Vēlos tev izstāstīt savu stāstu. Pirms kāda laika, 38.grūtniecības nedēļā, 6 dienas pirms plānotā ķeizargrieziena sajutu, ka mūsu puisītis palicis īpaši kluss un mierīgs. Nebija kustību. Ar vīru steidzāmies uz slimnīcu. Daktere, skatīdamās monitorā, paziņoja sirdij un prātam neaptveramo – mūsu pirmā bērniņa sirsniņa apstājusies…. Kā vēlāk izrādījās, nabassaite bija aptinusies bērniņam četras reizes ap kaklu un piedevām saitē vēl izveidojies īsts mezgls. Pilnīgi vesels bērns! Pāris dienas iepriekš sonogrāfija uzrādīja normālus sirdspukstus, un nekas neliecināja par iespējamo nelaimi. Bijām šokā. Nespējām noticēt, ka tas patiešām notiek ar mums. Prātus sāka mocīt neskaitāmi jautājumi. Kāpēc tieši ar mums tas notiek? Vai tas ir Dieva sods par maniem, vīra, vecāku grēkiem? Ko es esmu izdarījusi nepareizi? Vai tiešām mēs būtu bijuši tik slikti vecāki, ka bērniņš pēdējā brīdī pārdomāja nākt pasaulē?…. Sāku meklēt savu, vīra, ārstu vainu. Prāts izmisumā meklēja atbildi, kuru neviens nespēja dot. Nākamās dienas slimnīcā šķita kā ļauns murgs. Dzemdēt bērniņu, kura man nekad nebūs, šķita ārprātīgi nežēlīgi un pāri jebkādām manām spējām. Kā duncis sirdī bija slimnīcā visapkārt sastopamās laimīgās ģimenes, kuras mājās brauks ar bērniņu. Mūsu rokas ir tukšas, apkārt tikai tumsa, izmisums un sāpes.

Visa mūsu iepriekšējā dzīve šķita kļuvusi bezjēdzīga. Bērniņš bija tik ļoti gaidīts. Man ir 38 gadi, nepielūdzamais laiks kā smiltis tek cauri pirkstiem. Vēl slimnīcā esot, ļoti gribējās būt atkal stāvoklī. Uzreiz un atkal! Nevis lai aizvietotu dēliņu, bet, lai piepildītu savus sapņus par mūsu kopīgo nākotni, jo tieši mūsu nepiepildītie sapņi un cerības ir tas, kas sāp visvairāk. Sajutu, ka esmu pazaudējusi identitāti. Kas es esmu? Māte? Sieviete bez bērniem? Nē. Es vairs nekad nebūšu sieviete bez bērniem, jo dzemdēju puisīti. Es esmu māte. Un mans dēls – eņģelītis.

Atgriezāmies mājās tukšām rokām un asiņojošu sirdi. Kā dzīvot tālāk? Atzīšos, reizēm ienāca prātā arī bīstamais: vai vispār ir vērts dzīvot? Caur izraudātām acīm, negulētām naktīm un izrunātu vārdu jūru abi ar vīru tomēr nonācām pie fundamentāli jaunām atklāsmēm un atradām jēgu tālākai dzīvei. Dzīvei, ne eksistencei. Pēc cik ilga laika pārgāja sāpe? Uz šo jautājumu pagaidām nemācēšu atbildēt, jo šis notikums ir vēl tik nesens. Sāpe vēl joprojām ir, bet ir arī cerība un spēja saskatīt nākotni.

Mums ļoti palīdzēja un vēl joprojām palīdz:

• Tūlītējs profesionāls kapelāna un krīzes terapeita atbalsts un ieteikumi.
• Savstarpējs atbalsts, ko sniedzam viens otram ar vīru.
• Runāšana vai sarakstīšanās ar līdzīgā situācijā nonākušiem cilvēkiem. Izmantoju starptautiskos forumus, kuri www.google.com ir viegli atrodami. Tā kā mēs esam nokļuvušas tādā kā “otrā pusē”, pat vislabāko nodomu vadītie tuvinieki un draugi šādā situācijā īsti nezina, ko teikt un kā palīdzēt. Sazinoties ar līdzīgās bēdās nonākušajiem, saproti, ka šādas traģēdijas diemžēl notiek (biežāk nekā mēs jelkad spējam to iedomāties) un ka mēs esam līdzīgi savās izjūtās. Ir pilnīgi normāli kādu laiku vēlēties “noslēpties” no visiem paziņām, draugiem un radiem un runāt tikai ar tiem, kuri SAPROT.
• Jēgas meklēšana notikušajā. Es esmu to atradusi. Lai arī cik īss bija mūsu un dēliņa kopīgi pavadītais laiks, viņš uz visiem laikiem ir izmainījis mani kā cilvēku. Tas ir devis jaunas atziņas un apņemšanās dzīvi dzīvot savādāk. Tā, lai mana darbošanās nestu kādu labumu arī citiem. Esmu ieraudzījusi, ka 2 – 1 var būt 3.
• Laiks, ko pavadu klusībā, lasot garīgu literatūru un to pārdomājot, tādējādi meklējot jaunas un jaunas atziņas.
• Paļaušanās uz augstākiem spēkiem. Bez analīzes un prātošanas. Vienkārši paļaušanās.

Vēl joprojām gribas apstādināt laiku. Lai viss sastingst, kā pasakā. Un pagaida, kamēr mūsu brūces sadzīs un mēs atkal varēsim pilnasinīgi atsākt dzīvot. Dzīvot kā agrāk? Noteikti ne. Labāk! Citādi jau mūsu dēliņa klātbūtnei nebūtu bijusi jēga. Svarīgākais ir noticēt, ka, ejot laikam, Dieva miers, par kuru mēs līdz šim esam dzirdējuši vai lasījuši, patiešām ienāks mūsu dzīvē.