Kāpēc, Dievs?

Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls līdztekus daudziem citiem skolotājiem, studijām, grāmatām un pieredzēm par vienu no nozīmīgākajiem lūzuma punktiem savā dzīvē uzskata laiku, kad studiju gados, strādājot Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, viņam bija iespēja būt kopā ar kādu piecus gadus vecu bērnu viņa dzīves pēdējās dienās. Atziņas par pāragri aizgājušu bērnu dzīves uzdevumiem un Dieva klātbūtni vecāku ciešanās  ietekmējušas Linarda gaitas un sniegušas mierinājumu daudziem vecākiem dzīves smagākajos brīžos.

Bērns un nāve

Bērna nomiršana ir viena no smagākajām un grūtāk aptveramajām mūsu laikmeta un kultūras pieredzēm. Bērni taču vairāk nekā jebkad agrāk ir mūsu nākotnes, dzīves turpināšanās tēls. Dzīvojot pasaulē, kura nepārtraukti attīstās, “iet uz augšu”, progresē, zaudēt bērnu nozīmē zaudēt to, kas varēja būt, attīstīties un izaugt. Tāpēc bērna nāve liek apšaubīt mūsu nākotni, identitāti, ticību. Tā apgriež kājām gaisā mūsu priekšstatus par dzīvi un tās jēgu, un līdzšinējās atbildēs uz dzīves lielajiem jautājumiem parādās biedējoši tukšumi. Tad, kad mirst bērns, sastapšanās ar nāvi ir tik neaptverama, baisa, netaisnīga un nesaprotama, cik vien tā kādam mūsu laikabiedram var būt. Dažkārt vecāki jūtas tā, it kā ar bērna nāvi viņi būtu par kaut ko sodīti. Tas ir saistīts ar mūsu pirmatnējām bailēm no augstāka un nesaprotama spēka, kuras mēs – it īpaši krīžu brīžos – vēršam pret Dievu, kaut arī ar prātu bieži saprotam, ka Dievs nav bezpersonisks, biedējošs, sodošs spēks, kas sēž kaut kur debesīs.

Kad bērniņš piedzimst nedzīvs vai mirst tūlīt pēc piedzimšanas, vecāki nereti piedzīvo kaunu, ka viņi nav bijuši cienīgi, lai viņiem piedzimtu dzīvs un vesels bērniņš, vai, ka bērniņš nomira tāpēc, ka viņi nebūtu spējuši būt labi vecāki. Tomēr būt labiem vecākiem nozīmē ne tikai ar prieku un cieņu sagaidīt un ar pacietību un mīlestību rūpēties par savu mazo viesi, bet arī ļaut viņam iet, kad viņa laiks ir pienācis. Bērni taču ir mūsu visīpašākie viesi, kuri ir ieradušies mūsu mājās, vēloties saņemt mūsu uzmanību, un kuri paliek mūsu mājās kādu laiku – īsāku vai garāku. Apziņa, ka bērni ir mūsu viesi, var palīdzēt atbrīvoties no iedomas, ka mums ir jābūt atbildīgiem par to, par ko viņi izaugs vai neizaugs un kas viņi dzīvē būs. Jo tad, kad mēs redzam, ka mūsu bērni iet ceļos, kuros mēs negribam, lai viņi ietu (arī nāvē…), mēs nereti sev pārmetam to, ka esam kaut ko darījuši nepareizi. Taču bērni nav mūsu īpašums. Tāpēc – agrāk vai vēlāk – ir jāmācās viņus palaist vaļā.

