Kā maza feja, Laumiņa.

Pirms trīs gadiem Jūs bijāt mans patvērums- viss,kas saistīts ar Dvēseļu dārzu. Mājas, kurās es biju saprasta un nomierināta. Dziedēta un atmodināta. Vēl aizvien es ieeju skumjajā vienatnībā, tā ir īpaša, jo tā mani ir atjaunojusi un veidojusi.

Manas sāpes ir remdētas ar laiku, ar viedo dzīves gudrībām, padomiem. Ar Dieva klātbūtni es pieņēmu un piedevu, un ļāvu klusumam un mīlestībai  būt mūžīgai.

Es nedusmojos, vien izjūtu milzīgu vainas izjūtu,ka nespēju nosargāt mazo meitiņu savā klēpī. Viņa bija ar mums īsu brīdi, bet sīciņā dzīve atstāja mūsos tik brīnumainu spilgtumu!

Tā pasaule, ko cerēju izbaudīt, bija izsapņota un gaidīta. Kā ilūzija tā vēl ir manā apziņā un dvēselē. Nekas neizgaisa, vien nācās ar to sadzīvot un ļaut smeldzīgajam tukšumam apaugt.

Pirms vairākiem gadiem izjutu kliedzošas skumjas, kad bija jāpieņem mātes aiziešana mūžībā, bija jāmēro ilgs ceļš, lai vairs nebaidītos, lai atjaunotu viņas klātbūtni jau daudz kvēlākā veidolā savā sirdī.

Reizēs, kad apciemoju viņu piemiņas vietā, es jūtos stiprāka, cenšos savas skumjas un ilgas noslāpēt dziļi sevī. Taču ar Dvēseļu dārzu vēl aizvien ir citādāk. Apciemojot tur meitiņu, es nespēju apturēt asaras, kuras plēšas ārā tik sāpīgas un lūdzošas.

Tu esi un vienmēr būsi man īpaša. Es Tevi sargāju savās visgaišākajās atmiņās. Es Tev dāvāju visu to labāko, ko mīļā māte dāvāja man. Tu vienmēr būsi mans lolojums un ticu, ka Tu esi krāšņā, burvīgas mīlestības caurvītā pasaulē.

Katru mīļu brīdi Tev smaidu, domās turu siltajās rokās, sev cieši-cieši piekļāvusi. Es Tevi mīlu, manu mīļo meitiņ!