Manas pārdomas 2 mēnešus pēc Belliņas aiziešanas (LBDS bīskapa Pētera Sproģa uzruna Latvijas Valsts lūgšanu brokastīs 2012. gada 2. novembrī)

Paldies katram, kas par mums lūdzis! Paldies par vārdiem un arī par klusumu!
Pateicībā, Pēteris Sproģis

[Uzruna Latvijas Valsts lūgšanu brokastīs, 2012. gada 2. novembrī.]

Zviedru dzejnieks, Nobela balvas ieguvējs literatūrā Eriks Aksels Karlfelts ir rakstījis:

„To smeldzi,
Kas cenšas izlauzties vārdos,
Es vēlētos iemest
Cilvēces sāpju sārtos.
Un atcerēties,
Ka mans uzdevums
Nav vairot tumsu,
Bet pazemīgi darīt,
Ko nespēkā varu-
Dāvāt šai pasaulei
Kādu gaismas staru”.

Uz to es lūdzu Dieva palīdzību šajā brīdī un šajā vietā.

Mūsu skaistā, mīļā, apdāvinātā četrgadīgā meitiņa Belliņa (Izabella Hildegarde) nomira pirms diviem mēnešiem, 26. augustā. Mēs ar sievu bijām tikko atgriezušies no konferences ārpus Latvijas, gandrīz nokavējām lidmašīnu sastrēguma dēļ, bijām priecīgi būt mājās sestdienas vakarā kopā ar bērniem. Viss vakars pagāja, ar viņiem runājoties, spēlējoties, un bērnus skūpstot un mīļojot. Pasniedzām meitiņām dāvaniņas no Horvātijas, un viņas pasniedza savus, īpaši mums zīmētos zīmējumus. Tā mēs visi aizmigām vienā gultā. Pēc pāris stundām es pamodos, uz viena sāna gulējis, paņēmu Belliņu, noliku viņu uz viņas matrača. Viņa mazliet pamodās, pievilka mani sev klāt, un tā es viņai blakus nogulēju līdz rītam.

Pienāca svētdienas rīts. Tad parasti esmu aizņemts, gatavojoties dievkalpojumam. Vajadzēja braukt uz jubilejas dievkalpojumu Valmierā. Es pārdomāju sagatavoto sprediķi un jutos gatavs darbam. Un es varēju iet modināt bērnus, un atkal tā zīmīgi – es varēju kutināt, modināt un spēlēties tieši ar Belliņu, un pēc brīža mēs braucām uz Valmieru.

Bija saulains 26. augusta rīts. Bija svētku dievkalpojums, bērni aizgāja uz svētdienskolu, tad atgriezās. Belliņa sēdēja pie mammas, zīmēja puķītes savā blociņā, un mamma viņai iečukstēja austiņā: “Tu esi ļoti skaista, es tevi ļoti mīlu. Tu būsi dziedātāja!” Pēc kāda laika viņa atnāca pie manis, un es viņai čukstēju to pašu. Mēs bieži to sakām saviem bērniem. Var pienākt tāds brīdis mūsu dzīvē, kad viss, kam ir kāda nozīme, ir tas, ka tu kādam esi teicis, ka tu viņu mīli un Dievs viņu mīl. Visam pārējam tajā brīdī nav nekādas nozīmes.

Ar to es domāju, ka pilnīgi visam pārējam nav nekādas nozīmes. Vienā brīdī nav un nebūs nozīmes tam, ko tu būsi sasniedzis, nopelnījis vai pazaudējis. Vienā brīdī nebūs nozīmes tam, ko par tevi rakstīja vai nerakstīja avīzes. Vienā brīdī visam tam nav nekādas nozīmes. Vienā brīdī viss, kam ir nozīme, ir tas, vai tu esi sacījis un to no sirds domājis: “Es tevi mīlu, un Dievs tevi mīl.” Tāpēc viena lieta, uz ko es gribu aicināt – pasaki to saviem tuvākajiem! Mums nepatīk neveiklība, bet ir neveiklība, kas ir skaista, kad saviem bērniem vai vecākiem, kuriem neesi pieradis to sacīt, tu beidzot pasaki: “Es tevi mīlu!” Visa tava drosme nav nekā vērta, ja tu šos vārdus nespēj pasacīt, nespēj izdzīvot. Visam pārējam vienā brīdī nav nekādas nozīmes.