Palaist vaļā citus un arī sevi ir viens no dzīves grūtākajiem uzdevumiem. Nāve ir ļoti smags dzīves notikums, un tāda tā vienmēr būs arī tad, ja iemācīsimies to ieraudzīt kā savas dzīves daļu, jo nāvē mēs atdodam savu zemes dzīvi. Tāpat kā bērns atstāj mātes ķermeni, lai nekad vairs tajā neatgrieztos, tā arī notiek nāvē, bērniņam atstājot šo dzīvi. Tas ir piedzimšanas un nāves paradokss – tu kaut ko atstāj, lai kļūtu tam daudz tuvāks. Piedzimšanā tu atstāj cita cilvēka ķermeni, kurā sākās tava attīstība, tavi pirmie dzīves mēneši pirms piedzimšanas. Nāvē tu atstāj šo dzīvi pēc piedzimšanas, kurā tava attīstība turpinājās. Turklāt šo dzīvi nevar izmērīt tikai ilgumā. Daudz vairāk par ilgumu dzīvi izsaka tās augstums un dziļums. Daži pavisam maz (vai ļoti, ļoti maz) dzīvojuši bērni var būt ļoti dzīves augsti, dziļi un gudri. Var gadīties, ka pavisam mazs bērniņš kļūst par tavas dzīves lielo skolotāju… Arī mazs bērns var mirt (es ticu, ka tieši tā arī gandrīz vienmēr notiek) kā liela dvēsele, no zemes dzīves ārā izaudzis cilvēks, pabeigts un piepildīts, veidojies un slīpējies līdz pēdējam elpas vilcienam.

Starp nāvi un jauno sākumu laiks bieži vien ir ļoti ilgs. Kad esam attapušies no šoka, ko atnes tuva cilvēka nāve, un apjautuši, ka visā mūsu dzīvē un tās izjūtā kaut kas ir neatgriezeniski mainījies, sākas ikdiena, kas ir kā “bilde ar caurumu”. Laiku, kas ir vajadzīgs, lai mēs pārliecinātos, ka dzīve turpinās un ir dzīvojama arī bez mirušā bērniņa klātbūtnes, laiku, kurā mēs izstrādājam jaunu dzīves plānu un sākam šo jauno dzīvi dzīvot, atvadījušies no bijušā un pieņēmuši, ka šīs pārmaiņas ir neatgriezeniskas, šo laiku mēs saucam par sērām. Tā nav nedēļa, tas nav mēnesis, tas nav arī tikai gads. Taču šis laiks vienmēr ir mazāks, nekā mums šķiet. Jaunais sākums ir tuvāk, nekā to rāda “bilde ar caurumu”. Starp nāvi un jaunu sākumu ceļš bieži vien ir ļoti garš. Taču ir svarīgi, lai šis ceļš mūsu dzīvē tāpat kā visi citi ceļi un notikumi kļūtu nevis par moku ceļu, lāstu un nastu, bet par svētību. Lai šī ceļa beigās mēs varētu teikt – paldies, ka bija arī šāds ceļš. Jo tas ir dziedināšanas ceļš. Sēras pārveido sagrauto, ievainoto dvēseli, kura vairs negrib celties no rītiem. Bez sēru ceļa dvēseli nevar izdziedināt. Sēras ir dzīves daļa. Patiesībā mēs turpinām sērot visu dzīvi. Zaudējums var vairs nesāpēt, mēs varam būt dziedināti no tā sāpēm, taču nekad to neaizmirsīsim. Tādēļ ar zaudējumu būs jāmācās sadzīvot. Jā, mēs varam atkal kļūt veseli, taču nekad vairs nebūsim tādi kā iepriekš. Un arī negribam būt tādi kā iepriekš, jo neesam tādi kā iepriekš.

Kāpēc, Dievs?

