. Protams, es apzinājos, ka dažas intervijas neatklās visu iespējamo atbilžu spektru, kā tas būtu aptaujas gadījumā, tomēr man bija svarīgi parādīt kaut vai šo dažu sieviešu emocionālo pieredzi, kas saistās ar grūtniecības zaudējumu, neatkarīgi no tās ilguma, kā arī sievietes attieksmi pret ieņemto bērnu.

Pētījuma metode
Līdz pat 20. gadsimta beigām sērošanas pētniecībā (grief studies) dominēja kvantitatīvi pētījumi.²² Pāreja uz ”nozīmes centrētu pieeju” iezīmēja kvalitatīvo pētījumu ēras sākumu. Šī pētījuma pieeja ir interpretatīvs process, kurā izmantotie dati ir saturiski orientējoši, pielietojot runāto un rakstīto valodu, t.i – visdažādāko informāciju. Uzklausot sieviešu stāstus un vairākkārt pārlasot viņu esejas, domās vilku paralēles ar Viktora Frankla²³ (Viktor Frankl) teikto: „Ciešanas padara cilvēku gaišāk redzošu, bet pasauli – caurskatāmāku.”²⁴ Sievietes gan sarunās, gan savās esejās reflektē par zaudējuma nozīmi un viņu rakstītajās esejās spilgti parādās viņu jaunais „es”, kas ir atklājies pēc zaudējuma, piedzīvojot ārkārtēju transformāciju. Mūsu sarunas un rakstisko liecību – eseju rakstīšanas un lasīšanas gaitu es vērtēju kā dialogu, kas kļuvis par terapeitisku procesu abām tajā iesaistītajām pusēm un kurā kopīgi tiek veidotas jaunas notikušā nozīmes. Sāpes, kas tiek līdzdalītas, pārvēršas dialogā, kurā valda sapratne un atbalsts.²⁵

Ētiskais skatījums
Iespēju, ka vajadzīgo informāciju varētu iegūt slimnīcas ginekoloģijas nodaļā, pēc konsultācijām ar kolēģiem un vairākiem ārstiem, nolēmu neizmantot. Jautājums, kas mani interesēja, par bērnu kā personu šajā nodaļā izsauktu nevajadzīgu personāla stresu un vecāku sāpināšanu, kas saistīta ar rīcību, atbrīvojoties no bērnu mirstīgajām atliekām pēc spontāna aborta izraisīšanās. Tādēļ nolēmu uzrunāt bijušās pacientes, ar kurām aprūpes procesā bija izveidojusies emocionāla tuvība, kā arī citas sievietes, kuras pašas atrada mani un vēlējās dalīties savā pieredzē. Sieviešu uzskati netika salīdzināti, un paustā reliģiskā nostāja netika vērtēta, bet garīgās dimensijas klātbūtne un atklātās atziņas tiek uzskatītas par vislielāko šī pētījuma ieguvumu.

Analizējot tekstu, izcēlu visas tiešās un netiešās norādes, kas raksturotu sieviešu domas par savu bērnu kā par indivīdu/personu. Papildus tam es atklāju, ka sarunās, intervijās, esejās un elektroniskajā pastā sūtītajās vēstulēs ir tik daudz vērtīgu atziņu, ka pieņēmu lēmumu šajā darbā dot sievietēm balsi, proti, ļaut, lai par savu pieredzi viņas stāsta pašas, bet iegūto informāciju sagrupēju vairākās tēmās, pasvītrojot, manuprāt, būtiskāko.

Sonogrāfijas attēla nozīme izpratnes par bērnu kā personu veidošanā

„Pirmo bērnu kā cilvēku, kā personu apzinājos apmēram 14. nedēļā, ieraugot sonogrāfijas attēlu. Ir! Bērns bija bērns, kaut arī dzimums vēl nebija redzams.”

„Ar otro bērnu neļāvos sacerēties, sajūtu nebija. Kad 9. nedēļā sonogrāfijā konstatēja, ka bērniņš bija „pieķēries”, sajūtas radās.”

„Man tas bija diezgan smags pārdzīvojums, tieši tādēļ, ka tik agri bija skenēšana un es ļoti agri sāku pieķerties šiem bērniņiem.”

Vārda došana, saistībā ar bērna dzimumu un neatkarīgi no tā. Apziņa par bērnu kā reālu cilvēku pirms bērna dzimuma noteikšanas.

„Uzreiz izdomājām vārdus abiem gadījumiem. Es sapratu, ka šis bērns ir reāls; tas ir cilvēks, kas mani vienmēr saistīs ar otru cilvēku. Pirmā ultrasonogrāfija 3. nedēļas beigās bija visreālākais apstiprinājums, ka tas („mazā pupiņa”) ir bērns.”

„Par Gustavu mazais punktiņš, kā viņu dēvējām līdz tam, kļuva, kolīdz noskaidrojām, ka mūsu bērniņš ir puisītis.”

„Man ieteica arī iedot vārdus, kaut arī nav pat zināmi vēl dzimumi, bet tas tiešām bija ļoti svarīgi un palīdzoši.”

„Jau pēc pozitīva grūtniecības testa ap 3. – 4.nedēļu sapratu – tas ir cilvēks. Attiecības ar bērnu veidojās ļoti intensīvas. Katru dienu runāju, stāstīju, ko mēs darīsim, kad bērns piedzims. Ap 4. mēnesi Grēta ieguva vārdu. No 13. nedēļas bija jūtamas kustības.”

„Kad jutu, ka manī kaut kas ir, tur ir dzīvība, kaut kas veidojas, tur ir cilvēciņš. Kāds viņš būs – vai zēns vai meitene?”

Grūtniecība kā sākums cilvēka attīstībai mūža garumā

„Kopš pirmā brīža, kad sapratu, ka esmu stāvoklī, uztvēru mazuli kā cilvēciņu, kaut arī fiziski, protams, līdz homo sapiens apveidiem vēl bija ceļš ejams. Neuzskatu, ka kādā brīdī iespējams novilkt robežu, aiz kuras bērniņš iegūst oficiālu cilvēka statusu, jo kā divu bērnu māti sevi uztvēru, kolīdz zināju, ka esmu stāvoklī. Grūtniecība manā izpratnē ir pats sākums cilvēka attīstībai visa mūža ilgumā.”

Komunikācija ar bērnu, uzsverot tā personības iezīmes

„Manas un Gustava attiecības veidojās vien 40 nedēļas, tomēr to laikā biju apjautusi, ka viņš ir cilvēciņš ar sev vien raksturīgām iezīmēm, vēlmēm un vajadzībām… Gustavs bija ļoti aktīvs bērniņš ar viedokli par visu, ko es darīju. Ja mūzika bija par skaļu vai es pati ne tā pagriezos, viņš spārdījās īpaši izteikti. Šķita, ka viņš sazinās ar mani, un mūsu kopā būšanas laikā spēju atšķirt dažādu dunku nozīmi.”

„Tev ļoti patika ar mums sazināties. Ikreiz, kad mēs ar Tevi sarunājāmies un glaudījām manu vēderu, Tu mums atbildēji, spārdoties ar savām mazajām kājiņām... Reizēm, kad es strādāju un pārāk daudz laika pavadīju pie rakstāmgalda, bet Tev bija palicis garlaicīgi, Tu man viegli piebikstīji.”

Bērna zaudējums un sabiedrības izglītošana par šo zaudējumu

„Es tiešām uzskatu, ka ir milzīgi svarīgi sabiedrību izglītot par to, ka arī šis daudzām sievietēm ir milzīgs zaudējums, un es, runājot ar citām sievietēm šeit, zinu, ka mēs vienmēr to uzskatīsim par bērna zaudējumu, jo kas tad tas savādāk ir, ja ne bērna zaudējums?”

Sāpīgā pieredze slimnīcā

„Emocionāli visgrūtākā bija nakts pirms dzemdībām, kad jutos kā dzīvs zārks, saprotot, ka zem sirds nēsāju bērniņu, kura sirsniņa vairs nepukst.”

„Nodaļa, kurā man bija jādzemdē, bija pilna ar “normālajām” grūtniecēm. Visapkārt bija dzirdami jaundzimušo kliedzieni, un laiku līdz dzemdībām pavadīju palātā ar meitenēm, kurām viss bija labi. Jutos ļoti neiederīga šajā vidē… Jutos kā sliktā sapnī. Pat slimnīcas liftnieks atgādināja būtni ne no šīs pasaules. Nokļūstot atpakaļ dzemdību nodaļā, uz “laimīgo” sieviešu palātu atpakaļ aiziet nespēju.”

„Nākamās dienas slimnīcā šķita kā ļauns murgs. Dzemdēt bērniņu, kura man nekad nebūs, šķita ārprātīgi nežēlīgi un pāri jebkādām manām spējām. Kā duncis sirdī bija slimnīcā visapkārt sastopamās laimīgās ģimenes, kuras mājās brauks ar bērniņu. Mūsu rokas ir tukšas, apkārt tikai tumsa, izmisums un sāpes.”

„Locījos sāpēs… un divu stundu laikā bērniņš bija klāt. Šis bija gadījums, kad pirmo kliedzienu neviens negaidīja.”

„Tajā brīdī es zināju, ka… Tu atvadījies no mums. Tad mani atkal pārņēma jaunas sāpes. Tu biji piedzimusi. Valdīja baiss klusums. Gaidītās bērna raudas tā arī neatskanēja.”

Iespēja atvadīties no bērna kā viens no dzīves īpašākajiem brīžiem

„Pirms tam šaubījos vai maz vēlos redzēt un turēt savu mirušo bērniņu rokās, tomēr šobrīd varu teikt, ka tas bija viens no īpašākajiem brīžiem manā dzīvē, un nespēju iedomāties, kā tiktu pāri savai bēdai, ja no šīs iespējas būtu atteikusies. Spilgti atceros, kā tās pašas dienas vakarā ar vīru devāmies mājās. Divatā.”

„Vecmāte uzlika Tevi man uz vēdera. Tas bija tieši tā, kā to vienmēr biju iedomājusies, tikai… Tu nekustējies… Tas bija tikai Tavs mazais ķermenītis, ko es skāvu savās rokās. Tevis pašas tur vairs nebija. Es pārbraucu roku pār Taviem cirtainajiem matiņiem, glāstīju un apmīļoju Tevi… Es esmu pateicīga, ka mums bija šis laiks, ko varējām pavadīt kopā… tas bija brīdis, kurā mēs bijām ļoti saistītas viena ar otru. Es skatījos uz Tevi… un centos Tavu tēlu iededzināt savā atmiņā, jo tādu es gribēju Tevi atcerēties visu savu dzīvi.”

Bēres

„Slimnīcā (Īrijā) izsniedza skaistu baltu zārciņu ar iegravētu metāla plāksni virsū… Parādīja man arī mazo. Tāda maza vardīte. Izskatījās pēc puikas. Tad braucām uz kapsētu… Nekur ne uz viena pieminekļa netiek rakstīts, kad cilvēks dzimis, bet tikai, kad miris. Tā kā skaties un nepēti, cik nu vecs kāds nomiris…. bet tikai uz cilvēku skaties.”

„Mazs, balts zārciņš, vijolnieks, kurš spēlējot nespēja valdīt asaras, mācītājs, zēna vecvecāki, māsiņa un mēs. Meitiņa paņēma smilšu saujiņu un novēlēja brālītim daudz laimes dzimšanas dienā. Pateicoties viņai, bēres nebija aizsākums bezcerībai.”

„Mūsu draugs uz vijoles spēlēja šūpuļdziesmu, ko mēs ar Tavu tēvu, Tevi gaidot, Tev ik vakaru dziedājām. Es noliku uz Tava kapa plīša mantiņu, kas man bērnībā bija bijusi tik mīļa. Pārgriezu uz pusēm savu mīļāko šalli. Vienā pusē es ietinu Tavu urnu, bet otru šalles pusi es paturēju sev. Tur vēl ir vēstule Tev. Es Tev to ieliku kapā. Likās, ka tā neesmu es, ar kuru tas viss ir noticis.”

Pēc bērēm

„Asaras lija visnepiemērotākajos brīžos. Jutu, ka līdzcilvēki īsti nezina, kā reaģēt, mani ieraugot. Reizēm cilvēki izlikās mani neredzam, lai nebūtu jānokļūst neērtā situācijā.”

„Draugi šajā laikā izturējās jocīgi… viņi vienkārši nezināja, kā izturēties pret mani. Viņi izvairījās no manis vai arī vairījās runāt par Tevi. Bet tieši tas… man bija nepieciešams, un kā man trūka. Es gribēju runāt par Tevi! Es vēlējos, lai Tev būtu sava vieta dzīvo dzīvē. Es varēju atkal un atkal runāt par Tevi. Ziemassvētkos, Tavā dzimšanas dienā – vienmēr, kad pēc Tevis ilgojos.”

„Draugi un radinieki iedomājās zinām, ka ar laiku sērām jāizgaist un jākļūst labāk. Daži salīdzināja Grētas nāvi ar kāda vecāka bērna nāvi, ka tas esot daudz briesmīgāk. Nē, tā tas nav! Bērna nāve, neatkarīgi, cik agri vai vēlu tā ir atnākusi, ir kaut kas ļoti briesmīgs ikvienam vecākam. Jau gaidību laikā sieviete mainās. Viņa iztēlojas, kāds izskatīsies viņas bērns. Hormoni viņai liek justies kā pilntiesīgai mammai. Viņas uztverē bērns jau ir šeit un dzīvo kopā ar viņu. Viņa sazinās ar bērniņu, glaudot vēderu, bet bērns viņai atbild. Viņa sarunājas ar bērnu, sauc to vārdā. Šis cilvēciņš vēderā jau eksistē! Tomēr ir tik ļoti grūti par šo bērniņu sērot kopā ar citiem. Cilvēki nezina, par ko runāt. Nav taču nekādu kopīgu atmiņu. Daudziem šķiet vieglāk vispār par to nerunāt. Citi mierina, ka šī bērna nāve „nav nekas briesmīgs”, jo tas taču vēl nebija īsts cilvēks.”

„Es to atceros, piedomāju, pie sevis apmīļoju, pajautāju – KĀPĒC???…. To nevar aizmirst, jo man atvilktnē stāv tā bērniņa fotogrāfija, tādu izsniedz vecākiem, izrakstoties no slimnīcas (Īrijā).”

Fiziskās sāpes

„Reizēm man trūka elpas, un manas kājas bija tik smagas, ka man likās, ka vispār nespēju pakustēties..”

„Bija tāda sajūta, ka man visu laiku sāp rokas… Sāpju sajūta sirds apvidū bija tāda, ka likās – manī ir iešauta lode kā pērle. Tā visu laiku tur ir, tikai pamazām apaug ar miesu.”

Garīgās sāpes

„Mana pasaule gulēja drupās. Drupās, kuras man ar lielām grūtībām vajadzēja atjaunot.”

„Tieši mūsu nepiepildītie sapņi un cerības ir tas, kas sāp visvairāk. Sajutu, ka esmu pazaudējusi identitāti. Kas es esmu? Māte? Sieviete bez bērniem? Nē. Es vairs nekad nebūšu sieviete bez bērniem, jo dzemdēju puisīti. Es esmu māte.”

