Sprediķis no ģimeņu dievkalpojumiem Rīgas Lutera draudzē
Reiz dzīvoja Puika. Viņam ļoti patīk dzīvot. Braukāt ar mazām automašīnām pa grīdu. Ēst zemeņu zupu ar saldējumu. Pat iet bērnudārzā un tagad skolā. Mācīties lasīt arvien biezākas grāmatas bez bildēm. Puikam patika sēdēt jūras krastā, skatīties tālumā un domāt. Vēl Puikam ļoti patika zīmēt puķes. Mājās viņam bija vesels puķu dārzs un visas tās viņš jau bija uzzīmējis. Puikam patika šī pasaule. Tā bija labākā pasaule, kādu viņš bija jebkad redzējis.
Taču bija viens Bet. Jau ilgāku laiku Puika gulēja gultā slimnīcā, kas tagad bija kļuvusi par Puikas mājām, puķu dārzu un skolu. Te viņš modās, un te viņš gāja gulēt, te viņš braukāja ar automašīnām un ēda saldējumu, te viņš skatījās pa logu tālumā, uz šejieni nāca no skolas skolotāji un mācīja viņam uz priekšu priekšmetus. Runāja par šo un par to. Un gandrīz katru dienu pie viņa nāca māmiņa un tētis. Viņi abi tad sēdēja pie viņa gultas un bija ļoti bēdīgi. Dažkārt izskatījās, it kā viņi būtu raudājuši.
Un bija vēl viens bet. Puika zināja, ka drīz mirs. Kaut gan neviens to viņam nebija teicis. Kad viņš par šīm abām lietām domāja, par to, ka jau ilgi guļ slimnīcā, un par to, ka drīz mirs, Puikam šī pasaule nemaz vairs nelikās laba. Par to viņš daudz domāja, taču ne ar vienu nevarēja par to parunāt. Naktīs Puika pamodās un kad nevarēja iemigt, tad mazliet raudāja. Jo viņš nezināja, kā tas ir mirt. Un no tā baidījās. Viņš nezināja, kas būs tad, kad viņš nomirs. Varbūt viņš nokļūs pavisam sliktā pasaulē. Taču tā viņš domāja, kad bija pavisam lielas bailes. Citādi viņam likās – ka debesīs, tur, kur nokļūstot pēc nāves, esot labāk. Bet, kas labāk, to Puika nevarēja izdomāt. Kaut gan Puika jau sen, kad vēl bija vesels, daudz domāja par to, kas ir tur, aiz nāves. Par nāvi Puika zināja, jo dzīvoja netālu no kapiem. Dažkārt tur kaut kas notika. Nāca daudz cilvēku, tad pastāvēja un gāja atpakaļ. Citreiz tur nāca cilvēki pa vienam. Un ilgi palika vienā vietā. Puikam vasarās patika ieskriet kapos. Taču reiz to uzzināja māmiņa un teica, ka bērniem kapos nav vietas. Tagad Puika to atcerējās un bēdājās, jo domāja, ka, ja jau viņam kapos nav vietas, tad kur viņš paliks, kad būs nomiris? Puika ļoti bēdājās, ka viņam arī jāraud ir vienam pašam. Jo viņš bija ievērojis, ka raudāšana tēta un māmiņas klātbūtnē visu padara vēl sliktāku. Tad tētis un māmiņa kļuva vēl bēdīgāki un nerunāja vispār. Jo tētis un māmiņa baidījās runāt par to, ka Puika mirst. Viņi domāja, ka tā viņi Puiku pasargās. Un arī daudz nezināja, ko runāt, jo nekad paši vēl nebija miruši. Arī viņi tā īsti nemaz nezināja, kas ir tur, kad nomirst. Vai tur nav nekas. Vai tur tomēr kaut kas ir.
Vēl Puikam bija draugs. Viņa vārds bija Ārsts. Varbūt viņam vēl bija kāds īstāks vārds, taču to Puika nezināja. Un tāpēc sauca viņu par Ārstu. Jo viņš arī bija Ārsts. Viņš nāca pie Puikas katru dienu, kaut ko skatījās, kaut ko domāja, un vienreiz Puika viņam palūdza Ārstam pastāstīt, kas ir tā vismīļākās puķes. „Kāpēc Tev tās interesē”, Ārsts izbrīnījies vaicāja. „Redzi”, teica Puika, „Kad es nomiršu, tad es nonākšu debesīs. Un debesīs ir daudz puķu. Tur es atradīšu starp tām tavas vismīļākās, saplūkšu, un tad tevi gaidīšu debesīs.” „Bet ja nu es tik drīz vēl neatnākšu?” Ārsts jautāja. „Nekas”, Puika teica, „Debesīs puķes nenovīst. Es gaidīšu.”
Šo īso sarunu dzirdēja cits Puikas draugs. Arī viņš dzīvoja slimnīcā, taču nebija slims. Kaut gan no tā, ko viņš darīja, kā runāja un uzvedās, daudzi pasaulē domāja, ka ir gan nedaudz slims. Taču tas ir cits stāsts. Jo otrs Puikas draugs bija Kāmītis. Viņš bija visai maziņš un tāpēc nemanīti varēja dzirdēt daudzas sarunas, un jau sen gatavojās ar Puiku parunāt. Bet tā kā viņš bija nedaudz neuzņēmīgs un mazliet aizmāršīgs, tad pagaidām nekas nebija sanācis. Līdz šim bija mesti kūleņi, kopā stumdītas mašīnītes. Bet nu Kāmītis nolēma kaut ko Puikam pastāstīt nopietnu, jo viņš redzēja, ka neviens cits Puikam tāpat neko nepastāstīs. Tikai sēdēs pie gultas un bēdāsies. Bet laika bija palicis pavisam maz.
