Dip, dip mazās kājiņas
Spēcīgi dauzās un rājas.
Klau, dzirdu tevi, meitiņ,
Tās nekad neapstājas.
Tev rociņas sīciņas, maziņas
Nevar aizsniegt mammas vaidziņus,
Bet sirsniņai tavai
Blakus pukst mana.
„Dzi’ ,mazo Podziņ, es mīlu tevi.”
Es jūtu, kad raudi, zinu kad smaidi,
Jo visu tu dari kopā ar mani
Tu baidies no visa?
Nevajag ,meitiņ.
Re, tētis sniedz pretī tev lielo rociņu!
Es zinu, tu maza, bet pasaule liela,
Bet tajā tevi sargās tētis un mamma.
Nebūs tur lielo lāču, kas rūks
Tik ieaijās pelīte, kas miedziņu jūgs.
„Dzi’ ,mazo Podziņ, es mīlu tevi
To teikšu tev kaut simto reizi.”
Tā ilgas un sapņi lieli mums bija,
Bet dienā tajā sniga un sniga…
Nav vairs dipu – dapu
Nav smaidu un raudu, un lielo lāču,
Tā visa nav pat bijis.
Nav šūpuļdziesmu par pelītēm
Un noglāstīts vaidziņš,
Nav sirsniņa tava, kas pukst straujāk par manu.
Tik eņģelīt’s balts stāv tavā šūpuļvietā
Manas asariņas lasa rociņām tievām
Un es katru smago dienu
Baltam eņģelītim saku:
„Mazo Podziņ, es mīlu tevi,
To teikšu tev kaut simto reizi.”
Saldu sapnīt’ , meitiņ manu
Sniedziņš tevi noglāstīs – mammas rociņām,
Skuju sega sasildīs – tēta plaukstiņām.
Vārdu tavu glabāsim
Sirsniņās uz mūžu
Un ar tevi kopā būsim reizi katru, kad mēs teiksim:
„Dzi’ ,mazo Podziņ, es mīlu tevi
To teikšu tev kaut simto reizi…
kaut aizgāji tu klusi
vēl nepiedzimusi.”