„Pirmo gadu pēc Tavas nāves es nespēju strādāt. Es nevarēju neko citu, kā dienu no dienas domāt par Tevi. Vēl tagad es atceros pirmo gadu pēc Tavas nāves kā pelēkmelnu vienmuļību. Es negribēju, lai kāds mani no šīs vienmuļības izrauj! Es gribēju domāt tikai par Tevi. Es vēlējos būt Tavā tuvumā. Mājās es biju izveidojusi „Grētas altāri”. Uz tā atradās Tavs foto, manis gatavota svece un sargeņģelis. Pie šī altāra es katru dienu pavadīju vairākas stundas.”

„Šķita, ka esmu saplīsusi tūkstoš gabaliņos, kas ir izkaisīti pa zemi, visi iet tiem pāri un es nevaru sevi savākt atpakaļ vienā veselumā.”

Transformācija

“Lai arī cik īss bija mūsu un dēliņa kopīgi pavadītais laiks, viņš uz visiem laikiem ir izmainījis mani kā cilvēku. Tas ir devis jaunas atziņas un apņemšanās dzīvi dzīvot savādāk. Tā, lai mana darbošanās nestu kādu labumu arī citiem. Dzīvot kā agrāk? Noteikti ne. Labāk! Citādi jau mūsu dēliņa klātbūtnei nebūtu bijusi jēga.”

„Es mācījos notikušo skatīt ar Tavām acīm. Es sapratu, ka uz Tavu nāvi esmu lūkojusies ar savām – trīsdesmit gadu slieksnim pārkāpušas sievietes acīm un saprātu. Ar sāpēm es domāju par to, ko Tu… ko mēs kopā nevarējām piedzīvot. Tu man liki aizdomāties. Vai īsa dzīve, pat ja tā ir ilgusi tikai četrdesmit divas nedēļas, nevar būt tikpat vērtīga, piedzīvojumiem un sajūtām bagāta, kā tā, kas beidzas deviņdesmit gados? Kurš ir teicis, ka dzīvei jāilgst noteikts laika periods, lai tā būtu laimīga?”

„Sapratu, ka tiem, kas neko līdzīgu nav piedzīvojuši, bieži vien ir bail skatīties acīs situācijai, kas skaidri parāda, cik maz mēs patiesībā varam ietekmēt savu dzīvi.”

„Atrados nulles punktā, kas patiesībā bija ļoti labi, jo līdz ar visu, biju atbrīvojusies arī no daudz kā nevajadzīga. Es ļāvu būt sev pašai un pievērsties tikai tām lietām, kas mani uzrunāja. Tvēru visu, kas mani interesēja gan cilvēku viedokļos, gan dziesmās, gan grāmatās un filmās. Tur bija daudz lieka un arī sāpinoša, tomēr tā acīmredzot bija neatņemama daļa sevis dziedināšanā. Caur ļaušanos visplašākajai emociju gammai, atradu atbildes uz saviem jautājumiem un ieguvu sirdsmieru.”

„Viss tas, kas manī sākotnēji raisīja sašutumu, ar laiku iegūst skaidrojumu. Dzemdību fiziskās sāpes palīdzēji tikt pāri emocionālajām, laimīgās grūtnieces un bērni visapkārt padarīja daudz vieglāku atgriešanos dzīvē, muļķīga cilvēku rīcība ļāva novērtēt patiesu atbalstu. Gustavs piešķīra dziļumu manai dzīvei, kaut uz ilgu laiku miris kaut kas bija arī manī pašā. Tikai nesen konstatēju, ka beidzot atkal smejos no sirds un pa īstam.”

Kādas sievietes pieredzi neierindoju nevienā no iepriekšējām tēmām, jo viņas stāstā atklājās cita dimensija. Daina sarežģītu dzīves apstākļu dēļ veica trīs abortus, tā kā viņas tuvinieki (vīrs, vecāki) neizrādīja nekādu atbalstu, kas palīdzētu pieņemt lēmumu saglabāt grūtniecību. Tomēr ilgus gadus viņa pārdzīvoja izdarīto, īpaši pēdējo veikto abortu, jo

„tas bija saistīts arī ar ginekoloģi, kas neiedrošināja atstāt bērnu, bet tieši otrādi – uzstāja, ka jātaisa aborts. Ārstes bija ļoti profesionālas, bet emocionāli asas. Neskatoties uz to visu, tomēr apzinājos, ka tas, ko zaudēju, ir bērni (personas), un sirdsapziņas pārmetumi un mokas ilgu laiku bija izteikti. Ja būtu tagadējā gudrība – dzemdētu visus trīs bērnus. Pamatsajūta toreiz bija – es esmu viena. Izdziedināja tas, ka pēc daudziem gadiem terapeita vadībā veicu rituālu, atvadoties, runājot ar bērniem, uzrakstot vēstuli. Tas sniedza dziedinošu, atvieglojošu sajūtu. Grēksūdze – rituāls. Ja piedāvātu tādu iespēju – apbedītu. Tur būtu jābūt kapelānam, lai to darītu. Tolaik apziņā veidojās aizsargmehānisms – netika runāts par grūtniecību kā par bērnu. Nerunā, neatceras, čukstus, tas ir kaut kas slepens, baiss.”

Apkopojot atbildes, apstiprinājās pieņēmums, ka sieviete savu gaidāmo mazuli kā personu, kā reālu cilvēku uztver ļoti agri. Neviena no desmit sievietēm nešaubījās, ka bērns ir persona, cilvēks, jau no tā ieņemšanas brīža. Daudzveidīgā informācija atklāja zaudējuma rezultātā piedzīvoto plašo emocionālo spektru – skumjas, vientulību, izmisumu, atstumtības sajūtu, pat vistuvākajiem cilvēkiem neizprotot zaudējuma būtību, kā arī tukšuma sajūtu, emocionālā stāvokļa izraisītas fiziskas sāpes un nekontrolējamas reakcijas. No otras puses – zaudējums netika vērtēts kā vienīgi negatīva pieredze. Bērni nenoliedzami bija kaut ko atstājuši, kaut ko tikpat svarīgu kā vecāku viņiem doto mīlestību.

Iepriekš minētais piemērs atklāja skaudro patiesību par padomju laikā dominējošo dzimstības regulēšanas metodi – abortu. Dainas piemērs liek jautāt, cik daudz mūsu valstī ir šādu, no reproduktīvās vardarbības un atbalsta trūkuma cietušu sieviešu, kuras visu atlikušo dzīvi nes sevī zaudējuma sāpes?

Pētījums lika paraudzīties arī uz ieņemtā bērna nāvi kā sievietes dzīvi satricinošu notikumu – ciešās emocionālās saites ar bērnu mūsdienās rodas ļoti agri, pateicoties sonogrāfijas iespējām, kas piedāvā bērnu iepazīt, pirms vēl māte sajūt tā kustības.

Ultrasonogrāfiju laikmets

Jaunākie pētījumi embrioloģijā pierāda, ka sievietes izjūtām pret bērnu kā personu jau agrīnā grūtniecības periodā ir racionāls pamats. Lai gan šis periods bērna dzīvē vēl nav pilnībā atklājies, jo tas ir saistīts ar zinātnieku rīcībā šobrīd esošās metodoloģijas iespēju sasniegto robežu, tomēr pati bērna māte par savu mazuli var atklāt daudz ko tādu, kas nav izmērāms un atklājams ar medicīniskās aparatūras palīdzību.

Lūkas evaņģēlija sākumā tiek atklāts, ka, sastopoties divām grūtniecēm, Elizabetei un Marijai, abām esot dažādos grūtniecības laikos, Elizabetes, kura ir sestajā gaidību mēnesī, bērns atpazīst Marijas balsi – „Un notika, kad Elizabete Marijas sveicinājumu dzirdēja, tad bērniņš viņas miesās sāka lēkt.” Elizabete to pasaka kā bērna māte, kura atpazīst sava gaidāmā mazuļa reakcijas: „Redzi, tikko tavas sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, tad bērniņš manās miesās ar līksmību sāka lēkt.” Mūsdienu „ultrasonogrāfijas, datortomogrāfijas, optiskās šķiedras un citu jaunāko tehnoloģiju”²⁶ laikmets šo Bībeles notikumā attēloto fenomenu var apstiprināt – bērni vēl mātes klēpī atpazīst balsis un spēj izrādīt emocijas vēl krietni pirms savas piedzimšanas. Ar tehnoloģiju palīdzību var izsekot bērna attīstībai jau no tā sākotnes.

Jau 23. dienā pēc ieņemšanas brīža ir pamanāma sirdsdarbība²⁷, 7. – 8. nedēļā mazais jau izdara vienkāršas kustības, kuras viņa māte sāk just tikai ap ceturto vai piekto mēnesi²⁸. Astotajā nedēļā ieņemtais bērns ir aptuveni divarpus centimetrus garš, sāk iezīmēties sejas aprises, formēties rokas un kājas, un, lai gan viņa āda ir caurspīdīga, kopējās ķermeņa aprises skaidri atklāj – tas ir cilvēks.²⁹ Divpadsmitajā nedēļā bērns ir aptuveni septiņus centimetrus garš, viņa sejā jau ir izveidojies zods, piere, deguntiņš un acis, kas ir aizvērtas, bet uz rokām un kājām ir skaidri redzami, viens no otra atdalījušies pirkstiņi – šajā laikā viņš pilnībā ir ieguvis cilvēka aprises. Sešpadsmitajā nedēļā bērns ir aptuveni četrpadsmit centimetrus garš, viņa rokas un kājas ir vēl vairāk attīstījušās, bet āda joprojām ir caurspīdīga.³⁰ Divdesmitajā nedēļā bērns ir krietni paaudzies – viņa garums no pakauša līdz sēžamvietai ir aptuveni piecpadsmit centimetri, un ķermenī sāk uzkrāties tauku slānītis. Viņu klāj smalks apmatojums, bet acis joprojām ir aizvērtas. Laikā līdz divdesmit ceturtajai nedēļai bērna acis atveras, āda vairs nav caurspīdīga un sejas panti ir pilnībā noformējušies.³¹

Ap deviņpadsmito nedēļu mazulis jau „sper soļus”, izslienas un balstoties uz savām rokām, mēģina stumties uz priekšu³², un šāda „vingrošana” liecina, ka bērns gatavojas lielajam notikumam – savai dzimšanai. Mazulis jau ļoti laicīgi vingrinās visās tajās darbībās, kas viņam būs nepieciešamas pēc dzimšanas – žāvājas, zīž pirkstiņus (jau 12.-14. nedēļā), smaida, veido dažādas grimases, savelkas čokurā un izstiepjas.³³ Māte un viņas nedzimušais bērns reaģē viens uz otra darbību un sajūtām, un jaunākie pētījumi atklāj, ka viedoklis par cilvēka personības formēšanos tikai otrajā vai trešajā dzīves gadā ir neglābjami novecojis.³⁴

Pielietojot psiholoģiskās, neiroloģiskās, bioķīmiskās un fizioloģiskās metodes, pētījumos ir atklāts, ka nedzimušais bērns jūt un reaģē ne tikai uz tādām izteiktām emocijām, kā mīlestība vai riebums, bet arī daudz niansētākām un komplicētākām jūtām kā ambivalence un neskaidrība.³⁵ Ar šo dažādo metožu palīdzību pilnībā ir gūts priekšstats par to, ka jau sestajā grūtniecības mēnesī bērns ir spējīgs atcerēties, dzirdēt un pat mācīties.³⁶ Medicīnas doktors M.Libermans (Michael Lieberman) jau 1963.gadā veiktajā pētījumā, mērot sirdsdarbības paātrināšanos, atklāja, ka nedzimušais bērns kļūst emocionāli satraukts katru reizi, kad viņa māte tikai iedomājas par cigareti un aizsmēķēšanu, to reāli pat nedarot. Pati ideja par nepatīkamajām izjūtām (skābekļa samazināšanos mātes asins sistēmā) bērnu satrauc tik ļoti, ka rada dziļi iesakņotas bažas.³⁷ Sākot ar sešpadsmito nedēļu, bērns ir jūtīgs pret gaismu un nereti novēršas uz pretējo pusi, ja spilgta gaisma krīt uz mātes vēdera.³⁸

Cilvēka attīstība ir nepārtraukts process, un grūtniecība ir pats sākums viņa attīstībai visa mūža ilgumā. Tādēļ, lai nebūtu jāpārtrauc ieņemtā bērna attīstības apraksts pie 22. nedēļas, došu ieskatu arī tālākajā bērna attīstības gaitā. Psihiatrs un cilvēka prenatālā ³⁹ attīstības perioda pētnieks T.Vernijs (Thomas Verny) atklāj, ka nedzimušais bērns ir intelektuāli pietiekami attīstīts, lai spētu atšķirt mātes un tēva balss emocionālo tonalitāti jau sešos mēnešos.⁴⁰ No divdesmit ceturtās nedēļas bērns sāk nepārtraukti ieklausīties apkārtējos trokšņos. Mātes sirds mierīgais ritms nomierina arī viņu.⁴¹ 1969. gadā medicīnas doktors L.Zontāgs (L.W.Sontag) atklāja, ka nedzimušais bērns ir spējīgs atšķirt visdažādākos trokšņus, sākot ar mātes sirdsdarbību līdz pat automašīnu raidītajiem signāliem, reaģējot uz tiem ar kustībām.⁴²

Nedzimušā bērna smadzeņu darbības pētījumos ir atklāts, ka par cilvēka apziņas sākumu var noteikt laiku no divdesmit astotās līdz trīsdesmit otrajai grūtniecības nedēļai, kad smadzeņu neironu aktivitāte ir tikpat attīstīta kā jaundzimušam bērnam.⁴³ Katras jaunas dienas pieredze nedzimušā bērna topošajā individualitātē atstāj savas pēdas – nepatīkamas pieredzes liek viņam izstrādāt savus, pagaidām vēl primitīvus aizsardzības mehānismus, tajā skaitā attīsta viņa spēju just un atcerēties. ⁴⁴

Kā jau minēju, līdz šim atklātie fakti par bērna attīstību no tā ieņemšanas brīža, ir zinātnieku izstrādāto un pielietoto metožu rezultāts. Jautājums, kas paliek atklāts – vai tas patiešām ir viss, ko ir iespējams saprast par šo noslēpumaino procesu? Vai mums, cilvēkiem, ir jāapstājas pie šo pētījumu sniegtās informācijas un jāizdara kaut kādi secinājumi? Vai arī uz ieņemtā bērna veidošanos ir jāskatās no pavisam cita skatupunkta? Pašu vecāku viedoklis likumdošanu vēl šobrīd nespēj ietekmēt, tādēļ nākamajā darba daļā aplūkošu iespējamos sabiedrības attieksmes un likuma normu veidošanās avotus.

Potencialitāte. Aristoteļa ietekme.