Tas ir ļoti īss jautājums, uz ko ir ļoti, ļoti gara atbilde, ja vien vispār to var saukt par atbildi. Uz jautājumu, kāpēc mans bērns nomira, kāpēc viņam bija vēzis, kāpēc tas notika tieši ar manu bērnu, apmierinošu atbilžu nav. Varbūt ir atbildes, kas mūs kādu brīdi apmierina, taču tad saprotam, cik tās ir virspusējas un darbojas varbūt tikai kā pretsāpju līdzekļi tad, kad sāpes ir neizturamas. Mēs varam rūpīgi izdomāt visuniversālākos izskaidrojumus, taču lietas nemainīsies – sāpes, ciešanas un nāve ir netaisnīgas, un jēgu tajā visā atrast pēdējā konsekvencē nav iespējams. Katra atbilde, kas pretendē būt atbilde, patiesībā neko neatbild, nepaskaidro, neizskaidro. Un ne jau paskaidrojumus mēs gribam dzirdēt, saprast, tuvoties, kad mūsu iekšējā pasaule sauc: “Kāpēc, Dievs?” Vienā brīdī mēs aptveram, ka nemaz negribam dzirdēt nekādas atbildes, jo beigu beigās visas šīs atbildes ir ciniskas – tās mēģina dot jēgu tam, kam nekādas jēgas nav, mūs nevis dziedinot, bet vēl vairāk sāpinot. Jēga var parādīties tikai tad, kad mēs ļaujam jautājumam Kāpēc, Dievs? pāraugt (tieši tā – pāraugt, lēnām, pamazām, no sākuma kā mazam, vāram stādiņam) jautājumā Uz kurieni tagad, Dievs?

Katrs no mums ir izveidojis kādu uzskatu modeli, priekšstatus par savu dzīvi. Šiem priekšstatiem ir saistība ar ticību, ka Dievs valda pār šo pasauli un uztur to kārtībā. Taču šie priekšstati brūk, kad sastopamies ar kaut ko neprognozējamu, kas sagrauj mūsu garīgās drošības sistēmas. Ir velti censties vētrā un ugunī, kas iet garām, saskatīt Dievu. Tā vietā sagaidi kluso balsi, kas sāk runāt pēc tam, kad tas viss ir noticis. Šī balss ir blakus. Tā vienkārši ir ar tevi.

Ko mēs varam darīt? Varbūt piedot pasaulei, ka tā ir tik tāla no pilnības? Piedot Dievam, ka Viņš vēl nav šo pasauli novedis līdz tādai stadijai, lai tajā nebūtu slimību, ciešanu un nāves? Pievērsties cilvēkiem sev līdzās un turpināt dzīvot mīlestībā, neskatoties ne uz ko. Tā vietā, lai bezgalīgi ilgi (visu dzīvi…) jautātu, kāpēc tas notiek, sākt noskaidrot, kas notiek ar mums un ko mēs grasāmies darīt tagad, kad tas viss ir noticis. No viena, lielā jautājuma izaug nevis viena, liela atbilde, bet daudzi jautājumi… Vai esam spējīgi mīlēt cilvēkus, kuri nav pilnīgi, kuri mūs ir ievainojuši, nesaprot, ir atstājuši, un pasauli, bez kuras citas mums nemaz nav… Vai varam piedot un mīlēt Dievu, kura pasaulē eksistē neveiksmes, kļūdas, nepilnības, slimības, nežēlība, un pieņemt, ka dažas no šīm lietām ir notikušas ar mums?

Droši vien Dievs nav tas, kurš taisnīgi izdala labo un ļauno. Dievs nesūta mums ciešanas un slimības kā sodu par mūsu nepaklausību. Bet tad, kad šīs lietas ar mums notiek, Viņš ir mums blakus, mēs varam ar Viņu runāt un Viņš runā ar mums. Varbūt mēs vēlētos ko citu. Kādu galvu reibinošu brīnumu, kas apgrieztu kājām gaisā visu, kas ar mums notiek. Vienā brīdī tevis izdomātā, ideālā pasaule sašķīst gabalu gabalos. Taču, kad esi gatavs vākt kopā drumslas un likt tās atkal vienā veselumā, jaunā pasaule var izrādīties izturīgāka par pirmo. Tieši tāpat ir ar ticību. Ciešanās un bēdās mēs varam viegli ticību pazaudēt. Var būt pat tā – nav iespējams to nepazaudēt. Taču, kad esi gatavs “pirmās” ticības atliekas vākt un līmēt kopā, “otrā” ticība būs stiprāka par “pirmo”. Kad sagruvušās “pirmās” ticības ēkas putekļi nosēžas, ir piedzimis kaut kas jauns, kāds jauns asniņš, tik ļoti atšķirīgs no tās ēkas, kuras vairs nav.