„Vai Tu zini, kur Tu nonāksi, kad nomirsi?”, Kāmītis Puikam jautāja. „Nezinu gan un tāpēc es ļoti baidos, un neviens ar mani par to nerunā”. „Zini”, Kāmītis iekārtojās ērtāk un iebāza mutē veselu kaudzi Selgas cepumu no Puikas skapīša, „Tu tā kā aizmigsi un ilgi gulēsi, taču pats nemaz to nejutīsi, ka tas ir ilgi. Varbūt tu redzēsi kādus īpašus sapņus. Un tevi neviens netraucēs, un tu nemodīsies augšā no sāpēm un trokšņiem, kā tagad. Tu neko, neko nedzirdēsi no pasaules.”. „Bet, kur es gulēšu, vai es gulēšu kapos?”, Puika gribēja zināt. „Tu gulēsi pie Kristus”. „Un tā vienmēr, visu mūžu, es tikai gulēšu un gulēšu?” Puika kļuva pavisam bēdīgs. „Es taču no garlaicības nomiršu”. „Tu tad jau būsi nomiris”, Kāmītis precizēja. „Taču tas gulēšanā nemaz nav svarīgākais, jo svarīgākais tikai sāksies pēc tam!” Puika klausījās un nesaprata: „Kas tad tas būs?” „Tad būs Augšāmcelšanās, un tu atgriezīsies atpakaļ šajā pasaulē!”, Kāmītis skaidroja. „Atkal slimnīcā?” „Nē, protams, ka nē, te, pasaulē, viss būs kļuvis pavisam citāds, Dievs kopā ar cilvēkiem būs ilgi jau darbojies un visu pasauli pārvērtis par Dieva valstību, un viss būs ļoti, ļoti labs. Nebūs vairs slimības, nevienam nekas nesāpēs, neviens vairs nemirs, jo cilvēki nedarīs neko ļaunu viens otram, nedusmosies, nestrīdēsies, bet mīlēs viens otru un būs viens otram vislabākie draugi. Tad būs lieli svētki un lieli prieki kā debesīs, tā arī virs zemes. Puķes tad vairs nenovītīs, lāči nerēks, lauvas neplosīs citus, čūskas nekodīs, tā būs pavisam citāda dzīve, kādu tu pat iedomāties nespēj. Tas būs kā debesīs, Tu būsi pilnīgi vesels un nebūsi vairs viens, jo visi priecāsies, Tevi redzot, un it īpaši Tava māmiņa un tētis, un viņi neskums un nebaidīsies” Kāmītis bija pilnīgi aizrāvies, to visu stāstot. „Paklau, bet kā tad Tu to visu zini?” Puika neticīgi jautāja. „Kristus man pačukstēja”, teica Kāmītis, „Kristus arī bija miris kā visi, bet jau ir Augšāmcēlies un tagad kopā ar cilvēkiem ceļ pasaulē Dieva valstību, un Kristus to vienmēr saka tiem, kas tic. Tas gan neiet ātri, vismaz tik ātri kā gribētos, un ir vēl slimības un nāve, un re, arī tu vēl guli gultā. Taču tas viss mainīsies, tas viss pārvērtīsies. „Un Tu tam tici?”, Puika jautāja. „Jā, es ticu”, ar zināmu lepnumu teica Kāmītis.
Puika apklusa. Viņš domāja par šo pasauli, kurā viņš reiz augšāmcelsies. Tā nu gan būs skaista pasaule. Tāda pasaule viņam ļoti patiks. Tā būs viņa pasaule. Tad uz zemes būs tāpat kā debesīs. Tur būs tik daudz puķes, kuras saplūkt un visiem dāvināt, un nekad tās nenovītīs. Tur viņam vairs nebūs jāguļ slimnīcas gultā. Viņš ticēs Kristum. Viņš ticēs. Un pastāstīs par to tētim un māmiņai, kad tie atnāks. Un pastāstīs par to tam otram puikam, kas guļ viņa palātā un kuru nesen te atveda.
Puika tagad vairs tā nebaidās. Viņš nes lielu noslēpumu. Viņš vēl guļ slimnīcā. Neviens skaidri nezina, cik vēl ilgi. Taču viņā ir piedzimusi mūžīgā dzīvība. Puika vairs tikpat kā nebaidās. Tikpat kā. Viņam tikai ir žēl tēta un māmiņas. Viņi ir tik bēdīgi. Cik labi būtu, ja viņi gribētu runāt. Gribētu ieklausīties tajā, ko Puika viņiem pastāstīs. Gribētu ticēt Kristum un kopā ar Kristu celt Dieva valstību. Tad varbūt Augšāmcelšanās notiktu ātrāk. Tad nevajadzētu tik ilgi gulēt. Bet Puika ir pacietīgs. Dieva valstību uzcelt nav viegli. Tam vajag daudz laika. Jo cilvēki ir tik nepaklausīgi, tik ietiepīgi, tik stūrgalvīgi, tik paštaisni, taču nekas. Galvenais, lai cilvēkiem Dieva valstība patiktu. Lai viņi gribētu, lai tā nāk. Lai viņi pazītu Kristu. Ticētu Viņam. Citādi cilvēkiem nebūs, kur palikt. Citādi viņiem nebūs nekur vietas.
Tā Puika domāja. Un nolēma, ka katru dienu, ko viņš vēl dzīvos, viņš palīdzēs Kristum celt savu valstību.
Bet jūs, vai jūs arī esat to nolēmuši?