Mēs dzīvojam laikā, kad gandrīz pilnībā ir iespējams izpētīt lietas, kas kopš Aristoteļa laikiem ir bijušas tikai nojaušamas. Jau pirms kristīgās ēras sākuma antīko laiku filosofi un pētnieki izteica dažādus minējumus un apgalvojumus par to, kā ir radies cilvēks. Aristoteļa mācība bija pamatā Rietumu civilizācijas tradicionālai izpratnei par cilvēka izcelšanos, un tikai apmēram 17. gadsimta vidū no viņa uzskatiem sāka pamazām atteikties.⁴⁵ Aristoteļa uzskati ir summēti Normana M.Forda grāmatā „When Did I Begin? Conception of the Human Individual in History, Philosophy and Science”, un, pēc autora domām, tie ir balstīti pārliecībā, ka vīrietis ir cilvēka dzimtas cēlonis, pateicoties viņa sēklas pneumai⁴⁶, kas iedarbojas uz sievietes asinīm, un tādējādi notiek nākamā cilvēka ieņemšana. Aristotelis cilvēka attīstību pirms piedzimšanas ir dalījis trijos posmos: nedēļas laikā pēc ieņemšanas embrijam veidojas pirmējā, veģetatīvā dvēsele, un ar to sākas viņa auga attīstības stadija; pneuma turpina tās cēlonisko aktivitāti, turpinoties augšanai, un kad svarīgākie orgāni ir attīstījušies, apmēram četrdesmitajā dienā,⁴⁷ embrijam, kurš nu ir kļuvis par augli, ir izveidojusies sensitīvā (dzīvnieka) dvēsele, un auglis ir sācis dzīvnieka attīstības stadiju.⁴⁸ Pēc šīs stadijas auglim parādās racionālā (saprātīgā) dvēsele, un sākas cilvēka attīstības stadija. Tādējādi cilvēka auglis iziet trīs dažādas attīstības stadijas – veģetatīvo, sensitīvo un racionālo. Šāda ir Aristoteļa mācības būtība, kas veidoja cilvēces uzskatus turpmāko divu tūkstošu gadu laikā. ⁴⁹

Aristotelis ir akcentējis potencialitātes jēdzienu, kas joprojām ietekmē uzskatus par cilvēka augļa morālo statusu un attieksmi pret viņu kā pret iespējamu būtni. Pēc N.M.Forda interpretācijas, Aristotelis uzskatīja, ka cilvēka ķermenī matērija un forma attiecas viena pret otru kā iespējamība (potence) pret īstenību (aktualitāti), un tas lika Aristotelim secināt, ka matērija un forma cilvēka ķermenī veido vienu veselumu⁵⁰: „Matērija un forma ir viena un tā pati lieta, viena potenciāli, un otra – aktuāli… jo katra lieta pastāv vienotībā, un potenciālais un aktuālais kaut kādā veidā ir viens vesels”.⁵¹

Normans M.Fords Aristoteļa izpratni par bioloģiju un potencialitātes svarīgo nozīmi attīstības procesā īsumā ir summējis sekojošā veidā:

„Lai saprastu kādu reāli eksistējošu konkrētu ķermeni, mums vajag apzināties, ka tas ir aktuāli eksistējoša individuāla vieliska būtne, kuras forma (formālais cēlonis) veido tās matēriju (materiālais cēlonis), specifiski noteiktu esības tipu, tādējādi sasniedzot tās eksistences mērķi (galējais cēlonis). Ārējs spēks (iedarbīgais cēlonis), iedarbojoties uz iepriekš eksistējoša ķermeņa vai ķermeņu matēriju, ir atbildīgs par šī individuālā ķermeņa pārvēršanu būtnē ar tikai tai piemītošām īpašībām vai iedabu (forma). Jebkuram individuālam ķermenim piemīt spēja mainīties kādā specifiski atšķirīgā individuālā ķermeņa vai ķermeņu tipā. Tas nozīmē, ka jebkura ķermeņa matērija ir potenciāla kļūt par kaut ko specifiski atšķirīgu no tā, kas tā pašreiz ir, kad tā ir pakļauta piemērota iedarbīga cēloniska spēka cēloniskai ietekmei, kas ir spējīgs izraisīt vienu vai vairākas jaunas formas tās matērijā. Šajā ziņā kaut kas materiāls vienmēr eksistē, bet konkrētais eksistences subjekts, kas šobrīd eksistē, var mainīties laikā. Tas, kas šobrīd ir kaut kas viens, potenciāli ir arī kaut kas cits”.⁵²

Daudzus gadsimtus vēlāk Akvīnas Toms, lai gan pamatā neiebilda Aristoteļa uzskatiem par cilvēka rašanos, tomēr uzsvēra, ka tādas svarīgas dzīvības funkcijas kā sajūtas, barošanās un augšana nevar izcelties no ārēja avota, tādēļ ir jāatzīst, ka uzturošais dzīvības princips – dvēsele eksistē embrijā jau no paša sākuma, no ieņemšanas brīža, atdaloties no vīrieša sēklas (2:88:13):

„..ķermenis ir dvēseles dēļ; un otrais vienmēr ir cēlāks. Tādēļ ir jāsaka, ka dvēsele rodas vienlaicīgi ar atdalīšanos no sēklas.”⁵³ Savā darbā “Summa Contra Gentiles” (2:88:3)⁵⁴ viņš norāda uz Aristoteļa mācību, kurā tiek apgalvots, ka cilvēka auglis savā attīstībā iziet arī dzīvnieka stadiju, pirms kļūst par cilvēku, un šajā periodā tam piemīt sensitīvā dvēsele.

Akvīnas Toms secina, ka augļa sensitīvā dvēsele ir potenciāli saprātīga, līdzīgi kā dzīvnieks ir potenciāli saprātīgs.

Teorija par embrionālās attīstības stadijām (veģetatīvā – dzīvnieka – cilvēka), lai gan ir ietekmējusi cilvēku apziņu kopš mūsu ēras sākuma, ir raksturojama kā filosofiskas pārdomas, jo, kā, citējot amerikāņu ārstu E.Hantu, uzsver juridisko zinātņu doktore, LU profesore V.Liholaja rakstā „Bioētika un krimināltiesības”:

“Apaugļota olšūna nav vienkārša šūnu masa bez savām īpašām pazīmēm. Tā šajā stadijā nav līdzīga nedz zieda pumpuram, nedz dzīvnieka aizmetnim. Tā pilnībā un absolūti ir cilvēciskas būtnes dzīvība, un tā ir tāda pati dzīvība, kāda piemīt jaundzimušajam, bērnam, pusaudzim un nobriedušam cilvēkam.”⁵⁵

Potencialitātes ideja ieņemtā bērna gadījumā ir jāuzlūko no dzīves nepārtrauktības skatupunkta – embrijs ir potenciāls piedzimušais bērns un vēlāk potenciāls pieaugušais, bet noteikti nav potenciāls indivīds, tā kā ģenētiski jau ir pilnībā individualizēts, jau ir indivīds⁵⁶ – „kopš mātes un tēva dzimumšūnu saplūšanas embrija attīstībā nav nekāda pārtraukuma, viņš jau ir tas indivīds, kas būs arī vēlāk.”⁵⁷ Aristoteļa mācība kontrastē ar darba iepriekšējā daļā izklāstīto jaunāko pētījumu atklājumiem embrioloģijā, tomēr šajā mācībā izteiktais princips dalīt cilvēka embrionālo attīstību atsevišķos posmos, nevis aplūkot kā vienotu veselumu, kā arī teorija par dvēseles parādīšanās dažādajām stadijām un potencialitātes nozīmi, ir atstājusi nezūdošu ietekmi juridisko normu izstrādāšanā, un visdažādāko jomu speciālistu pieņēmumos par to, kāds ir ieņemtā bērna morālais statuss. Par to sīkāk nākamajās nodaļā.

Ieņemtais bērns – persona non grata?

Vārdnīcas skaidro latīņu valodas izcelsmes termina „persona non grata” burtisko nozīmi kā ”nevēlama persona”, proti, persona, kurai ir liegta iekļūšana valstī. Cits šī termina skaidrojums apzīmē cilvēku, kurš ir sabiedrības necienīts un izstumts, kura klātbūtne ir nevēlama, pārnestā nozīmē – neeksistējošs cilvēks. Jautājums, vai termina ”persona non grata” nozīme ir jāattiecina uz ieņemto bērnu, rodas no jautājuma – kad sabiedrības apziņā ieņemtais bērns kļūst eksistējošs cilvēks?

Vecāki savu apzināti radīto bērnu gaida un apzinās kā eksistējošu. Arī valstij ir savas stratēģiskās intereses, lai tās pilsoņu skaits nesamazinātos. Katrs mātes klēpī augošais bērns potenciāli ir nākamais savas valsts pilsonis, nodokļu maksātājs un savu vecāku atbalsts vecumdienās. Uz šāda fona realitātes sajūta zūd tajos brīžos, kad nākas saskarties ar dzīves negaidīto, rūgto pavērsienu – visu gaidītais bērns mirst, nesagaidījis savu piedzimšanu. Kā lai saprot, kas tiek zaudēts? Ko zaudē valsts vai sabiedrība? Potenciālo pilsoni? Nedzimušo bērnu, kas bija iespējama persona? Juridiskais un medicīniskais traktējums to neapstiprina, un pētījumā par bērna tiesībām⁵⁸ šis neatrisinātais jautājums ir nosaukts par ”bērna mūžīgo pas de deux”⁵⁹ – nedzimis bērns nepārtraukti tuvojas ”personas” statusam, bet nekad nesasniedz to, un sarežģīto terminu un gradējuma „džungļi” tikmēr filtrē bērna balsi caur dažāda veida interpretējošām teorijām, kamēr bērna balss pazūd pavisam.⁶⁰

Vecāku emocionālā saskarsme ar ieņemto bērnu ir cieši saistīta ar apziņu par to, ka bērns ir persona, un sonogrammu attēlu pieejamība šo apziņu var pastiprināt.⁶¹ Lai gan sieviete vai vecāki uzlūko savu ieņemto bērnu kā personu, šim viedoklim publiskajā telpā nav noteicošas nozīmes.⁶² Sieviete grūtniecības stāvoklī tiek saukta par topošo māti, kas vienlaicīgi nosaka, ka viņa vēl nav māte.⁶³

Jautājums par ieņemtā bērna personas statusu ir cieši saistīts arī ar jautājumu par abortu ētiku. Valstis, kurās tiek veikti aborti, ir noteikušas grūtniecības attīstības robežu, kuru, aborta veikšanas gadījumā pārkāpjot, iestājas kriminālatbildība. Mūsu valstī tās ir 12 nedēļas legāla un 24 nedēļas – medicīniska aborta gadījumā. Abortu ētiskās dimensijas atšķetināšanai tiek lietoti trīs kritēriji – cilvēks kā būtne vs. persona, tā dzimšana un dzīvotspēja, proti, ieņemtais bērns ir dzīvs, tomēr tas nav dzīvotspējīgs ārpus mātes organisma apmēram līdz 22. grūtniecības nedēļai,⁶⁴ tas nav piedzimis un pierādījis savu dzīvotspēju. Tiek uzsvērts, ka lietojot kritērijus, ar kādiem parasti tiek apzinātas personas, uz ieņemto bērnu tos nevar attiecināt, tādējādi tas nav uztverams kā persona, „jo nespēj veidot attiecības ar citiem, nedz arī domāt”.⁶⁵ Tādējādi jautājumu par to, kad sākas cilvēka dzīvība, ir pārveidojams citā – kad sākas individualitāte.⁶⁶ Individualitāti raksturo spēja apzināties sevi kā atsevišķu no citiem būtni. Apziņa ir saistīta ar spēju domāt. Domātspēju kā personu raksturojošu lielumu 1972.gadā formulēja medicīnas ētikas speciālists Dž. Flečers (Joseph Fletcher),⁶⁷ saskaņā ar kura pieņēmumiem, par neeksistējošu (non-existant) var uzskatīt jebkuru personu, ja tās smadzeņu garozas darbība neatbilst noteiktam līmenim. Šāda pieeja personas statusu atņem visiem cilvēkiem ar garīgu atpalicību, jaundzimušajiem, komā esošiem cilvēkiem un arī ieņemtajiem bērniem.

Mērenākos pētījumos tiek atzīts, ka kaut arī ”augļi” nav personas per se, tie tomēr ir cilvēku embriji, un tādēļ varētu būt iekļauti morāles kopienas ietvaros⁶⁸, un piederēt tam būtņu lokam, kurām pienākas cieņa. Pieradums definēt un izskaidrot dažādus fenomenus mūsdienās joprojām atduras pret jautājumu – kas ir cilvēka cieņa? ⁶⁹ Vatikāna instrukcijā „Donum vitae” ir noteikts, ka “personas cieņai ir jābūt apzinātai ikvienā cilvēciskā būtnē no ieņemšanas brīža līdz tās dabiskai nāvei. Šis fundamentālais princips izsaka vislielāko “jā” cilvēka dzīvībai un tam jābūt biomedicīniskās izpētes refleksiju centrā, kura iegūst arvien lielāku nozīmi mūsdienu pasaulē.”⁷⁰ Medicīniskās ētikas speciālists D.Pulmans (Daryl Pullmann) aicina nošķirt vispārējo cilvēka pamata cieņas koncepciju no dažādām detalizētām, personisku spriedumu ietekmētām koncepcijām. Viņaprāt, jēdziens „pamata cieņa” (basic dignity) cilvēkiem piešķir vērtību, balstoties vienīgi faktā, ka tie ir cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēciskām būtnēm piemīt pamata morālā cieņa, neatkarīgi no jebkādiem vēsturiskiem, tradīciju vai kultūras apstākļiem, un šī pamata cieņa netiek nedz nopelnīta, nedz zaudēta. Pats cilvēka esības fakts, piederība cilvēku dzimtai, norāda, ka cilvēkam piemīt šī pamata morālā vērtība (basic moral worth) – cieņa, neatkarīgi no sociālā vai sabiedriskā stāvokļa, un tieši šis jēdziens, kā to uzsver D.Pulmans, tiek ņemts vērā, piemēram, runājot par cilvēka cieņas neaizskaramību, proti, runa nav par to, ka cilvēkiem ir tiesības, lai pret viņiem izturas ar cieņu, bet gan par to, ka cilvēkiem ir tiesības, jo viņiem ir cieņa (people have rights because they have dignity).⁷¹

Tas, kad sākas cilvēks, ir vairāk teorētiski filosofisks vai teoloģisks jautājums, nekā zinātnisks vai juridisks. Normans M.Fords uzsver, ka zinātniskās pētniecības empīriskās metodes var piedāvāt faktus, bet tas nenozīmē, ka zinātne viena pati var nodrošināt šo faktu piemērošanu cilvēka individualitātes vai cilvēka personības definēšanai.⁷² Viņš norāda, ka biologi nodala atšķirīgās nepārtrauktās attīstības stadijas visa cilvēka mūža garumā praktisku un medicīnisku iemeslu dēļ, nevis lai noteiktu cilvēka personas statusu, un, viņaprāt, nevajadzētu gaidīt no embriologa, lai tas būtu spējīgs pateikt, kurā no izmērītajām dažādajām cilvēka reprodukcijas attīstības stadijām cilvēks kā persona sāk eksistēt, jo cilvēka dzīves ritums no ieņemšanas brīža ir nepārtraukts.⁷³ Cilvēci varētu salīdzināt ar pasauli aptverošu vienotu dzīvu organismu – kādas no tā šūnām dalīšanās procesā rodas no jauna, kādas citas pēc noteikta dalīšanās skaita iet bojā, bet kopumā tas neietekmē visu dzīvo organismu, kas bija, ir un būs. Amerikāņu filosofs un konstitucionālās likumdošanas pētnieks R.Dvorkins (Ronald Dworkin) to salīdzina ar nemainīgu empātijas un vienotības avotu:

„Katra atsevišķa cilvēka dzīvība pieprasa cieņu un aizsardzību vienalga kādā veidā vai formā, jo tā reprezentē sarežģītu radošo ieguldījumu. Mēs apbrīnojam dievišķās radīšanas vai evolūcijas gaitu, kas rada jaunu dzīvi no vecajām, piemēro tautas, sabiedrības attīstības un valodas procesu, ar kuru katrs nākamais cilvēks uzņems un turpinās neskaitāmas paaudzes iepriekš pastāvējušo kultūru, dzīves formu un vērtību. Kad cilvēka garīgā dzīve ir sākusies un plaukst, tā nonāks pie iekšējās personiskās radīšanas un spriedumu procesa, ar kuru cilvēks veidos un pārveidos sevi, noslēpumaina, neizbēgama procesa, kurā mēs katrs piedalāmies un kurš tādēļ ir visspēcīgākais un nemainīgākais empātijas un vienotības avots, kurā mēs esam ar jebkuru citu radību, kas sastopas ar tādu pašu biedējošu izaicinājumu.”⁷⁴

Bērnus zaudējušo vecāku un tuvinieku viedoklis par bērnu kā personu bieži diametrāli pretēji atšķiras no dažādu jomu speciālistu viedokļa. N.M.Fords konstatē, ka, lai gan liela sabiedrības daļa aplūko cilvēka embrijus kā attīstībā esošas cilvēciskas būtnes, daudzi pētnieki uzskata, ka tie ir tikai dalīšanās procesā esošu šūnu sakopojums, kas varētu attīstīties par cilvēcisku būtni. Viņš secina, ka ārsti un zinātnieki orgānus un attīstības procesā esošās šūnas aplūko no empīriskā skatupunkta, it kā tas būtu vienīgais veids, kā tos uzlūkot, tāpēc aicina atcerēties, ka empīriskā pieeja nav vienīgais veids, kā atklāt objektīvu patiesību par lietām mūsu pasaulē.⁷⁵

Mūsdienu medicīnas tehnoloģiju iespējas pētīt grūtniecību „no iekšpuses” un pēdējie atklājumi šajā jomā pamazām izgaisina esošos, dziļi iesakņojušos pieņēmumus par ieņemto bērnu kā (ne)personu.⁷⁶ Embrioloģijas izpēte ir atklājusi, ka šādiem uzskatiem nav pamata. Tas nozīmē, ka arī Latvijas sabiedrībā dominējošie uzskati un juridiskās normas balstās nepilnīgos pieņēmumos un ir pienācis laiks tās pārskatīt, ņemot vērā gan zinātnes atklājumus, gan gadiem ilgi ignorētās vecāku balsis. Nākotnes perspektīvā būtu svarīga nozīme tādai personas koncepcijai, kurā tiek ņemti vērā ieņemtajam bērnam raksturīgie un attiecības neignorējošie aspekti, nekā derīguma termiņu zaudējušai teorijai, kas balstās vienīgi uz ”augļa” īpašībām.⁷⁷

Juridiskais vakuums

Ar jaundzimušā bērna statusu viss ir skaidrs – viņš ir pilntiesīgs tiesību subjekts. Praktisku apsvērumu dēļ likumdošanā robežšķirtne starp jaundzimušo un ieņemto bērnu tiek strikti iezīmēta ar esošajām likumdošanas normām.

1997. gada 4. aprīlī tika pieņemta „Konvencija par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā: konvencija par cilvēktiesībām un biomedicīnu”. Tās preambulā tiek izteikta pārliecība, ka „cilvēku nepieciešams cienīt gan kā indivīdu, gan kā cilvēku dzimtas pārstāvi, atzīstot, cik svarīga ir cilvēka cieņas nodrošināšana”, kā arī apzināšanās, ka „nepareiza un ļaunprātīga bioloģijas un medicīnas izmantošana var izraisīt cilvēka cieņu apdraudošu rīcību”. Tas uzvedina uz jautājumu, vai ieņemtais bērns tiek uzskatīts par cilvēku dzimtas pārstāvi, un vai ļaunprātīga medicīnas izmantošana var apdraudēt arī viņa cieņu? No diskusijām⁷⁸, kas uzvirmo publiskajā telpā, un apspriežot klonēšanas un cilmes šūnu izmantošanas jautājumus, var secināt, ka skaidras atbildes uz šo jautājumu nav.

Juridisko zinātņu doktore V.Liholaja norāda, ka nepieciešams uz cilvēka dzīvības sākšanos paraudzīties ne tikai no krimināltiesiskā aspekta, bet arī no cilvēka ģenētikas un bioloģijas viedokļa.⁷⁹ Viņa jautā – vai ar dzimšanas brīdi var runāt par tiesībām uz dzīvību, pieņemot, ka, „tiklīdz rodas dzīvība, rodas arī attiecīgās subjektīvās tiesības uz tās aizsardzību.”⁸⁰ Par pamatu šādam jautājumam viņa min Bērnu tiesību deklarācijas preambulā ierakstīto, ka bērns pieder mazaizsargātai personu grupai, kurai ir nepieciešama īpaša valsts aizsardzība un atbalsts:⁸¹

„…bērnam viņa fiziskā un garīgā brieduma trūkuma dēļ ir nepieciešama īpaša aizsardzība un gādība, ieskaitot arī pienācīgu tiesisko aizsardzību, kā pirms, tā arī pēc dzimšanas.”⁸²

Tomēr šīs deklarācijas saturs neatklāj, kādā veidā tiesiskā aizsardzība var tikt nodrošināta bērnam pirms dzimšanas. Līdzīga problēma ir saskatāma arī Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 1. pantā definētajā likuma mērķī, proti, noteikt tiesiskās attiecības seksuālās un reproduktīvās veselības jomā, lai aizsargātu nedzimušu dzīvību⁸³, līdz ar to šo mērķi var saprast kā nākotnes ieceri.

Latvijas Krimināllikuma XII nodaļas 119.pantā ir noteikts sods par jaundzimuša bērna slepkavību, un šī jau ir konkrēta norāde, bet vienlaicīgi tā nosaka, ka nodarījums ”slepkavība” tiek attiecināts tikai uz bērnu, kas dzimst vai jau ir piedzimis, bet ne līdz tā dzimšanai:

„Par sava bērna slepkavību, ko māte izdarījusi dzemdību laikā vai tieši pēc dzemdībām to izraisītā psihiskā un fizioloģiskā stāvokļa ietekmē, — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem.”

Tiesības uz dzīvību nosaka arī Latvijas Republikas Satversmes 93. pants, kurā ir ierakstīts, ka „ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums”. Līdzīgs formulējums ir atrodams ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kura III. daļas 6. pantā tiek uzsvērts, ka „tiesības uz dzīvību ir katra cilvēka neatņemamas tiesības. Šīs tiesības aizsargā likums. Nevienam nedrīkst patvarīgi atņemt dzīvību.” Šī pakta 16. pantā tiek teikts, ka „katram cilvēkam, lai kur viņš atrastos, ir tiesības tikt atzītam par personu likuma priekšā.” Ja vien šāds formulējums neizraisītu diskusijas par ieņemtā bērna personas statusu, šo likumu varētu piemērot nedzimuša bērna tiesību atzīšanai.

2011.gada 5.aprīlī tika pieņemta ES Komisijas regula Nr. 328/2011 attiecībā uz Kopienas statistiku par sabiedrības veselību un veselības aizsardzību un drošību darbā. Tās 2. pantā tiek definēts, ka:

“nedzīvs dzimis bērns” ir augļa nāve, tas ir, nāve pirms augļa pilnīgas izstumšanas vai izņemšanas no mātes neatkarīgi no grūtniecības ilguma. Nāvi konstatē, ja pēc šādas atdalīšanas no mātes auglis neelpo vai nerāda dzīvības pazīmes (piemēram, sirdspuksti, nabas saites pulsācija vai skeleta šķērssvītroto muskuļaudu noteikta kustība).”⁸⁴

Lai gan regulas 3. pantā tiek norādīts, ka dalībvalstu statistikā tiek iekļauti tikai tie dati par nedzīvi dzimušiem bērniem, kuru dzimšanas svars ir lielāks par 500 gramiem, tomēr šajā dokumentā nepārprotami ir saistīti divi jēdzieni – ”auglis” un ”bērns”.

Attieksmē pret nedzimuša bērna tiesībām likumdošana ir nepilnīga (neizstrādāta), jo skaidri saprotamā veidā nevienu no minētajiem likumu pantiem nevar piemērot gadījumos, kas skar šāda bērna tiesības kaut vai uz cieņpilnu attieksmi pret tā mirstīgajām atliekām. Piemēram, nav skaidrs, ko Satversmes 93.pantā ir jāsaprot ar formulējumu – ”ikviena tiesības”; nav saprotams, kādā veidā Seksuālās un reproduktīvās veselības likums aizsargā nedzimušu dzīvību; nav skaidri noprotams, vai ieņemtais bērns pieder cilvēku dzimtai Konvencijā par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā? Nav arī skaidrības, vai starptautiskajām konvencijām un paktiem, ko Latvija ir parakstījusi, piemīt tikai rekomendējošs raksturs vai arī šie dokumenti tiek respektēti un juridiski pielietoti?

Pārskatot likumdošanu, jāsecina, ka ieņemtā bērna tiesības netiek aizstāvētas, jo nav raksturots, kāda varētu būt tiesiskā aizsardzība viņa cieņas apdraudējuma gadījumā. Par izņēmumu var uzskatīt Latvijas Republikas Civillikumā noteiktās mantojuma tiesības, kurās ir noteikts, ka „fiziska persona spēj mantot, ja mantojuma atklāšanās laikā viņa ir ieņemta, kaut arī vēl nav piedzimusi.”⁸⁵ Ar šo definējumu var saprast, ka ieņemts bērns ir fiziska persona un kā šāda persona tiek respektēta vismaz mantošanas aspektā.

Slimnīcu realitāte

„Pārstājiet taču par to runāt kā par bērnu! Tas ir auglis”.
– „Jums tas ir auglis, man tas ir bērns”.⁸⁶

Es vēlos aizstāvēt to cilvēku viedokli, kuriem ir aktuāls jautājums par cieņpilnu attieksmi pret savu bērnu mirstīgajām atliekām. Lai saprastu, kādus sāpju ceļus iet tie vecāki un sievietes, kuru grūtniecības laiks apstājas laikā līdz 22. nedēļai, ir jāzina Alberta māmiņas stāsts, kas spilgti raksturo Latvijas realitāti:

„Cīnījos tik, cik man toreiz bija spēka, gāju runāt ar slimnīcas galveno ārstu, bet neviens man neko sakarīgu neatbildēja, kur bērniņš paliek pēc dzemdībām. Tas ir visšausmīgākais, ka nesaņem skaidru atbildi (lai cik sāpīga tā būtu) tik apjukuma pilnā brīdī. Vīrs to fiziski pārdzīvoja daudz smagāk par mani, un nenāca līdzi runāt [ar ārstu]… Iespēja apglabāt ir ļoti nozīmīga sērošanas laikā. Mans gadījums… dzemdēju X slimnīcas dzemdību nodaļā jau mirušu bērniņu 24.decembrī, apmēram 21/22 nedēļās, kā bija rakstīts dokumentos. Pirms manis X slimnīcā vēl vienai sievietei priekšlaicīgi dzima bērniņš, bet neizdzīvoja (nezinu neko tuvāk). Laikam tam bērniņam bija mazliet vairāk nedēļu. Dzirdēju, ka ar vecākiem runā kaut ko par apbedīšanu. Es pirms dzemdībām nerunāju par vēlmi apbedīt bērniņu, bet ko runāju – īsti neatceros, jo atmiņas par šo laiku ir mazliet saraustītas un pārtrūkušas… Kad Alberts piedzima, vecmāte pateica svaru, garumu, stāstīja, ka skaisti viņu iepako un ka rīt sūtīs uz Rīgu taisīt ekspertīzi, bet pēc tam visus tādus bērniņus kremē kopā. Šī informācija tobrīd iedvesa mieru, vecmāte arī bija ļoti laba – vispiemērotākā manam bēdīgajam gadījumam. Tikai žēl, ka vecmāte nepiedāvāja viņu aplūkot, man tajā mirklī bija bail uz to pusi pat skatīties. Nākamajā dienā, protams, bija cits personāls un teica, ka tik mazā laikā dzimušu bērniņu uz ekspertīzi nesūta. Tas nāca kā zemestrīce. Un tad katru dienu nāca cits personāls un par jebkuru tēmu runāja pilnīgi pretējus viedokļus. Tas bija tāds juceklis! Bija svētki. Pēc kādām pāris dienām sāku runāt, ka vēlētos kremēt Rīgā (tad jau biju saņēmusi informāciju no draudzes mācītāja par Dvēseļu dārzu), teicu, ka varu pati aizvest, jo personāls atrunājās par transportu. Kaut ko atbildēja, ka tik mazā laikā [21/22 nedēļās] jau nav īsti ko apglabāt. Tā nu tas viss palika, ka neviens no personāla nespēja sniegt pieaugušu cilvēku cienīgu atbildi, kur tagad paliks mans bērns. Bija dīvaina sajūta – nodaļa maza, iedomājos, ka varbūt viņš ir ielikts dzemdību zāles ledusskapī, bet es taču nevaru zagties un iet meklēt! Un, kad nesaņēmu skaidru atbildi, kaut vai visšausmīgāko, sāku domāt, ka, vai nu bērns tiek izmests atkritumos vai sadedzināts kurtuvē, kas apsilda slimnīcu, vai sadedzināts kopā ar medicīniskiem atkritumiem. Tad tiku mājās. Pēc tam saņēmu pēdējās spēku atliekas un zvanīju, lai uzzinātu, kur varētu būt palicis mans bērns. Nodaļā, kur gulēju, man atbildēja, ka viņa vairs nav. X pilsētas morgā arī nebija. Uz Rīgu aizvests arī nav. Zvanīju arī uz Rīgu, bet arī tur neko nezināja. Aizgāju pie X slimnīcas galvenā ārsta. Dabūju pār lūpām jautājumu, kur ir mans bērns. Teicu, ka gribu kremēt Rīgā, ka pati varu aizvest. Galvenais ārsts atbildēja, ka nevienam personīgi neatdod mirušus bērnus, lai nesadomā aprakt, piemēram, savā piemājas dārzā. Tad es izmocīju pēdējo konkrēto jautājumu, vai pastāv iespēja, ka viņš ir sadedzināts slimnīcas kurtuvē. Atbilde bija noraidoša. Tātad secinājums – X pilsētā bērniņš ir izkūpējis gaisā….”