Svētku dievkalpojums beidzās, mēs izgājām draudzes sētā, tur cilvēki viesojās, fotografējās, runāja, ēda. Manai sievai rokās bija fotoaparāts, un viņa pasauca Belliņu, viņa paskatījās, pasmaidīja. Tā tapa šī fotogrāfija.

Pēc brīža mēs sākām atvadīties, lai brauktu mājās. Belliņa paskrēja kādus soļus uz priekšu, sāka klepot, aizrijās un nevarēja dabūt nākamo elpu. Mēs darījām visu, ko varējām. Turpat bija ātrās palīdzības feldšere, viņa pieskrēja klāt un darīja visu, ko vajag darīt, lai aizrīšanās nepārtaptu par traģēdiju. Tas viss tika darīts, un vēl vairāk – apkārt bija daudz cilvēku, tie visi, kā katrs mācēja, lūdza Dievu un gaidīja uz brīnumu. Tā bija perfekta situācija, lai varētu cerēt uz brīnumu. Belliņa ar savām skaistajām zilajām acīm joprojām skatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa cer, ka es viņai palīdzēšu, jo es to vienmēr biju darījis, ja kaut kas bija nobrāzts, sasists – ja sirsniņa sāpēja. Bet es nevarēju palīdzēt. Man to toreiz bija grūti redzēt, un pēc tam vēl nākamajās dienās tās bija vissmagākās atmiņas, līdz es sapratu – Bella redzēja manas acis, un nākamās bija Dieva acis. Manas bija mīlošas – bet apjukušas un izbijušās. Jēzus acis bija mīlošas un mierpilnas. Nevis mierpilnas tāpēc, ka nejūtīgas, bet mierpilnas tāpēc, ka joprojām neviens neko nevar izraut no Viņa rokas.

Pēc brīža mēs bijām reanimācijā, es uz grīdas sabrucis lūdzu Dievu pēc dziedināšanas, pēc brīnuma… Tad nez no kurienes es izteicu vārdus, kurus nebiju plānojis teikt. Es teicu: “Dievs, vai šajā dzīvē vai Mūžībā, es ielieku viņu Tavās rokās.” Es izteicu šos vārdus, no tiem sabijos un gribēju tikt atpakaļ vietā, kur es tos vēl nebiju pateicis. Bet tam, protams, nebija nozīmes, un tas, protams, nebija iespējams. Es sapratu, liekas, tajā brīdī viņas dvēsele pacēlās. Ārsti turpināja censties elpināt, veikt citas medicīniskas manipulācijas, es caur stikla sienu varēju redzēt, kā tas notiek. Man tur neļāva atrasties, bet es zinu, ka Kristus viņai bija līdzās. Slēgtas durvis un uzceltas sienas nav šķērslis Kristum, tāpat kā tajā reizē, kad mācekļi bija nobijušies un sapulcējušies augšistabā aiz slēgtām durvīm. Un Jēzus nāca viņu vidū un teica: “Miers ar jums!” Es ticu – Kristus tur bija līdzās kopā ar Belliņu un Viņa miers visu apklāja un piepildīja.

Mēs zinām, ka mēs citiem varam iedot tikai to, kas mums pašiem ir. Un cenšanās dot otram to, kā tev nav, beidzas ar neveiksmi. Domājot par mieru, ir tā, ka citiem mēs varam iedot tikai to mierinājumu, kādu mēs paši esam saņēmuši, kādu paši esam piedzīvojuši. Vislielāko mierinājumu, kāds pasaulē ir visvairāk nepieciešams, mēs piedzīvojam situācijās, kuras mēs paši nekad neizvēlētos. Ja neesi sastapis prieku skumjās, gaismu tumsā, cerību izmisumā, tad, iespējams, neesi to vēl vispār sastapis.

