Viss notikušais man ir palicis atmiņā.. Laika zobs nevar šīs krāsas padarīt blāvākas. Sajūtas, ja vēlos, varu atsaukt atmiņā un restaurēt, ļaut atkal sirdij izsāpēt un dvēselei izraudāt. Katru reizi, kad vienatnē pārlasu Albertam sacerēto dzejoli, man acīs sariešās asaras. Sāpe nav mazinājusies un zaudējums nekur neizpaliek, bet otrā svara kausā nogulst piedošana tiem, kuri nezināja, ko dara un runā un, pats galvenais, mazā cilvēka īsās dzīves ceļa mērķis. Tas vēl nav sasniegts, bet, kā sniega bumba veļoties no kalna, savā ceļā ņem līdzi cilvēkus un notikumus un dod tiem no sevis. Klusums un tukšums kļūst tik piepildīts!
Sirds rēta ir dziedēta un izdaiļota, atceroties bērniņa kustības un mūsu sarunas. Katru dienu es atminos par Albertu. Neticami, bet es zināju, sajutu to mirkli, minūti, kad bērniņa sirsniņa apstājās. Ir pagājuši seši gadi. Man ir palikušas spilgtas atmiņas un sajūtas no Alberta dzimšanas tāpat kā no manu pārējo bērnu dzemdībām. Es Albertu mirušu laidu pasaulē Ziemassvētkos. Dzemdību nodaļā un personāla vidū valdīja svētku noskaņa. Atceros, kā vecmāte dzemdību laikā man un vīram piedāvāja iedzert Rīgas balzāmu. Darba nodaļā bija maz un dežūrējošā vecmāte varēja paspēt arī pie saviem mīļajiem uz mājām. Kad vecmāte atgriezās pie manis, viņas drēbes smaržoja pēc mājās gatavota ēdiena.
Man nekad nav ienācis prātā, ka mans puisītis nomira kādas manas vainas, grēka vai veselības dēļ. Mazulīša nāve bija ar prātu pieņemama, sirdī izsāpāma, bet lielas skumjas palikušas par to, ka nebija iespējas bērniņu apskatīt, paturēt rokās un no viņa atvadīties. Par to es bieži domāju,- kāds viņš izskatījās? Varbūt kādreiz man būs iespēja runāt ar vecmāti, kura toreiz ar mums bija kopā. Varbūt viņa pateiks, ka mans dēliņš bija skaists. Ikdienā man pietrūkst iespējas parunāt ar līdzīgi pārdzīvojušiem vecākiem, jo radus un draugus negribas apgrūtināt un izbraukāt uz Rīgu no mazpilsētas uz atbalsta grupām vai Dvēseļu dārzu ir grūti.
Mazulītis, kurš piedzima pēc Alberta, bija man kā terapijas bērniņš pēc pārdzīvotā. Māsa ar to vienmēr man būs ļoti īpaša. Varbūt tās ir manas iedomas, bet meitiņa ir stāstījusi lietas, kas notikušas tikai vēlāk. Viņai ir ļoti dziļa dzīves uztvere. Tolaik grūtniecības laikā mans ķermenis emocionāli turējās īpašā pasargāšanas režīmā. Man bija sajūta, ka es staigāju pa zemi, bet kājas nemaz nepieduru. Es zināju, ka ar gaidāmo bērniņu viss būs labi. Bija arī grūti brīži gaidību laikā, kad sirdī iezagās neticība labajam. Tad es veldzējos, lasot grāmatu „ Piedzimt bez vardarbības”. Tā bija manas grūtniecības un dzemdību laika Bībele.
No Alberta dzemdībās pārdzīvotā, manuprāt, man ir palikušas bailes no fiziskām sāpēm. Man ir sajūta, ka es vairs nevēlos dzīvē piedzīvot sāpes. Iespējams, ka kādreiz man vajadzēs nostāties aci pret aci ar savām sāpēm, jo lielu stresu tagad piedzīvoju arī apmeklējot, piemēram, zobārstu.
Pēc tam, kad pazaudēju Albertu, man ir saglabājusies sajūta, ka savu nākamo bērnu rokās varēšu nest apkārt pasaulei. Ja tikai Dievs man dāvās bērniņu!
Esmu sapratusi, ka man palikusi tukšu roku sajūta. Pēc šī zaudējuma vairāk vēlos dot, iedot visu no sevis.
Vēl es izjūtu bailes zaudēt kādu no saviem bērniem jebkurā viņa dzīves posmā. Pirms Alberta aiziešanas es tādas sajūtas nepazinu. Kamēr es to pati nebiju piedzīvojusi, man bija grūti iedomāties,kā tas ir. Es nemaz par to nedomāju.
Mans jaunākais bērniņš savukārt ir īpašs ar savu ierašanos- Dievs mums viņu uzdāvināja lielā un dziļā mīlestībā. Meitiņas ieņemšanas brīdī Dievs bija ļoti tuvu. Es ar katru savu ķermeņa šūniņu sajutu, ka Dievs man bērniņu piedāvā. Es atvēru savu sirdi un atļāvu dzīvības dāvanai pie manis atnākt. Tā bija mūsu atvērtība dzīvībai, mīlestībai un uzticībai vienam otram un Dievam. Šajā grūtniecības laikā izjutu neizskaidrojamas bailes no dzemdībām, kā es ar to tikšu galā, no sāpēm radību laikā. Uztraucos, vai man būs vesels bērns. Līdz vienu dienu es sapratu, ka Dievs neizmanto atvērtu sirdi un mīlestību ļaunos nolūkos, bet dod no Sevis labāko.
Tagad jūtu, ka kāds mans dzīves cikls ir noslēdzies. Notikums ar Albertu man parādīja arī ceļu meklēt mierīgu un drošu vidi bērna dzimšanai. Pēc Alberta mani trīs bērni ir dzimuši plānotās mājdzemdības. Diemžēl naudiņa tādā gadījumā par dzemdībām ir jāsedz vecākiem pašiem, bet tas jau ir cits stāsts. Esmu ļoti pateicīga, ka ir Dvēseļu dārzs, kur notiek īpaši pasākumi īpašiem cilvēkiem. Tas dod iespēju justies piederīgai arī ar nedzīvi dzimušu bērniņu. Noteikti arī saviem jaunākajiem bērniem izstāstīšu, ka viņiem ir brālītis Alberts.
Iespējams, es redzu to, ko vēlos redzēt, bet man ir sajūta, ka Alberts ir kopā ar mums. Klusums un tukšums kļūst tik piepildīts!