Savu dzīvi veltot mirstošo un viņu tuvinieku aprūpei, šveiciešu izcelsmes amerikāņu psihiatre Elizabete Kiblere – Rosa (Elisabeth Kübler – Ross) savas pēdējās grāmatas „On Grief and Grieving” pēcvārdā secina, ka „sērošanai vienai pašai piemīt spēks dziedināt. Tā vienmēr ir iedarbīga. Tā vienmēr dziedina”.⁸⁷ Viņa atklāj, ka pretestība sērām atstāj sērošanu nepabeigtu un nedziedinātu, un tas izraisa cilvēka izdziedināšanas lielākās problēmas, jo „tiek zaudēta iespēja dziedināt dvēseli, psihi un sirdi”.⁸⁸ Kibleres – Rosas teiktais ir jāpapildina ar secinājumu, ka Latvijas medicīniskās aprūpes kontekstā bieži vien ir jārunā tieši par medicīnas profesionāļu pretestību vecāku sērām, kas sākas jau slimnīcā, kur viņi nesaņem gandrīz nekādu emocionālo atbalstu un iespēju izpaust savas sāpes, un cieņa pret mirušo bērnu netiek izrādīta. Vēl vairāk – arī pašiem vecākiem tiek liegta iespēja izrādīt cieņu sava zaudētā bērna mirstīgajām atliekām. Ārsti ļoti bieži pieņem, ka zina labāk, ko vecākiem vajadzētu just un darīt, lai pēc iespējas ātrāk varētu visu aizmirst un atgriezties pie ikdienas pienākumiem.

Iepriekš minētā situācija ir spilgts piemērs tam, ka vadlīniju saskarsmei ar grūtniecību zaudējušām pacientēm neesamības gadījumā personāla rīcība nav saskaņota: pacientei netiek piedāvāts atvadīties no bērna, pieskarties tam un apzināties zaudējumu, un par rīcību ar bērna mirstīgajām atliekām tiek sniegtas diametrāli pretējas atbildes. Sievietes traumēšana izpaužas ne tikai neprofesionālā rīcībā, nesniedzot emocionālo atbalstu, bet arī apzinātā maldināšanā, pieļaujot situāciju, ka viņa uzsāks savu personīgo izmeklēšanu, mediķiem labi zinot, ka tā novedīs strupceļā. Par līdzīgu attieksmi ASV slimnīcās 1987. gadā ir rakstījusi sociālās aprūpes speciāliste A.Metjūza (Andrea Matthews), akcentējot, ka ginekoloģiskajā praksē nav nekas neparasts piedzīvot neskaidrības brīžus par to, kur ir palicis nedzīvi dzimušais bērns, un pat, ja māte ir pietiekoši uzstājīga, lai jautātu par bērna mirstīgajām atliekām, viņa var nesaņemt skaidru atbildi, tādējādi sievietei var rasties priekšstats, ka viņai nav tiesību uzdot šādus jautājumus, vai arī viņa var saņemt atbildi, ka tur jau ir tikai „asins recekļi.” ⁸⁹ Latvijas situācija atklāj, ka vecāku sērās neieinteresētās attieksmes ziņā esam tur, kur ASV bija pirms ceturtdaļgadsimta.

Sievietes stāsts raksturo situāciju plašākā kontekstā – pret vecāku dabisko vēlmi apglabāt savu mirušo bērnu ir nostājies gan likums, gan sabiedrības attieksme, ko teoloģe Doroteja Zoelle raksturo kā aklumu, kurā zūd spēja ieraudzīt ciešanas. Šāda akluma radītais nejūtīgums kļūst par realitāti, kurā cilvēks un viņa apstākļi tiek akceptēti kā dabiski, kā nemainīgs stāvoklis, kurā nav jāiesaistās, kas neprasa emocijas un piepūli.⁹⁰

Šis skaudrais piemērs liecina, ka netiek ievērots neviens no aspektiem, kas ir nozīmīgi, lai kontekstuāli saprastu sievietes reakcijas pēc spontāna aborta un sniegtu iespējamo atbalstu, pieredzot zaudējumu. Filosofijas doktore Rana Limbo⁹¹ vērš uzmanību uz personas statusa, vietas un aizsardzības konceptiem.⁹² Viņa iesaka, ka tām slimnīcām, kas izrāda respektējošu attieksmi pret augļa atliekām, vajadzētu būt skaidrai koncepcijai par noteiktu vietu, kurā tiek apglabātas augļa atliekas. Kā iespējamos šķēršļus, lai radītu respektējošu kultūrvidi attieksmei pret augļu mirstīgajām atliekām, R.Limbo min slimnīcu personāla attieksmi, laika trūkumu un finansiālus ierobežojumus, kā arī zināšanu trūkumu un neprasmīgu komunikāciju.⁹³

Personas statusa respektēšana nozīmē nodaļas personāla prasmi ieklausīties pacientes teiktajā, kad viņa stāsta par „bērnu” vai „manu bērnu”, lai palīdzētu noskaidrot sievietes vai ģimenes piešķirto nozīmi agrīnam grūtniecības zaudējumam,⁹⁴ kā arī iejūtīgi lietot pacientes valodu, runājot par zaudēto bērnu.

Vietai kā vienam no pamatvajadzību konceptiem ir gan tieša, gan simboliska nozīme.⁹⁵ Ar gaidītā bērna nāvi, pat ja tā ir piedzīvota agrīnā grūtniecības laikā, vecākiem nav iespēju redzamā veidā demonstrēt šo drošības un mīlestības simbolisko vietu, tādējādi cieņpilna attieksme pret bērna mirstīgajām atliekām nodrošinātu vienlaicīgi gan simbolisku, gan reālu vietu tam, kas ir ticis zaudēts spontāna aborta dēļ.⁹⁶ Šādu reālu drošības un mīlestības vietu varētu piedāvāt tās kristīgās draudzes, kuru dievnami atrodas slimnīcu tuvumā. Dvēseļu dārzs ir labs piemērs, kā notiek Bērnu slimnīcas, Stradiņa slimnīcas un Sv. Alberta Romas katoļu baznīcas sadarbība.

Aizsardzības apziņa ir vēl viena pamatvajadzība, kurai ir gan tieša, gan simboliska nozīme.⁹⁷ Nenovēršama spontānā aborta diagnozi var vērtēt kā izaicinājumu sievietes spējai aizsargāt savu bērnu.⁹⁸ R.Limbo secina, ka, ņemot vērā slimnīcu ierasto praksi atbrīvoties no spontāno abortu atliekām kā no medicīniskiem atkritumiem, sievietes spēja aizsargāt ieņemto bērnu tiek konfrontēta gan ar iekšējiem, gan ārējiem nosacījumiem.⁹⁹ Nenovēršama aborta gadījumā nav iespējams mainīt šos iekšējos nosacījumus – ieņemtais bērns pret sievietes gribu tiek izstumts no viņas organisma, un šajā gadījumā notikumu gaita nepakļaujas sievietes gribai, bet tas, ko var mainīt, ir ārējie nosacījumi jeb attieksmes maiņa pret bērna mirstīgajām atliekām.¹⁰⁰ Aizsardzības sajūtu rada slimnīcas personāla respektējoša rīcība pret mirušo bērnu,¹⁰¹ un tā ir slimnīcas sniegtās garīgās aprūpes nozīmīgs devums sievietēm un viņu tuviniekiem.

Citāda pieeja

Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, līdz ar to Eiropas kopībai mūsu valsti var pieskaitīt ne tikai ģeogrāfiskā izpratnē. Kā dalībvalstij Latvijai būtu svarīgi pārņemt arī to valstu pieredzi, kas atsevišķās dzīves jomās jau ir atradušas risinājumus, kā saviem iedzīvotājiem nodrošināt labvēlīgu dzīves vidi. Ar to es domāju – valsts mērogā saudzējošas attieksmes parādīšanu pret grūtniecību zaudējošām sievietēm, respektējot viņu vēlmes attiecībā uz savu bērnu mirstīgajām atliekām. Piemēram, Polijā vecākiem, kuri spontānā aborta rezultātā ir zaudējuši bērnu, ir tiesības saņemt viņa miršanas apliecību un likumīgi apglabāt bērna mirstīgās atliekas, neatkarīgi no tā, cik ilgi ir noritējusi grūtniecība. Šajā valstī 2006. gada 21. decembrī tika parakstīts Veselības ministrijas izdots rīkojums, ar ko tika grozīta regula par darbībām ar cilvēku mirstīgajām atliekām, nosakot, ka „par mirstīgajām atliekām tiek uzskatīti mirušo personu ķermeņi un nedzīvi dzimušie bērni, neskatoties uz grūtniecības ilgumu.”¹⁰² Rīkojumā par kapsētām un mirušo glabāšanu, kas tika parakstīts 2011. gada 26. maijā, tika noteikts, ka nedzīvi dzimušo bērnu, neatkarīgi no grūtniecības ilguma, ir tiesības apbedīt, kā arī nav nepieciešams dzimtsarakstu nodaļā reģistrēt bērna nāvi.¹⁰³ Šādu pieeju būtu nepieciešams ieviest arī Latvijas likumdošanā, un tā neprasītu lielus ieguldījumus.

ASV attieksme pret nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgajām atliekām ir atkarīga no katra štata noteiktās kārtības. Piemēram, vairākos ASV štatos¹⁰⁴ ir pieņemti likumi, kas regulē slimnīcu darbību, vai arī kuros ir noteikts, kāds ir slimnīcu piedāvājums tām sievietēm, kas piedzīvo spontāno abortu vai ārpusdzemdes grūtniecību. Dažās slimnīcās vecākiem bez maksas tiek piedāvāti bērna izmēram atbilstoši zārki vai kremācija, un lielākajā daļā kapsētu ir īpaši sektori, kas paredzēti bērnu apglabāšanai.¹⁰⁵

Lūkojoties uz Polijas piemēru, izmaiņas būtu vajadzīgas kārtībā, kas nosaka, ka vecākiem savi nedzīvi dzimušie bērni (arī pēc grūtniecības 22. nedēļas) ir jāreģistrē Dzimtsarakstu iestādēs, lai iegūtu miršanas apliecību. Ministru kabineta noteikumu Nr. 904 nodaļas par dzimšanas fakta reģistrāciju 58. un 59. punktā tiek noteikts:

„Lai reģistrētu nedzīvi dzimuša bērna dzimšanas faktu, iesniedz ārstniecības iestādes izdotu medicīnas apliecību par perinatālās nāves iestāšanos, kurā norādīts dzimšanas fakts un laiks. Reģistrējot nedzīvi dzimuša bērna dzimšanas faktu, dzimšanas apliecību neizraksta. Bērna vecākiem izsniedz izrakstu no reģistra par nedzīvi dzimuša bērna reģistrāciju.”¹⁰⁶

Pieredze liecina, ka šis ir vēl viens no vecākus traumējošiem aspektiem un tā praktisko labumu nav iespējams saskatīt. Vecākiem vai mātei, tūlīt pēc sava nedzīvi dzimušā bērna zaudējuma ir jāiekļaujas birokrātiski noteiktajā kārtībā, kuras loģika ir neskaidra. Kādēļ visas nepieciešamās ar nedzīvi dzimuša bērna nāvi saistītās formalitātes nevarētu nokārtot jau slimnīcā? Kādēļ Dzimtsarakstu nodaļā izsniegto dokumentu nevarētu aizvietot slimnīcas izziņa par bērna nāves faktu?

Nevērību un neieinteresētību var saskatīt arī Rīgas pilsētas krematorija rīcībā. Kad nedzīvi dzimuša bērna mirstīgās atliekas tiek pārpelnotas, to pārpalikums ir niecīgs.¹⁰⁷ Neskatoties uz to, pelnus ieber un hermētiski ievāko nesamērīgi lielos (aptuvenais tilpums – 2 litri) metāla traukos. Turpretim Igaunijā šādos gadījumos urnas ir mazas, viegli atveramas un pielāgotas bērna nāves gadījumam.

Polija nav vienīgais piemērs tam, ka attieksmē pret grūtniecības zaudējumiem vajadzētu veikt izmaiņas. Daudzi Latvijas iedzīvotāji pēdējo gadu laikā ir devušies uz dzīvi citur. Daudzas Latvijas sievietes šobrīd dzīvo Anglijā un Īrijā, un viņu pieredze ir krasi atšķirīga no Latvijā dzīvojošo sieviešu pieredzes pēc spontānā aborta. Piemēram, kāda sieviete no Norvikas Anglijā, balstoties savā pieredzē, secina, ka

„ir diezgan lielas atšķirības tajā, kā spontānais aborts tiek uztverts šeit, Anglijā, un Latvijā. Diemžēl nākas atzīt, ka Latvijā cilvēki ir ļoti maz atbalstoši, un es varu iedomāties, ka daudzas sievietes, kas pārdzīvojušas spontānos abortus, it īpaši mazākos grūtniecības mēnešos, to pārdzīvo klusībā un maz par to runā, jo šis zaudējums netiek atzīts līdzvērtīgs bērna zaudējumam.”

Norvikas slimnīcā pieredzēto sieviete raksturo kā vispārpieņemtu praksi Anglijā. Pēc paziņojuma par grūtniecības pārtraukšanos ap desmito nedēļu, viņa saņēma sekojošu atbalstu:

1. speciāli sagatavotu mapi ar informāciju par to, kas ar viņu notiek emocionāli un fiziski;
2. informāciju par iespējām saņemt psiholoģisko atbalstu, kā arī veidiem, kā labāk ”tikt pāri” šādam zaudējumam;
3. īpaši apmācītas medmāsas vizīti, ja viņa vēlētos aprunāties par notikušo;
4. iespēju pašai izvēlēties terapijas veidu – gaidīt, kamēr viņas organisms pats attīrīsies vai arī veikt tā saukto ”tīrīšanu”.¹⁰⁸
5. iespēju saņemt sonogrāfijas un bērna fotoattēlus.
6. apziņu, ka sievietes, kas piedzīvo spontānos abortus jebkurā grūtniecības termiņā, saņem atbalstu un tiek uztvertas kā mātes.

Dzemdību nodaļās uzkrātā darba pieredze ASV, kā arī informācija par citu valstu medicīnas iestāžu piedāvāto aprūpi sievietēm pēc bērna zaudējuma liek secināt, ka vecākiem ir jādod vienlīdzīgas iespējas apglabāt savu bērnu mirstīgās atliekas neatkarīgi no grūtniecības ilguma. Nodaļu darbiniekiem iejūtīgā veidā vecākiem ir jāsniedz informācija par apbedīšanas iespējām (kremācija vai tradicionāla apbedīšana), nepadarot šo uzdevumu par slimnīcas vienpusīgi pieņemtu lēmumu. Gadījumos, ja vecāki nevēlas tikt iesaistīti apbedīšanā, slimnīcai ir jānodrošina cieņpilna attieksme pret ieņemtā bērna mirstīgajām atliekām un jāparedz veids un vieta, kā to nodrošināt. Slimnīcas kapelāns būtu viens no atbalsta resursiem, ņemot vērā, ka tādā veidā tiktu nodrošinātas arī sievietes tiesības, ko nosaka Pacientu tiesību likums:

„Pacientam un viņa tuviniekiem ir tiesības saņemt garīgo aprūpi, kuru saskaņā ar kapelānu dienestu un reliģisko organizāciju darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem sniedz ārstniecības iestādes kapelāns.”¹⁰⁹

Gadījumos, ja ārstniecības iestādē kapelāna vai garīgās aprūpes dienesta joprojām nav, atbalstu varētu sniegt tuvumā esošās draudzes. Tas būtu labs veids, kā kristīgā kopiena parādītu savu atbalstu un līdzjūtību vecākiem, un arī visai sabiedrībai kopumā, ka kristīga mīlestība ir kaut kas vairāk par vārdiem.