Bellai patika likt puzles. Viņa to varēja darīt stundām ilgi. Viena pati. Viņai bija tādas vieglas puzles, kuras salika ātri un atkārtoti. Bija arī sarežģītākas, kuras viņa lika ilgi. Un reizēm bija tik sarežģītas, ka viņa sauca mani palīgā, reizēm viņa nezināja, kur to vienu gabaliņu ielikt, un centās to iespiest vietā, kur viņa gribēja, lai tas iederētos. Vēlāk nācās ņemt to ārā, pat ja tas tur bija iespiests. Uz Bellas puzlēm bija rakstīts, kāda vecuma bērnam tās domātas.

Arī man tagad uz galda ir izbērta puzle. Uz kastes varētu būt rakstīts “No 39 līdz Mūžībai”. Es saprotu, ka līdz galam šo puzli šajā dzīvē visticamāk nekad nesalikšu. Bet es zinu, ka tie gabali ir no pareizās kastes, pat ja nezinu, kur un kā katrs iederas. Es joprojām zinu, ticu un daudzējādi piedzīvoju, ka Dievs ir labs. Bet es visos aspektos neredzu, kā šis būtiskais gabals iederas visā bildē. Ja es sacītu, ka to saprotu, es liekuļotu un tas nevienam nepalīdzētu. Ir daudzi citi gabali, par kuriem es zinu, ka tie ir no pareizās kastes un reiz tie veidos vienotu bildi, un bez šiem gabaliem bilde būs caura, nebūs skaista un pilnīga, bet es vēl pilnībā neredzu, kā tie iederas.

Bet tā žēlastība ir, ka vienā brīdī es kaut kā spēju apjaust – beigās bilde būs gaiša. Pienāk brīdis, kad šī vienkāršā atziņa patiesībā nozīmē ļoti daudz. Tas nav tā vienkārši sacīt: “Nu jā, Bībelē, mēs zinām, ir rakstīts, ka viss beigās būs labi.” Bet, kā mēs zinām? Ir atšķirības starp “zināt” un “zināt”. Es piedzīvoju Dieva žēlastību, ka es redzu, ka šajā puzlē ir diezgan daudz tumšu gabalu – un tomēr tā bilde beigās būs gaiša.

Es nerunāju kā apskaidrības kalnā uzkāpis, bet kā viens no jums, kas cenšas kāpt šajā kalnā. Kāds sirdī gudrs cilvēks man atsūtīja e-pastu dažas dienas pēc Belliņas aiziešanas, un viņš pieminēja 12. gs. kristīgo mistiķi Norvičas Juliānu. Viņa runāja ar Kristu un jautāja: “Kāda ir dzīvei un visām ciešanām jēga?” Tad viņa dzirdēja tādu majestātisku un mierpilnu Kristus balsi, kas sacīja: “Viss beigās būs labi. Visas lietas beigsies labi.”

Korija ten Būma, kristiete, dzīvoja Holandē. Otrā Pasaules kara laikā viņas ģimene izvēlējās glābt ebrejus no iznīcības, paslēpjot tos savā mājā. Viņi to darīja ilgstoši, līdz tika atmaskoti. Viņas ģimene tika arestēta, sirmais tēvs, nokļuvis cietumā, jau desmitajā dienā aizgāja bojā, Korija ar savu māsu tika aizsūtītas uz koncentrācijas nometni, kur māsa nomira šausmīgos apstākļos. Vēlāk, atskatoties uz notikušo, viņa sacīja, ka mūsu dzīve ir kā paklājs, kas tiek austs, bet mēs redzam tikai otru pusi. Un tur ir daudz aprautu pavedienu, nesaderīgu krāsu kombināciju, kas neveido neko skaistu, mēs neredzam nekādas sakarības un musturu. Tas viss ir viens neglīts haoss, mēs nekad tādu neliktu pie sienas, bet tikai Mūžībā mēs ieraudzīsim tā paklāja otru pusi. Lietojot puzles līdzību, man liekas, ka mēs pat neredzam to puzles īsto pusi. Mēs redzam fragmentus tikai no otras puses, reizēm neredzot sakarības. Bet es ticu, mēs ieraudzīsim īsto pusi. Un, iespējams, tad mēs visu sapratīsim.

