Man ir četri bērni. Viens ir Debesīs.

Mēs zaudējām savu trešo bērniņu 12. grūtniecības nedēļā, sākās asiņošana, kā vēlāk USG noskaidroja, tad bērniņš jau “aizgāja” 6. nedēļā. Kā Vecmāte skaidro, tad ir trīs scenāriji, ko darīt šajā situācijā.

Es ļāvu, ka bērniņš pats piedzimst, atteicos no palikšanas stacionārā, negribēju nekādu mākslīgo abortu, ka man ar instrumentiem tīra ārā – man tas liekas vardarbīgi un emocionāli smagi. Biju dzirdējusi, kādas emocionālas traumas ir pēc šādām tīrīšanām. ( Šeit nav runa par to, ja ir sarežģījumi un vajag stacionāru palīdzību, kad sākas smaga asiņošana un citas komplikācijas). Es to darīju, kontaktējoties ar savu vecmāti Dinu, un man bija pārliecība, ka tam jānotiek dabīgi.

Stacionārā teica, ka es  neko pat nejutīšu, jo mazais ir pārāk mazs, un tur vienkārši būs stiprāki izdalījumi pie tīrīšanās, taču tā nebija viss. Man bija reālas dzemdību kontrakcijas 4h garumā, kuras es pārelpoju. Pēc tam piedzima mazs bērniņš, un pēc tam mazs placentas maisiņš ( es domāju, ka tas  tā bija). Pirms tam nebiju domājusi, ko darīšu, kad piedzims reāls mazs ķermenītis Nebiju tam sagatavojusies. Uzreiz sapratu, ka nevaru vienkārši atbrīvoties no tā – tas taču mazs bērniņš. Un man tāds prieks, ka tomēr viņu redzēju. Ietinu salvetē un ielikām saldētavā, jo bija februāris un nebija iespēja uzreiz viņu apglabāt. Apglabājām maijā, kopā ar bērniem. Tas bija tik svētīgi, ka tādā veidā varējām atvadīties no viņa.

Ar Dieva pieskārienu es tiku šim pārbaudījumam cauri, manī bija miers, jo zināju, ka mans bebītis ir Debesīs, un ka es viņu kādreiz satikšu.  Grūtāk bija vecākajai meitai, kura ļoti gaidīja šo bebīti. Bet šeit bija iespēja runāt par nāvi un dzīvību, par Debesīm ar bērniem. Nekad nedomāju, ka ar mani tas atgadīsies, vienmēr cerēju, ka ar mani tas nenotiks, man taču divi bērni, nu kāpēc trešajam vajadzēja aiziet? Bet Dievs zina vislabāk.

Man pēc paša zaudējuma nebija uzreiz izteiktas sēras, domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, ka tik ļoti nepārdzīvoju tieši raudot un sērojot, bet kā man viena PEP mamma teica, ka sērām nav noilguma. Un cik interesanti, ka izsēroju šo zaudējumu tikai pirms 2 mēnešiem. Savu trešo bērniņu zaudējām pirms 3 gadiem, bet tikai tagad man uznāca nenormālas sēras un es pat sākumā nenojautu, kāpēc. Mēs gaidām nu jau savu piekto mazulīti, un tieši šīs grūtniecības pirmajās 12 nedēļās man bija lielas, sākumā neizskaidrojamas, sēras. Es domāju, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, man ir pietiecies bērniņš, bet iekšēji tādas sajūtas, ka kāds būtu nomiris, tādas dvēseles sāpes, gribējās visu laiku raudāt.

Kad satikos ar savu vecmāti, viņa izkaidroja, kas ar mani notiek. Un es uzreiz sapratu, jā tās ir reālas sēras par zaudējumu pirms trīs gadiem. Tieši šī grūtniecība manī tās uzjundīja no jauna. Es izsēroju un šobrīd manī ir miers un prieks, esmu atlaidusi šo bērniņu. Tagad varu teikt, ka man ir 4 bērni un viens ir Debesīs.

Kāpēc es dalos ar savu stāstu? Es domāju, ka ar ļoti daudzām mammām tas notiek, tikai mēs par to nerunājam, jo par to jau tā neviens publiski nerunā, kaunas vai vienkārši grib to paturēt pie sevis. Es pēc sava zaudējuma dalījos ar savu stāstu ar savām draudzenēm un mammām, kurām tobrīd to vajadzēja dzirdēt. Vairākām mammām tas ir palīdzējis, jo viņas nav vienīgās tādas. Es runāju ar tām, kas arī bija zaudējušas bērniņus līdzīgā laikā kā es, un mēs viena otru sapratām. Varbūt arī mans stāsts kādu uzrunā un liek aizdomāties un saprast sevi, kas notiek šādos brīžos. Paldies Dievam par visu, ko Viņš dod man un manai ģimenei. Paldies 🙂