Liturģiskais un pastorālais atbalsts

Kāda ir kristīgo kopienu liturģija un pastorālie vai bēru rituāli ieņemta bērna nāves gadījumā? Vai tādi pastāv? No slimnīcas kapelāna perspektīvas uzreiz vēlos piebilst – balstoties praksē, ticamāks šķiet apgalvojums, ka nedz šāda liturģija, nedz bēru rituāli neeksistē vispārējā pielietojamā un oficiālajās kristīgo kopienu norādēs, ja runā par bērna nāvi pirms grūtniecības 22 nedēļām. Precīzāks būtu apgalvojums, ka dažkārt mācītāji un priesteri intuitīvi veido savu attieksmi pret nedzīvi dzimušo (pēc grūtniecības 22. nedēļas) un nekristīto bērnu nāvi. Šajos gadījumos nereti mācītāji pielāgo tekstus un lasījumus, kas domāti pieaugušo mirušo kristīgai izvadīšanai.

Publiski pieejamā informācija liecina, ka kristīgajās kopienās lielāka uzmanība tiek veltīta apzināti veiktu abortu gadījumiem. Spontānā aborta vai nedzīvi dzimuša bērna gadījumi reti kad tiek pieminēti, un, lai gan nav tik stigmatizēti kā apzināti veiktie aborti, pietiekami bieži tiek uzlūkoti kā neērtas parādības, kurām notiekot, ar cilvēka zaudējumu saistītie pierastie rituāli tiek uztverti kā nepiemēroti un nepieejami.¹¹⁰

Bērnu zaudējušo vecāku situāciju var salīdzināt ar Ābrahāma došanos ceļā, kad viņš ir uzzinājis, ka Dievs pieprasa upurēt viņa dēlu, sakot: „Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli…”     (1Moz 22:2). Tikai miruša bērna gadījumā uz Morija kalna vecāki stāv vieni, un šo stāvokli pēc savas pieredzes ir attēlojis amerikāņu mācītājs Dž.Kleipūls (John R.Claypool):

„Es stāvu šeit uz kalna viens. Uz altāra ir mans bērns un ne jērs. Un tagad jautājums: kā gan lai es Dieva dēļ atkal nokāpju lejup un kā lai uzsāku normālu dzīvi? No Ābrahāma es vairs neko nevaru mācīties. Viņam ir labi. Es esmu viens un man ir jātiek cauri tumsai. Uz kurieni es no šejienes dodos? Vai ir kāda izeja, un, ja ir, tad kāda?”¹¹¹

Lai gan publiski pieejamos avotos tiek nepārprotami demonstrēta kristīgās kopienas attieksme pret abortu, jautājums par attieksmi pret spontāna aborta izraisītu nāvi netiek atbildēts. Kā rīkoties šādas nāves gadījumā? Kāda veida liturģija un pastorāla aprūpe ir pieejama mātei vai vecākiem pēc spontāna aborta? Kā kristīgās kopienas vadība iesaka rīkoties gadījumos, kad sērojošie vecāki vēlas apglabāt arī pirms 22. grūtniecības nedēļas miruša bērna mirstīgās atliekas, zinot, ka oficiālajās valsts apbedījumu vietās (kapos) šādus bērnus neapglabā? Kā veikt mirušā apbedīšanu, kas ir žēlsirdības darbs un kas pienākas miesai, lai pagodinātu Dieva bērnu, kura ķermenis ir Svētā Gara mājoklis¹¹², gadījumos, kad slimnīca šo ķermeni vecākiem neatdod?

Kristiešu izdevuma „Touchstone” rakstā „For Words at a Loss. The Church’s Response to Miscarriage and Stillbirth Needs More Work” tā autori apgalvo, ka nedzīvi dzimušo bērnu nāves ignorēšana ir cieši saistīta ar to, kā
„laicīgā sabiedrība ikdienā novērš savu skatu gan no dzimšanas, gan nāves, un spontānais aborts ir šie abi notikumi vienlaicīgi. Tādi sterili izteikumi kā „apaugļotais materiāls” aizēno precīzāku, bet vienlaicīgi arī emocionālāku jēdzienu kā „bērns”… Mediķu vairākums uzlūko nedzīvi dzimušā bērna nāvi kā noteiktā veidā apstrādājamu komplikāciju, nevis kā ģimenes zaudējumu”.¹¹³

Norādot kristīgās kopienas virzienā, autori aicina uz tādas attieksmes parādīšanu, kas atšķiras no laicīgās pasaules attieksmes, jo „ja pasaule neizprot, kāda rīcība būtu pieņemama spontāna aborta vai nedzīvi dzimuša bērna gadījumā, mums vajadzētu kaut ko labāku sagaidīt no draudzes. Kristietības būtība ir novērst, nevis novērsties no nepatīkamām realitātēm”.¹¹⁴ Tradicionāli kristīgajā tradīcijā, balstoties 139. psalmā sacītajos vārdos, ir pieņemts uzskatīt, ka vēl nedzimuši bērni ir cilvēku dvēseles no ieņemšanas brīža, tādējādi viņi ir pelnījuši tādus pašus kristīgos rituālus, kā jebkura cita no dzīves aizgājuša cilvēka dvēsele.¹¹⁵ Rakstā izskan aicinājums parādīt laicīgajai pasaulei, ka pret šiem vismazākajiem kristīgā kopiena izturas tāpat kā pret visiem citiem draudzes mirušajiem.

Autori iesaka, kāda varētu būt pastorālā un liturģiskā reakcija, sniedzot atbalstu vecākiem grūtniecības apdraudējuma vai nedzīvi dzimuša bērna nāves gadījumā:

„Apdraudētas grūtniecības laikā lūgt par māti un bērnu, kā tas tiktu darīts par sasirgušu “dzimušu” personu (tā varētu būt lūgšana par visām bērna gaidībās esošajām mātēm draudzē, pat ja viņām šajā brīdi nav sarežģījumu, un tā varētu būt arī īpaša grūtniecības svētība viņām katru reizi, kad tiek saņemts vakarēdiens).
Pēc spontāna aborta vai nedzīvi dzimuša bērna gadījumā tūlītēja garīgā aprūpe un lūgšanas par mātes fizisko un garīgo labklājību, un par iespējamām dalītām bēdu un vainas apziņas jūtām.
Izvadot mirušu bērnu, rīkoties atbilstoši konkrētajai kristīgajai tradīcijai, kad tā veic rituālus gadījumos, kad miris jebkurš cits draudzes loceklis: ar eļļas svaidīšanu, lūgšanu par mirušo, bērēm u.tml.
Pastāvīga kalpošana gan mātei, gan bērnam: rūpes par māti atveseļošanās laikā, viņas uzņemšana baznīcā pēc atlabšanas, nākotnes aizlūgumi par mirušo”.¹¹⁶

Autori norāda, ka kristietības attieksme pret vēl nedzimušo būtni ir veidojusies līdz ar tās rašanos. Par ieņemtā bērna kā Dieva radības neaizskaramību ir rakstījuši daudzi agrīnās kristietības pārstāvji, piemēram, Tertuliāns:

„Neļaut dzimt nozīmē tikai cilvēku ātrāku nogalināšanu; nav nozīmes tam, vai dzīvību atņem tam, kas ir dzimis, vai iznīcināt kādu, kas dzims. Tas ir viens un tas pats cilvēks; jums ir auglis, kas jau ir savā sēklā,” (Apoloģija 9:8)¹¹⁷

Pieņemot šādu nostāju, ka bērns ir cilvēks no ieņemšanas brīža, agrīnā kristīgā kopiena nodalījās no pagānu un klasiskās domāšanas.¹¹⁸ Autori izsaka minējumu, ka attieksmi pret grūtniecības zaudējumu, iespējams, ietekmēja zīdaiņu augstā saslimstība un mirstība visā cilvēces pastāvēšanas vēsturē, „mirušie bērni bija tikai ikdienas dzīves realitāte. Relatīvā formālo piemiņas rituālu neesamība nedzīvi dzimušajiem, iespējams, ir bijusi sava veida pielāgošanās mehānisms, lai tiktu galā ar nemitīgām sāpēm, vai pat piekāpšanās nespējai nodrošināt tik daudzas bēres”.¹¹⁹ Tomēr, kā autori norāda, tas nenozīmē, ka kristīgās kopienas attieksmei šodien nevajadzētu mainīties.

Skarot tēmu par baznīcas rituāliem, kas veltīti priekšlaikus mirušajam bērnam, tiek uzsvērts, ka arī šajā ziņā ir nepieciešamas izmaiņas, vai vismaz izskaidrojums, jo nav neviena ortodoksālās baznīcas rituāla, kas būtu paredzēts šādas nāves gadījumā: nedz bēru, nedz piemiņas, nedz gadadienas atceres rituālu tikai tādēļ, ka nedzīvi dzimis bērns nav kristīts. Viņi norāda, ka eksistē pat tāds ortodoksālās tradīcijas novirziens, kurā joprojām ir saglabājies uzskats, ka nedzīvi dzimušais bērns nepiedalās Dieva Valstības pilnībā, tā kā nav dzīvojis, un tādēļ to pat nevajadzētu apglabāt kopā ar ticīgajiem, tomēr arī pašā ortodoksālajā kopienā eksistē atšķirīgi viedokļi, kas šādu skatījumu vērtē kā barbarisku.¹²⁰ Risinot pretrunas, kas bija radušās, samērojot teoloģiju ar tradīciju, kas nepieļāva nedzīvi dzimušo kristīgu apbedīšanu, grieķu Pareizticīgās Baznīcas Svētajā Sinodē 2001. gadā tika pieņemtas vadlīnijas nekristītu bērnu apbērēšanai – šādus bērnus ieteica uzskatīt par draudzes kandidātiem, katehumeniem, un kā tādiem viņiem ir tiesības tikt apglabātiem pēc ortodoksālajām tradīcijām¹²¹. Šo Grieķijas Sinodes lēmumu autori vērtē kā apsveicamu soli, lai izbeigtu situāciju, kurā bērni, kas mirst, vēl būdami mātes klēpī, ir vienīgie starp cilvēkiem, kuriem ir liegta jebkāda vieta liturģiskajā dzīvē. Šādam precedentam ir jākļūst par normu visā kristietībā, un nedzīvi dzimušajiem ir jāsaņem tāda pat draudzes attieksme kā pret jebkuru citu mirušu cilvēku.¹²²

Kristīgo kopienu vadībai garīdzniecībai un visai kristīgai draudzei kopumā ir jāpiedāvā ne tikai skaidras norādes par to, kādi rituāli ir pieejami, lai palīdzētu draudzes locekļiem viņiem skumjajā laikā, bet gadījumos, ja esošie rituāli neiederas nedzīvi dzimuša bērna apbedīšanas kontekstā, ir jārada jauna liturģija, kas ietvertu ieņemto bērnu, kuru par cilvēku ir uzskatījuši arī baznīctēvi pirmajos gadsimtos, kā tika norādīts šajā nodaļā. Tādējādi vecāki saņemtu mierinājumu, un pieredzētu, ka draudze līdzdala viņu bēdas, parāda savu tuvākā mīlestību un lūdz par viņiem.¹²³

Grēks un spontāna aborta cēloņi

Ir vēl kāds svarīgs aspekts, saistīts ar grūtniecības zaudējumu. Nereti cilvēku apziņā tiek vilktas paralēles apzināta un spontāna aborta gadījumā. Kā jau iepriekš norādīju, M.Luters savās pārdomās par grūtniecības zaudējumiem aicina draudzi būt līdzcietīgiem pret bērnus zaudējušām sievietēm un nesodīt tās bargi, jo bērna zaudējums nav jāsaprot kā Dieva dusmas. Viņš uzsver, ka Dieva spriedumi ir nezināmi cilvēkam.¹²⁴

Teoloģe Doroteja Zoelle, apcerot tēmu par Ījabu, „izceļ” no kristietības Pandoras lādes smago jautājumu par grēku kā ciešanu izraisītāju. Grāmatā „Suffering” viņa norāda – Ījaba draugi uzskatīja, ka ciešanas ir saistītas ar grēku¹²⁵, proti, ja cilvēks cieš, viņam kaut kādā veidā ir jābūt vainīgam pie savas situācijas, un viņu arguments ir tāds, ka „Dievs neatmet sirdsskaidro, bet Viņš nesniedz Savu palīga roku nevienam ļaundarim.” (Īj 8:20) Kad Ījabs neļaujas „draugu” rūpēm un nav mierā uzvilkt viņu piedāvātās ”vainīgā drānas”, viņu pacietības mērs zūd, un Ījabs saņem pēdējo pļauku sejā – novēlējumu, lai Dievs „taču pārbauda Ījabu līdz galam, jo viņš ir runājis kā nelietīgs vīrs” (Īj 34:36). Zoelle strikti norāda, ka

„doktrīnai par ciešanām kā sodu… ir jābūt uz visiem laikiem apklusinātai. Tas ir gandrīz neizprotami, ka tā ir izdzīvojusi un tikusi atjaunota atkal un atkal gadsimtu gaitā tās pašas kultūras ietvarā, kurā tika radīta Ījaba grāmata. Ījaba draugi neizmirst!”¹²⁶

Ciešanas parasti nāk, vientulības pavadītas. Bieži tas notiek tādēļ, ka cilvēki, no kuriem tiek gaidīts atbalsts, nezinot, kā rīkoties, izvēlas Ījaba draugu stratēģiju, tādējādi ciešanas tikai palielinot. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi nenostājas ciešanu skartā cilvēka pusē, bet meklē nelaimes cēloni pašā cietējā. Līdzīgā situācijā nereti nonāk arī grūtniecību zaudējušie vecāki – maz ir tādu, kas viņu neredzamo zaudējumu saprot. Ļoti bieži bērna zaudējums un ciešanas, ko tas ir nesis, tiek saistītas ar grēku, īpaši, ja zaudējums ir atkārtots – sieviete vai viņas tuvinieki, un varbūt pat paaudžu paaudzēs, noteikti ir darījuši ko nelāgu, ja reiz tā ir noticis. Tas atklājas sarunās ar dažu kristīgo konfesiju pārstāvjiem – šādiem vecākiem tiek piedāvāti dzimtas dziedināšanas seansi, vai arī tiek ieteikts skaitīt kādas īpašas lūgšanas rītos un vakaros, lai tādējādi deldētu iespējamo grēku. Vientuļās mātes var tikt nosodītas, un bērna zaudējums skaidrots kā nenokārtotās personīgās dzīves konsekvences. Nereti ne tikai kristīgajā kopienā, bet arī visā sabiedrībā ir jūtama nepārvarama vēlme savilkt šos divus fenomenus kopā – ciešanas un grēku, un, kad tas izdodas, tad cietējam „nevainības apzināšanās kļūst pa abstraktām, nedzīvām atmiņām.”¹²⁷

