Cīnījos tik, cik man toreiz bija spēka, gāju runāt ar slimnīcas galveno ārstu, bet neviens man neko sakarīgu neatbildēja, kur bērniņš paliek pēc dzemdībām. Tas ir visšausmīgākais, ka nesaņem skaidru atbildi (lai cik sāpīga tā būtu) tik apjukuma pilnā brīdī. Vīrs to fiziski pārdzīvoja daudz smagāk par mani, un nenāca līdzi runāt ar ārstu… Iespēja apglabāt ir ļoti nozīmīga sērošanas laikā.
Mans gadījums… dzemdēju X slimnīcas dzemdību nodaļā jau mirušu bērniņu 24.decembrī, apmēram 21/22 nedēļās, kā bija rakstīts dokumentos. Pirms manis X slimnīcā vēl vienai sievietei priekšlaicīgi dzima bērniņš, bet neizdzīvoja (nezinu neko tuvāk). Laikam tam bērniņam bija mazliet vairāk nedēļu. Dzirdēju, ka ar vecākiem runā kaut ko par apbedīšanu. Es pirms dzemdībām nerunāju par vēlmi apbedīt bērniņu, bet ko runāju – īsti neatceros, jo atmiņas par šo laiku ir mazliet saraustītas un pārtrūkušas… Kad Alberts piedzima, vecmāte pateica svaru, garumu, stāstīja, ka skaisti viņu iepako un ka rīt sūtīs uz Rīgu taisīt ekspertīzi, bet pēc tam visus tādus bērniņus kremē kopā. Šī informācija tobrīd iedvesa mieru, vecmāte arī bija ļoti laba – vispiemērotākā manam bēdīgajam gadījumam. Tikai žēl, ka vecmāte nepiedāvāja viņu aplūkot, man tajā mirklī bija bail uz to pusi pat skatīties. Nākamajā dienā, protams, bija cits personāls un teica, ka tik mazā laikā dzimušu bērniņu uz ekspertīzi nesūta. Tas nāca kā zemestrīce. Un tad katru dienu nāca cits personāls un par jebkuru tēmu runāja pilnīgi pretējus viedokļus. Tas bija tāds juceklis! Bija svētki. Pēc kādām pāris dienām sāku runāt, ka vēlētos kremēt Rīgā (tad jau biju saņēmusi informāciju no draudzes mācītāja par Dvēseļu dārzu), teicu, ka varu pati aizvest, jo personāls atrunājās par transportu. Kaut ko atbildēja, ka tik mazā laikā [21/22 nedēļās] jau nav īsti ko apglabāt. Tā nu tas viss palika, ka neviens no personāla nespēja sniegt pieaugušu cilvēku cienīgu atbildi, kur tagad paliks mans bērns. Bija dīvaina sajūta – nodaļa maza, iedomājos, ka varbūt viņš ir ielikts dzemdību zāles ledusskapī, bet es taču nevaru zagties un iet meklēt! Un, kad nesaņēmu skaidru atbildi, kaut vai visšausmīgāko, sāku domāt, ka, vai nu bērns tiek izmests atkritumos vai sadedzināts kurtuvē, kas apsilda slimnīcu, vai sadedzināts kopā ar medicīniskiem atkritumiem. Tad tiku mājās. Pēc tam saņēmu pēdējās spēku atliekas un zvanīju, lai uzzinātu, kur varētu būt palicis mans bērns. Nodaļā, kur gulēju, man atbildēja, ka viņa vairs nav. X pilsētas morgā arī nebija. Uz Rīgu aizvests arī nav. Zvanīju arī uz Rīgu, bet arī tur neko nezināja. Aizgāju pie X slimnīcas galvenā ārsta. Dabūju pār lūpām jautājumu, kur ir mans bērns. Teicu, ka gribu kremēt Rīgā, ka pati varu aizvest. Galvenais ārsts atbildēja, ka nevienam personīgi neatdod mirušus bērnus, lai nesadomā aprakt, piemēram, savā piemājas dārzā. Tad es izmocīju pēdējo konkrēto jautājumu, vai pastāv iespēja, ka viņš ir sadedzināts slimnīcas kurtuvē. Atbilde bija noraidoša. Tātad secinājums – X pilsētā bērniņš ir izkūpējis gaisā….