Mēs visi meklējam patvērumu. Cits to meklē ēdienā vai dzērienos, kas, protams, ir pašapmāns. Mēs varam meklēt patvērumu aizņemtībā, varā, pozīcijā. Bet pienāk dzīvē brīdis, kad tu vairs nevari atrast patvērumu nevienā no šīm lietām. Pienāk brīdis, kad tu saproti, ka vienīgais patvērums ir ieiet svētās skumjās. Jo tur ir tavas atmiņas par savu bērnu. Skumjās. Tajās ieiet un piedzīvot tur tumsas vietā Dieva mieru un gaismu ir vienīgais, kas nes dziedināšanu. Es mēdzu domāt, ja kaut kas tāds būtu jāpiedzīvo, tā būtu tikai viena vienīga tumsa, varētu sajukt prātā.

Brīnums ir, ka pienāk brīdis, kad tajās skumjās ieejot, tu piedzīvo gaismu. Tur mēs varam piedzīvot to, ko lasām 139. psalmā: “Ja es teiktu: galīga tumsa lai mani apklāj un par nakti lai kļūst ap mani gaisma – tad arī tumsība Tev nebūtu tumša, un nakts Tev spīdētu kā diena, tumsība Tev būtu kā gaisma.” Dievs ir visur. Mēs reizēm Dievam atvēlam uzvaras, mēs sakām: Dieva svētība ir veselība, labklājība, uzvara. Protams, arī visas šīs lietas Dievs mums dāvā. Viss ir Dieva žēlastība. Bet Dievs ir arī tumsā, slimībā, bezcerībā un tur, kur tu domā, ka nav nekā, izņemot bezcerību. Dievs nesūta ciešanas, neizraisa tās, bet Dievs ir arī tur. Kad es to sapratu, tad sapratu arī to, ka Dievs ir daudz lielāks, nekā līdz šim domāju. Ja Dievam pieder tikai uzvaras, veselība un labklājība, tad īstenībā tāds Dievs nav pārāk liels. Jo tā dzīves teritorija, kurā ietilpst veselība, labklājība, nav nemaz tik liela. Bet ir liela dzīves teritorija, par kuru mums jāsaka, ka tas ir zaudējums, ciešanas, netaisnība. Un Dievs ir arī tur. Dieva lielums un varenība neatklājas tikai uzvarās, bet vēl vairāk zaudējumos, kad tur piedzīvojam Viņa klātbūtni.

Šo Lūgšanu brokastu tēma ir MIERS. Kur atrast mieru? Kur atrast mieru sev, lai mēs varētu būt miera nesēji citiem? Ir tikai trīs ceļi, un pa diviem no tiem diez vai ir vērts iet. Viens varētu būt sevis nocietināšanas un atriebības ceļš, kur cilvēks izvēlas sacīt- man tā ir sāpējis, ka es sevi nocietināšu, lai nekas tāds man nekad vairs nebūtu jājūt. Un ja man iespējams sazīmēt to ļauna darītāju, tad es viņam gribu atriebties. Bet, ja tu sāc iet atriebības ceļu, tad tu sāc līdzināties tam, ko tu nicini. Ja tu ej nocietināšanās ceļu, tad tu drīz vien pazaudēsi spēju just visu to, kā dēļ vispār ir vērts dzīvot. Šis nav ceļš, bet strupceļš.

Otra iespēja ir censties visu izskaidrot. Tie varbūt ir tie centieni, kas arī pie mums mēģināja nākt un pastāstīt: “Varbūt tev ir jāsaprot, par ko tas bija. Kāpēc Dievs to pieļāva, ko tev Dievs caur to grib pasacīt.” Es arī to cenšos darīt. Taču aiz visas šīs cenšanās visu izskaidrot slēpjas vēlēšanās visu kontrolēt. Un bailes atzīt to, ka mēs neko nekontrolējam. Daudziem no mums, īpaši vīriešiem, tas nenākas viegli. Jo, ja tu nevari izskaidrot, tad tu nevari izdarīt tā, ka tās lietas tavā dzīvē vairs nenotiek. Tev nākas paļauties uz Dieva žēlastību. Bet reizēm mēs gribam būt dievi, mēs gribam lietas kontrolēt. Tāpēc mums liekas – ja es varēšu izskaidrot, tad es varēšu kontrolēt, lai tas vairs ar mani nenotiek. Bet arī šis nav ejams ceļš, kas kaut kur aizvedīs. Jo patiesība ir: mēs nekontrolējam dzīvi. Mums jādzīvo no žēlastības.