Bet kas patiesībā izraisa grūtniecības pārtraukšanos un priekšlaicīgas dzemdības? Uz to atbildēt nav vienkārši, jo nereti tā ir vairāku cēloņu kopsumma. Ārstu vērtējumā

„ja grūtniecība pārtraucas ļoti agrīni (2.–3. grūtniecības nedēļā), tā cēlonis vairāk nekā 60% gadījumu ir ģenētisks faktors – augļa hromosomu patoloģija; ja sievietei ir iedzimtas dzimumorgānu attīstības anomālijas – nereti šo anomāliju diagnosticē tikai pēc pirmās neveiksmīgās grūtniecības. Grūtniecības pārtraukšanos var izraisīt jebkura neizārstēta baktēriju, vīrusu, seksuāli transmisīva dzimumceļu slimība; hormonu darbības traucējumi; imūnsistēmas patoloģija – iedzimta vai iegūta mūža laikā;
sievietes psihiskais stāvoklis, smaga garīgā un fiziskā slodze; ja ir nopietnas citu orgānu slimības (piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas slimības, cukura diabēts u.c.); nabassaites, placentas problēmas.”¹²⁸

Spontāns aborts ir bioloģisks notikums, kuru nereti izskaidrot nav pa spēkam arī  mūsdienu medicīnas zinātnei.¹²⁹ Dzimšana un nāve ir dzīves lielās mistērijas, tādēļ grūtniecības pārtraukšanos ir īpaši grūti izskaidrot ārpus medicīniskā konteksta.¹³⁰ Ja reliģiskā kopiena atbalsta grēka un atmaksas koncepciju, vecākos pēc grūtniecības zaudējuma tas var iesēt dusmu un vainas sajaukumu,¹³¹ vēl vairāk padziļināt sāpes un radīt aizspriedumus pret Dievu. Īpašas apmācības vai pieredzes trūkums attieksmē pret cilvēka nāvi, bet jo īpaši bērna zaudējumu, mācītājos vai sludinātājos var radīt vēlmi nostādīt sevi ”pāri” sāpēm un asarām kā ticības spēka piemēru, tomēr visbiežāk tas notiek ar mērķi aizsargāt sevi no citu pārdzīvojumiem.¹³² Par līdzīgu tendenci veselības aprūpes kontekstā ir rakstījis Stenlijs Hauervass (Stanley Hauerwas),¹³³ viens no ievērojamākajiem mūsdienu kristīgās ētikas pārstāvjiem.

Kristīgās ētikas skatījums

Vai tā būtne, kas sākotnēji tiek dēvēta par embriju, vēlāk par augli, un visbeidzot par jaundzimušo, ir persona? Jaundzimušajam un embrijam vai auglim, vienalga vai pilnvērtīgam vai nepilnvērtīgam, kā ir pierasts domāt – nav iespējams pierādīt savas spējas uz paš-noteiksmi, paš-refleksiju, nav iespējams uztveramā veidā demonstrēt runas vai domāšanas prasmes, līdz ar to viņš netiek uztverts kā persona nevienā no veidiem, kuros mēs esam tendēti lietot šo vārdu.¹³⁴ No otras puses, mūsdienu digitālā medicīnas tehnika spēj identificēt visdažādāko sajūtu un emociju spektru, kas ieņemtajam bērnam piemīt, t. sk. – sāpju, patikas, nepatikas un aukstuma u.c. sajūtas¹³⁵. Šie atklājumi noved pie secinājuma, ka bērna personība tiek formēta jau mātes dzemdē.¹³⁶ Tādējādi, attieksmei, kas ir izveidojusies pret augļa mirstīgajām atliekām, nevajadzētu būt balstītai pieņēmumā, ka auglis nav persona un tādējādi nav pelnījis cieņpilnu attieksmi. Tomēr realitātē medicīniskā personāla vispārējā attieksme atpaliek no medicīnas tehnoloģiju pēdējo divdesmit gadu atklājumiem par pirmsperinatālo, perinatālo¹³⁷ un neonatālo¹³⁸ cilvēka dzīves periodu. Uz jautājumu, kādēļ tas tā notiek, ir mēģinājis atbildēt arī teologs Stenlijs Hauervass. Viņa grāmatu “Truthfulness and Tragedy. Further Investigations into Christian Ethics” caurvij doma, ka sabiedrības sapratne par „atšķirīgām” cilvēciskām būtnēm sevī iemieso vērtības jeb kritērijus, kas attaisno nehumānu attieksmi pret atsevišķiem indivīdiem tikai tādēļ, ka tie neatbilst šiem kritērijiem. Šie kritēriji ir radušies ar vēlmi pasargāt cilvēka cieņu mūsdienu tehnoloģiskajā telpā, tomēr, kā šķiet, tas notiek uz kaut kā rēķina jeb salīdzinājumā ar kaut ko citu, atšķirīgu, un tādējādi šādi kritēriji mūsu kultūras kontekstā tiek formulēti kā „spēcīgo ideoloģija”.¹³⁹ Hauervass to paskaidro ar pastāvošo pieņēmumu, ka „cilvēka saprāta un izziņas spējas ir tās, kas mūs padara par cilvēkiem, tomēr šāds uzskats ir pamatā nehumānai rīcībai un tādām rūpēm, kuras mūsu sabiedrība paredz garīgi atpalikušajiem, tā kā mēs pieņemam, ka šādi cilvēki būtībā ir citādi un sveši cilvēku kopienai”.¹⁴⁰ Šajā ziņā var piekrist Hauervasam, ka garīgi atpalikušo esamība kalpo kā nozīmīgs pārbaudījums jebkuram mēģinājumam noteikt „atšķirīgu” būtni jeb, ka tā ir „stigma, kuru mēs saistām ar atpalicību”.¹⁴¹ Kā atšķirīga būtne tiek uzlūkots arī ieņemtais bērns, tā kā ne garīgi, ne fiziski netiek pielīdzināts cilvēkam. Kā vienīgā vērā ņemamā ieņemtā bērna kvalitāte tiek vērtēta tā potencialitāte kļūt par cilvēku. Spēcīgs uzsvars uz prāta vērtību kā nepieciešamu nosacījumu visai cilvēka aktivitātei atspoguļo mūsu sabiedrības patieso dabu, tomēr saprāts nav pašmērķis, nedz arī mūsu spēja spriest pietiekamā apjomā dara mūs par cilvēkiem, ja šim stāvoklim – būt par cilvēku – ir kāds sakars ar cilvēciskumu.¹⁴² Hauervass atgādina savulaik Džordža Mīda¹⁴³ (George H.Mead) teikto, ka mēs nekad nebūtu spējīgi nodalīt „es” no „ne-es”, kas ir mūsu apzināšanās un saprāta pamatprincips, ja mēs netiktu apveltīti ar citu cilvēcisko būtņu klātbūtni, tādējādi mūsu spriestspēja ir tieši savstarpēji saistīta ar spēju izturēties pret šīm citām cilvēciskajām būtnēm ar cieņu.¹⁴⁴

Pēc Hauervasa domām, mūsu prāta spējas nav primārais morālās aktivitātes princips, tā kā mēs esam spējīgi spriest tādēļ, ka esam sociālas būtnes. Likt uzsvaru uz mūsu spriešanas spējām, nošķirot tās no sociāli morālā konteksta, nozīmē patvaļīgi intelektualizēt izzināšanas spēju un valodas spēku.¹⁴⁵ Lai ilustrētu šo domu, Hauervass citē Dž.Gustavsonu¹⁴⁶ (James M.Gustafson): „Priekšviedoklis par to, kas ir un kas nav „patiesi cilvēks”, iespējams, slēpjas viedoklī par to, kādi dati (informācija) tiek lietoti, lai raksturotu cilvēku”.¹⁴⁷ Pēc Hauervasa domām jautājumu par cilvēku raksturojošiem kritērijiem nav empīrisks jautājums, bet konceptuāli morāla prasība par veidu, kā saprast cilvēka dabu, jo tas, ko mūsu redze uztver kā „normālu”, nenorāda uz to, ko mums morāli vajadzētu saprast par cilvēku.¹⁴⁸

Lai norādītu uz morāles un medicīnas savstarpējo saistību, Hauervass citē Ēriku Kasselu¹⁴⁹ (Eric Cassell): „Moralitātes funkcija medicīnā vairs nav aizsargāt vājos un neveselos no [aprūpē iesaistīto] vienaldzības vai savtīguma, bet aizsargāt tos arī no tehnoloģiskā progresa radītā ārkārtējā ”žēlastības” pieauguma”¹⁵⁰. Kā to saprast? Tas nozīmē, ka, akcentējot atsevišķas cilvēka iezīmes – tādas kā saprāts, sevis apzināšanās, kas it kā determinē cilvēciskas būtnes kapacitāti būt cilvēkam, tiek noliegts cilvēks kopumā, ja viņam kāda no šīm iezīmēm trūkst, un tas savukārt var novest pie attaisnojošām perversijām, kad aprūpe vairs netiek sniegta tiem, kas neiederas pastāvošajos standartos, t.i. – kuri nav „pilnībā cilvēki”.¹⁵¹ Ar aprūpi šajā gadījumā es saprotu ne tikai rūpes par cilvēka fizisko labsajūtu, kamēr viņš ir medicīnas iestādes pacients, bet arī cieņu pret viņu visplašākajā nozīmē, t. sk. – pret viņa pārdzīvojumiem, viņa izpratni par svēto un nākotnes cerībām tikt dziedinātam, vai pat viņa nāvi.

Hauervass aicina domāt un just netradicionāli, proti, nevis mēģināt noteikt kādus konkrētus kritērijus tam, kas dara mūs par cilvēkiem, bet apzināties, ka cilvēciska būtne ir veidota kā pārāk sarežģīta esamības forma, lai jelkad tiktu nonivelēta līdz kaut kam tādam kā kritēriji.¹⁵² Virspusēja attieksme vai aktīva vēlme „sakārtot” lietas var novest pie situācijas, kad mistērija – cilvēks – tiek pakļauta paviršai domāšanai, kas savukārt ir ērta pozīcija, lai apietu smagus jautājumus, un tikai labākajā gadījumā tas var novest pie atskārsmes, ka „galu galā mēs neesam radījuši paši sevi”.¹⁵³ Tādēļ viņš aicina apzināties cilvēku ierobežotību definēt to, kas ir cilvēks, bet tā vietā pieņemt, ka mēs būtu kaut kas zemāks par cilvēku, ja neapzinātos šādas ierobežotības eksistenci.¹⁵⁴ To, ka šāds apziņas līmenis vēl nav sasniegts, apliecina fakts, ka, piemēram, ar mūsdienu medicīnas tehnoloģiju palīdzību atklājot iespējamību laist pasaulē bērnu ar Dauna vai citiem sindromiem, vecākiem tiek dota rekomendācija – pārtraukt šādu grūtniecību, lai nebūtu jāpiedzīvo „ciešanas, apkaunojums un diskriminācija”.¹⁵⁵ Mūsu cilvēcība, kā to redz Hauervass, ļoti ātri transformējas ne-cilvēcībā, kad nonākam saskarsmē ar cilvēkiem, kas izjūt garīgas un fiziskas sāpes, jo tad mūsu bezspēcība „sakārtot” lietas noved pie nepatikas un novēršanās no ciešanu skartā cilvēka – „mūsu cilvēcīgums var piespiest mūs dehumanizēt cietēju, jo tas pārāk spēcīgi mums atgādina par cilvēka stāvokļa trauslumu. Šāda dehumanizācija ir nekas cits kā pirmais solis pretī likvidēšanai”.¹⁵⁶

„Lai otram cilvēkam aiztaupītu ciešanas, mēs varētu būt gatavi noliegta viņa esamību. Bet, kāpēc mums būtu jāpieņem, ka esamība tikai tad ir vērtīga, kad tā ir brīva no ciešanām? Kāpēc mums būtu jāpieņem, ka mums vajadzētu aiztaupīt otra ciešanas, zinot, ka labais, ko darām, visbiežāk ir iespējams tikai tādēļ, ka labprātīgi bijām izturējuši sāpes?”¹⁵⁷, jautā Hauervass, un turpina domu ar piemēru par Dauna sindroma skartiem cilvēkiem, kuri tiek klasificēti kā „mongoloīdi”, tādējādi aizmirstot, ka cilvēks ir kaut kas vairāk nekā viņa slimība, savukārt šāda aizmiršana var novest pie pieņēmuma, ka mēģinājums novērst šādu slimību ir gandrīz vai tas pats, kas nepieļaut šādas personas eksistenci.¹⁵⁸

Pat ja ārsta vēlme ir aizsargāt vecākus no bērnu nāves, šis solis neapzināti atbalsta tādu sabiedrības tikumisko pārliecību, kas drīzāk novērstos, nekā rūpētos par tiem, kas rada mums diskomforta sajūtu, tādēļ Hauervass norāda, ka ciešanām ir sava nozīmīga vieta cilvēka dzīvē, jo bieži mēs sasniedzam labo tikai tādēļ, ka esam gatavi sevī un citos paciest ciešanu un sāpju eksistenci.159 Ārsta uzdevums nav vienkārši atvieglot ciešanas, viņam ir jāspēj atrasties to priekšā, kas cieš, bez ciešanu esamības noliegšanas, tādējādi ārsta uzdevums ir turpināt aprūpēt pat tad, ja šī aprūpe skar pacientu, kas nepārstāj ciest.¹⁵⁹

Pateicoties medicīnas tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, kas tiek arvien vairāk attīstītas tieši tādēļ, lai pasargātu pacientu no medicīniska rakstura sarežģījumiem, ir iespējams jau ļoti savlaicīgi identificēt slimību iedīgļus vai arī mākslīgi uzturēt dzīvības funkcijas, kas vēl nesenā pagātnē varēja būt tikai attīstītas iztēles auglis. Tomēr realitātē šim procesam ir arī ēnas puse, jo, piemēram, dzemdniecībā itin bieži nākas saskarties ar smagām dilemmām, uz kurām nav iespējams rast vieglas, tehnoloģijās balstītas, atbildes. Kādu mūsu attieksmi ir pelnījis ieņemtais bērns, kuram savlaicīgi, tātad, vēl mātes ķermenī esot, ir konstatēts defekts? Un kādu, ja tas tomēr nav savlaicīgi konstatēts? Hauervass kā piemēru uzdod jautājumu – vai vajadzētu uzturēt pie dzīvības tos jaundzimušos, kuriem ir konstatēti smagi iedzimti defekti vai kuri ir garīgi atpalikuši? No ētiskajām refleksijām tiek gaidīta palīdzība, lai šādu dilemmu varētu atrisināt, vienīgi ir jāizvēlas iespējami labākais veids, kā to izdarīt.¹⁶⁰ Viņš apgalvo, ka tas ir maldinoši, ja pieņem, ka ētiskajām refleksijām vajadzētu fokusēties uz lēmumu pieņemšanu. Viņaprāt, galvenais nav jautājums, „ko mums vajadzētu darīt?”, bet gan „kā mēs zinām, ka situāciju raksturojam pareizi?”¹⁶¹ Sākot ar praktisko jautājumu – „ko mums vajadzētu darīt?” – mēs esam tendēti aizmirst, ka morālas situācijas nav tādas, kurās mēs vienkārši kaut kā nonākam, turpina Hauervass, jo par šīm situācijām jau iepriekš ir izveidojušies pieņēmumi, kas ir atkarīgi no tā, kā esam iemācījušies uzlūkot pasauli, no mūsu valodas lietojuma un noteiktām gaidām.¹⁶² Ētisku refleksiju uzdevums nav mēģināt atrast iederīgāko rīcības veidu, vienlīdz svarīgi ir saprast, kā mēs lūkojamies uz problēmu un kā saprotam, kas ir dilemma, jo cilvēces problēma, pēc Hauervasa domām, slēpjas faktā, ka viena no morālās eksistences visnoturīgākajām prasībām ir redzēt pasauli tādā veidā, kas apstiprina tās pieņēmumus un lomas. Tomēr tas izrādās pašapmāns, jo realitātē nākas saskarties ar notikumiem, kas pārsniedz kādas noteiktas lomas kapacitāti tos aptvert.¹⁶³