Tas mūs aizved pie trešā ceļa, kuru es sauktu par kritienu žēlastībā. Tikai krītot žēlastībā, mēs kā Jēzus līdzībā par diviem brāļiem varam teikt, ka mēs no vecākā brāļa pārtopam jaunākajā. Jūs zināt šo Jēzus stāstu, kur vienam tēvam bija divi dēli un jaunākais nāca pie tēva un pieprasīja savu mantojuma daļu. Viņš rīkojās tā, it kā tēvs būtu miris. Mantojumu notriecis, izlaidīgi dzīvojot, viņš nāca pie apziņas un sev teica: “Es iešu atpakaļ pie tēva, teikšu viņam, ka es neesmu cienīgs būt viņa dēls un lai pieņem mani par algādzi.”

Tēvs viņam izskrēja pretī, jo tāds ir Dievs savā mīlestībā, viņš viņu apkampa, apģērba, atjaunoja dēla statusā un teica: “Līksmosim! Jo mans dēls bija miris un nu ir dzīvs!” Jūs atceraties, ka vecākais brālis bija rūgtuma pilns. Viņš saka tēvam: “Es visu laiku esmu tev strādājis, un tu man neesi tādas svinības sarīkojis.” Ko mēs redzam? Mēs redzam, ka viņš dzīvo ar apziņu, ka viņš ir nopelnījis, ka viņam pienākas. Bet patiesībā mums nekas nepienākas. Viss ir žēlastība. Tas nenozīmē zaudēt savu identitāti – tas nozīmē sevi atrast. Tas nenozīmē zaudēt savu pašapziņu – tas patiesībā nozīmē to atrast. Dzīvē ir kā dizainā – pilnība nav kaut kas ĻOTI DAUDZ, bet NEKĀ LIEKA. Dieva Gars mūs attīra no liekā, kas mēs nemaz neesam. Tas ir daudz. Viss ir žēlastība. Viss ir dāvana.

Belliņa mums bija otrais bērns ģimenē. Arī es un mana sieva – mēs esam otrie bērni ģimenē. Gadījās, ka Belliņa dažreiz no vecākās māsas tika pastumta malā, jo viņa bija mazāka, vēl tik daudz nevarēja un neprata. Tad reizēm viņai ļoti sāpēja sirds, un viņa sāka raudāt. Es viņai iemācīju, ka “divi” var parādīt ar pirkstiem kā “V”, kas nozīmē arī “victory” (angļu val. “uzvara”). Mēs esam otrie, un mēs esam uzvarētāji. Tas bija mūsu noslēpums. Kad Belliņa nomira, es par šo mūs noslēpuma pastāstīju pārējiem. Mēs skatījāmies bildes un daudzās no tām mēs pamanījām, ka Belliņa rāda “V” zīmi. Šī ir pēdējā bilde ar Belliņas uzvaras zīmi, kas tapa Rīgas svētkos, nedēļu pirms viņas aiziešanas.

Dēls, kas piedzīvoja Dieva žēlastību, arī bija otrais. Mēs visi esam otrie. Mēs neviens neko neesam pelnījuši. Viss ir žēlastība. Viss ir dāvana. Arī Belliņa bija dāvana, kas bija ar mums četrus gadus.

Dēls, kas gribēja sacīt: “Es esmu pirmais”, beigās, kad sākas svinības, sarūgtinājumā paliek ārā. Un tas, kurš bija gatavs sacīt: “Es neko neesmu pelnījis”, beigās ir tēva mīlestības apskauts viesībās. Viņš ir tur, kur ir pilnība. Viņš ir tur, kur ir uzvara. Tas mūs aizved pie šī patiesības ceļa. Tas mums neatņem sāpes. Mums joprojām viņas ļoti pietrūkst. Nav ne stundas bez izjūtas, ka viņas mums ļoti pietrūkst, bet kaut kā šis pateicības ceļš palīdz izlauzties cauri tumsai un dod gaismas staru. Un tā ir žēlastība.

Visbeidzot – vēl viens noslēpums, kuru mācos, piedzīvojot to, ka kaut kas ļoti līdzīgs ir sajūtās, kas ir vislielākajā priekā un vislielākajās bēdās. Viena un tā pati stīga tiek aizskarta, un tā ieskanas gan visdziļākajās bēdās, gan vislielākajā priekā. Visdziļākais prieks – kā bērna piedzimšanā, tajā brīdī, kad varu paņemt jaundzimušo bērniņu rokās un iedot to māmiņai. Ne tik intensīvi, bet kad vakarā varam noskūpstīt aizmigušu bērnu, ir kaut kas tāds, kā citur nav. Tad visdziļākajās bēdās – tāds brīdis bija, kad biju slimnīcā pie gultas, kurā dzīvība bija pametusi Belliņas ķermeni, bet tās siltums vēl bija jūtams. Es noskūpstīju viņas pieri. Un liekas – vienas vienīgas šausmas, bet tad tur ieskanas tā pati stīga, kas bērnam piedzimstot, un ir visdziļākais prieks. Es sapratu – Dievs ir īpaši tuvu, mūs iepriecinot un mierinot.

Liela gudrība ir meklēt Dievu dziļā priekā. Tajā, ka tu vari audzināt savus bērnus, palikt uzticīgs savā laulībā, ka tu vari rūpēties par tiem, kas cietuši šajā dzīvē, par atraitnēm un bāreņiem, kā teikts Bībelē. Tajā, ka tu vari piedot, pat tad, kad tev piedošanu nelūdz. Meklē Dievu tajās lietās, kas var dot dziļu prieku, līdz pienāk tas brīdis, kur tev nākas meklēt Dievu dziļās sāpēs, kuras mēs neviens neizvēlētos.

Labā ziņa ir tā, ka mums nav jādzīvo bailēs. Jo pat tad, kad tavā dzīvē pienāks brīdis, kur tev nāksies Dievu meklēt dziļās sāpēs, nav jābaidās. Jo arī tur, kur tev liekas, ka ir viena vienīga tumsa, būs gaisma. Dievs ir liels, Viņš ir visur.

Belliņas piemiņa man ir ļoti dārga, un tas man nedaudz ļauj saprast Debesu Tēvu. Kad iznācu no slimnīcas, lai pateiktu sievai un meitiņām, ka Belliņa ir Mūžībā, es jutos diezgan vientuļš. Man bija un joprojām ir daudz jautājumu Dievam. Tad vienā brīdī es sajutu: es daudz ko Dievam varētu sacīt, pirmajā brīdī liekas, ka varētu pat pārmest, bet tad es sapratu to, ka vienu lietu gan es nevaru teikt: “Dievs, Tu mani nesaproti!” Jo Viņš ir piedzīvojis to pašu.

Ja kāds ar necieņu izturētos pret manas meitiņas piemiņu, man būtu ļoti viegli rīkoties dusmu vadītam, man savā ziņā pat tas liktos pareizi. Mūsu Debesu Tēvs sūtīja savu Dēlu pasaulē, kur nebija līdzjūtības, kad Viņš mira. Tur bija izsmiekls, ņirgāšanās un pazemojumi. Tajā dienā Valmierā es būtu varējis atdot pilnīgi visu, lai atgūtu savu meitu. Tad man jādomā par to, ka, neskatoties uz ņirgāšanos, pazemojumu un visu pārējo, Kristus turpināja iet Krusta ceļu un Tēvs no Debesīm nesacīja: “Pietiks!” Bet Viņš būtu varējis sūtīt iznīcību, un tas būtu tik saprotami, bet Viņš gāja līdz galam.

Tā ir Mīlestība. Ir ļoti jāmīl, lai tajā brīdī ietu līdz galam. To izdarīja Trīsvienīgais Dievs. Tāpēc es gribu, lai tu zinātu, ka tu esi ļoti mīlēts. Tu esi Dieva ļoti mīlēts. Un tu neko neesi pelnījis. Tu esi otrais, un viss ir Dieva žēlastība.