Hauervass, skarot tēmu par īpaši aprūpējamu („defective”, S. Hauervass) bērnu aprūpi un šādas aprūpes saistību ar viņu tiesībām dzīvot, atgādina, ka šī tēma parasti tiek formulēta tiesību terminos, un jautā vai morālās tiesības var tikt attiecinātas uz jaundzimušajiem vai ļoti maziem bērniem?¹⁶⁴ To, ka šis jautājums ir ļoti nopietns, liecina filosofes un medicīnas ētikas ekspertes Frančeskas Minervas (Francesca Minerva) šogad izraisītā diskusija par to, ka jaundzimušie nav uzskatāmi par reālām personām un viņu nonāvēšana dzīves pirmajās dienās daudz neatšķirtos no aborta veikšanas. Publikācijā “Pēcdzemdību aborts: kādēļ gan mazulim būtu jādzīvo?”¹⁶⁵ „Britu medicīnas žurnālā” (British Medical Journal) F. Minerva un raksta līdzautors, Milānas universitātes bioētikas speciālists Alberto Džubilini (Alberto Giubilini), pauž uzskatus, ka vajadzētu atļaut pat vesela jaundzimušā nonāvēšanu, ja viņa māte pieņemtu lēmumu, ka nevar atļauties mazuļa audzināšanu un uzturēšanu. Viņi uzsver, ka, līdzīgi cilvēka auglim, arī jaundzimušais tikai sāks attīstīt cerības, mērķus un sapņus, un, lai gan ir cilvēciska būtne, tomēr vēl nav uzskatāms par personu, kurai būtu morālas tiesības uz dzīvību.¹⁶⁶

Pretēji šādam viedoklim Hauervass uzsver, ka mūsu cilvēcības svarīgākais aspekts ir cilvēkam dotā iespēja rūpēties par tiem, kas ir atkarīgi no citu žēlsirdības. Viņaprāt, mēs pavisam maz iemācamies par ētiskiem pieņēmumiem, kas saistīti ar īpaši aprūpējamo jaundzimušo aprūpi, jautājot, vai tie ir cilvēciskas personas, jo jautājums patiesībā nav par to, vai tie ir cilvēciskas personas, bet drīzāk par to, kāda veida aprūpi mums vajadzētu tiem dot, lai mūs varētu uzskatīt par cilvēciskām personām.¹⁶⁷ Domu turpinot, ir jāuzdod jautājums – „vai tiem piemīt saprāts?” un „vai tie var runāt?” – par „vai tie cieš?”¹⁶⁸ un „vai cieš viņu vecāki?” Hauervass piedāvā šos specifiskos jautājumus aplūkot no ne tik pierasta skatupunkta – ieliekot sevi to vietā. Viņš saka – var jau nolemt, ka noteiktos apstākļos dzīvība netiek saglabāta, bet, tā darot, ir jāpieņem, ka visi, kas cieš līdzīgos apstākļos, pat mēs paši, zaudējam dzīvības.¹⁶⁹ Šī perspektīva liek domu turpināt tālāk, jautājot – vai mēs vēlētos, lai mūsu mirstīgās atliekas tiktu likvidētas neskaidros apstākļos, un vai mēs vēlētos, ka mūsu tuviniekiem neviens pat nepajautātu – ko darīt ar mūsu mirstīgajām atliekām? Tāda iespēja, kamēr to attiecinām uz sevi, šķiet neticama, bet nav neiespējama, jo kā 2008.gadā vēstīja laikraksts „Postimees”, Igaunijas izgāztuvē tika atrastas septiņas tonnas cilvēku atlieku – ārstniecības iestādēs amputētās cilvēku ķermeņa daļas un embriji, jo „lai ietaupītu naudu, Igaunijas pilsētas Tartu slimnīcas potenciāli infekciozus bioloģiskos atkritumus nosūta uz izgāztuvēm kopā ar parastajiem atkritumiem”.¹⁷⁰

Hauervass atgādina, ka īpaši aprūpējamie jaundzimušie nav tikai „jaundzimušie” vai „ciešanās esoši cilvēki”, tie pirmkārt ir bērni. Viņaprāt, sabiedrība kultivē uzstājīgu prasību, ka jaundzimušajam ir jāiedzimst lomā, ar kuru saistās noteiktas gaidas un pienākumi, kas ir iemiesoti vārdā „bērns”. Piedzimstot bērnam ir jāapliecina vecāku laime un panākumi dzīvē, tādējādi viņam tiek atstātas divas galvenās iespējas – būt perfektam bērnam vai mirušam bērnam,¹⁷¹ bet līdz ar to ir zaudēts kāds trešais ceļš – mācīties mīlēt un rūpēties par bērniem, kā būtnēm, kas, iespējams, paredzētas nomiršanai.¹⁷² Līdzīgās domās ir P.Ramzijs¹⁷³ (Paul Ramsey) sakot, ka

„Nāk laiks, kad lolot un respektēt dzīvību nozīmēs – rūpēties, bet tikai rūpēties par mirstošajiem, neizrādot pretestību nāvei, akceptēt tās nākšanu, mierināt un atrasties līdzās mirstošajiem, nepagarināt viņu miršanu, bet būt klāt šajā vientulībā, nekad nepamest viņus, nodrošināt ar vislielāko cieņu, kāda ir iespējama viņu pārejas posmā.”¹⁷⁴

Tātad rūpēties un izrādīt cieņu nozīmē – būt nemainīgas attieksmes stāvoklī, un tas savukārt nenozīmē, ka līdz ar nāvi vai skaidri paredzamo nāvi „mirst” arī attieksme. Hauervass atgādina, ka „daži bērni dzimst, kad nāve ir tik tuvu kā viņu nākamais elpas vilciens. Lielākā medicīnas māksla ir rūpēties par tiem pat tad, kad tos nav iespējams izārstēt.”¹⁷⁵ Viņš piemetina, ka vecāku dabiskā vēlme ir rūpēties par saviem bērniem, bet ar šādu aprūpi saprot arī morālas gaidas, kas nozīmē, ka aprūpes apjomam nevajadzētu būt saistītam ar to, cik „defektēts” ir bērns.¹⁷⁶ Vai arī miris.

Dzīve, secina Hauervass, piedāvā daudz labā, un dažkārt tie ir ļoti lieli ieguvumi, taču viņš vienlaicīgi aicina mūs atcerēties, ka tai ir dažādi aspekti, un līdz ar labo nav iespējams izvairīties no sliktā – slimnīcu aprūpes kontekstā gan ārstiem, gan pacientiem ir jābūt gataviem akceptēt arī zaudējumus, kas var būt ļoti sāpīgi, jo dažkārt skar cilvēka dzīvību. Tomēr, lai gan šādi zaudējumi ir traģiski, ar tiem var sadzīvot. Par destruktīviem zaudējumi kļūst tad, kad tiek noliegta to esamība.¹⁷⁷

Pēcvārds

Reflektējot par grūtniecības zaudējumu, sievietēm rodas iespēja izteikt savas domas un ietērpt savas jūtas vārdos, un dažkārt ar to ir pietiekami, bet bieži ir nepieciešams, lai kāds sadzirdētu viņu balsis, un lai sievietes savās bēdās sajustu kopienas atbalstu – bez šāda kopienas atbalsta var rasties sajūta, ka viņu sāpes un ciešanas netiek vērtētas kā kaut kas nozīmīgs, un ka viņām nav dēļ kā sērot un justies nomāktām.¹⁷⁸ Šī darba kontekstā kopienu veido veselības aprūpē iesaistītie, kristīgās draudzes un valsts likumdevēji. Šobrīd vēl bērnu vecāki vai mātes, kas piedzīvojušas grūtniecības zaudējumus un arī paši pāragri mirušie cilvēkbērni nav šīs kopienas uzmanības lokā, lai gan skaudrās pieredzes iedrošinātās balsis arvien biežāk izskan, uzjundot sabiedrības interesi par nedzimušajiem bērniem. Sievietes pulcējas interneta forumos, lai dalītos savā pieredzē, un tādā veidā viņu pieredzētās ciešanas iegūst realitātes veidolu. Tas nozīmē, ka ir iespēja piedzīvot, ka ciešanām ir sava nozīmīga vieta cilvēka dzīvē, un tādēļ ir jāiemācās, kā ar tām dzīvot tālāk, nesabrūkot zem to nastas.

Reliģiskā rituāla galvenā vēsts ir „par notiekošā īpašo nozīmi. Pat vairāk, rituālā tiek ietverta daudznozīmīga jēga, un tas nav tikai tas, kas tiek sacīts un darīts rituāla laikā, bet arī, kā tas tiek sacīts un darīts. Jebkura darbība kļūst par rituālu ar to, kas tajā ir ieguldīts.”¹⁷⁹ Rituāla ārējā, redzamā puse ir kopības sajūtas atjaunošana pēc bērna zaudējuma, jo rituāls „piepilda cilvēka dziļākās vajadzības pēc citiem cilvēkiem, ģimenes, kopienas un daudziem arī pēc Dieva… Iesaiste rituālā skar visu cilvēka personību, tai skaitā jūtas un garīgo dimensiju.”¹⁸⁰ Ja šī kopības sajūta manifestējas, ciešanas kļūst par jaunu pieredzi, kas „dara iespējamu cilvēka garīgo izaugsmi un jaunu attieksmju, sajūtu un motivāciju parādīšanos. Šīs jaunās attieksmes un sajūtas tik ļoti saplūst ar cilvēka identitāti, ka viņš kļūst burtiski par jaunu personu.”¹⁸¹ Šī darba galvenais vēstījums ir par to, ka ciešanu transformējošā pieredze ir realitāte, kas var tikt sasniegta, ja grūtniecības zaudējuma skartajai ieņemtā bērna mātei būtu iespējas sajust kopienas atbalstu. Jau sākot ar medicīnas iestādi, kurā bērna mātei joprojām netiek sniegts adekvāts atbalsts, līdz pat kristīgajai kopienai, kas nav ieinteresēta nedzīvi dzimuša bērna realitātē. Ja šīs divas kopienas parādītu savu ieinteresētību sievietes atbalstā, tas rosinātu arī likumdevēju aktivitātes, lai izbeigtu gadiem ilgstošo ignorējošo attieksmi pret visneaizsargātāko sabiedrības daļu – bērniem, kuri nekādi nevar pretoties pieaugušo cinismam, un viņu vecākiem, kuri zaudējuma brīdī ir tik ”izsisti no līdzsvara”, ka bieži nespēj iestāties par savām tiesībām apglabāt bērnus. Sabiedrības vispārējā attieksme veidojas no tajā iesaistīto atsevišķo indivīdu, tātad arī amatpersonu, attieksmes, tas nozīmē – katrs cilvēks pats ir personīgi atbildīgs par kopēja viedokļa veidošanu. Likumam, protams, ir vara noteikt lietu kārtību, bet tas nav kaut kāda uzspiesta un no gaisa nokritusi abstrakcija, jo cilvēks ir tas, kas likumu raksta. Plašākā nozīmē likumu raksta ikviens, kas piedalās atbalsta nesniegšanā un ignorējošas attieksmes demonstrēšanā, un šajā ziņā visi ir līdzvērtīgi. Tas nozīmē, ka nav vairāk vai mazāk vainīgo, un nav nozīmes teikt, ka mediķi ir vairāk atbildīgi, bet kristīgā kopiena – mazāk. Vai otrādi. Cilvēki klusē un dzīvo tā, it kā lietas uz viņiem neattiektos. Bet tikmēr tiek kultivēta tāda attieksme, kurā ”cilvēks cilvēkam – vilks”, nevis draugs vai brālis. Nedzimušie bērni tam ir labs indikators, tāpat kā īpaši aprūpējamie vai vecie cilvēki – attieksmei ir jāmainās, jau sākot ar šiem visneaizsargātākajiem. Par to gandrīz katrā savā grāmatā ir rakstījis S.Hauervass, kura kristīgās ētikas dziļums un skaidrība var rosināt uz pierastajām, gadiem nemainītajām attiecībām veselības aprūpē palūkoties no jauna skatupunkta, kas neprasa lielāku piepūli kā vien to, ko kristīgā pasaule saprot ar vārdiem „Kristus iežēlojās”.

Sievietes, kas ir uzticējušas savu pieredzi, atklāj, cik sāpīga ir apkārtējo cilvēku atsvešinātība dzīves smagākajos brīžos. Tāda pat sajūta pārņem, kad gaidītā atbalsta vietā vecāki saņem dogmatiskus norādījumus, ka ”diemžēl, tā kā bērns nav kristīts, mēs nevaram neko darīt”. No kura laika rituāli ir kļuvuši par ekskluzīvu preci, kas ir nepieejama maziem mirušiem bērniem?

Likumdošana, atšķirībā no cilvēkiem, ir bezkaislīga. Kaislības uzjundī paši cilvēki, kad uzsāk nebeidzamas debates par abstraktu ”personas” vai ”individualitātes” statusu, kas ir vai nav piešķirams nedzimušajam bērnam. Pārsteigumu izraisa visnotaļ skolotu (piemēram, Dž.Flečers, M.Tūlijs, H.Kūze, P.Singers) cilvēku mūža ieguldījums, lai pierādītu, ka embrijs nav tas pats, kas cilvēks, un tādēļ viņam nav citu tiesību, izņemot tiesības nomirt. Kas tas par cinisku dalījumu – līdz un pēc 22 nedēļām, kas mūsu valstī elementāras cieņas līmenī attieksmē pret mirstīgajām atliekām diskriminē tādus cilvēkus, kādi bijām mēs paši? Tie ir neskaitāmi jautājumi, kas ir jāuzdod atkal un atkal, lai cilvēki saprastu, cik divkosīga un perversa ir attieksme pret nedzimušajiem bērniem, īpaši – klusējošās rezignācijas attieksme, jo tās saknes ir visgrūtāk izravēt. Šeit es apstāšos, bet ceru, ka mans darbs izraisīs rezonansi un radīs pārmaiņas..

Atsauces