Dieva vara nav neierobežota. To ierobežo nemainīgie dabas likumi, kuri ir paša Dieva radīti, kā arī cilvēks ar savām izvēlēm. Vainojot Dievu tajā, kas ir noticis, saņemam pavisam maz laba, bet zaudējam daudz. Tā kā traģēdiju iemesls nav Dieva griba, mēs vairs neesam uz Viņu apvainoti vai dusmīgi, bet varam ar Viņu runāt par to, kā kopā pārvarēt to, kas ir noticis vai joprojām notiek. Ko es taisos darīt ar to, kas ar mani ir noticis? Mums ir jāuzdod nevis jautājumi, kas liek iegrimt pagātnē, meklējot atbildīgos un vainīgos, bet gan jautājumi, kas atver durvis uz nākotni.

Ir lietas, ko neviens cilvēks nevar ietekmēt un mainīt. Var tikai tās pamazām pieņemt kā realitāti un savas dzīves daļu. Un pamazām ļaut, lai jautājums Kāpēc, Dievs? pāraugtu jautājumā Ko lai es daru tagad, kad tas ir noticis? Kad tas notiek, tad tuneļa galā esam ieraudzījuši gaismu. Dievs ļauj un liek mums kopā paklusēt, paturēt vienam otra rokas, izraudāt bēdas, jo nav citas iespējas pārvarēt sāpes, kā tikai ļaujot tām izsāpēt. Te neder plāksteri, te neder mierinājumi. Dievs nevar likt piepeši atkal spīdēt saulei, bet Viņš var daudzos cilvēkos mums kļūt par lietussargu. Neviena vētra nav bezgalīga, un neviens lietus nav mūžīgs.

Stāsts par Dmitriju (1992. gada pavasaris)

Tas bija kāds 5 gadus vecs bērns, kurš ar smagiem apdegumiem bija ievests no Daugavpils. Viņa māte ugunsgrēkā bija gājusi bojā. Es pie viņa pavadīju daudzu dežūru¹ vakarus, stāstot pasakas, sarunājoties. Viņš man kļuva nozīmīgāks nekā pārējie bērni. Tad piepeši viņa stāvoklis pasliktinājās, un viņu pārveda uz reanimāciju. Nākamā dienā es no universitātes uz turieni zvanīju, un man pateica, ka viņš ir miris. Tas bija man liels trieciens. It īpaši tāpēc, ka visu darba laiku Bērnu slimnīcā mocījos ar jautājumu par teodiceju – kāpēc Dievs pieļauj ciešanas, kur tajā visā ir Dievs. Slimnīcā šo jautājumu dēļ pamazām zaudēju ticību, šķita, ka tas viss, kam es biju uzticējies, sapratis iepriekš, ir kā salmu būda, kas sāpju, ciešanu, bēdu priekšā sakrīt kā no vēja pūsmas. Šī bērna nāve, šķiet, sagrāva pēdējās šīs ticības paliekas – ka Dievs ir visuvarens, ka Viņš visu tur savās rokās, utt. Taču tad, kad sagruvušās ticības ēkas putekļi nosēdās, atklājās, ka ir piedzimis kaut kas jauns. Es sāku atcerēties manas sarunas ar šo bērnu. Un to, kā viņš mainījās, bet tad es vēl nesapratu, ko tas nozīmē. Un piepeši es sapratu, kas viņā mainījās! Viņš auga! Tuvojoties nenovēršamajai nāvei šajā bērnā notika grandiozas iekšējas pārmaiņas. Viņš izgāja savu dzīves ceļu, lai mirtu kā pabeigts un piepildīts cilvēks. Un tad es sapratu, kur tajā visā ir Dievs. Viņš ir bijis ar šo bērnu. Kad Dievs “saprata”, ka nāve ir nenovēršama, Viņš darīja visu, lai šis bērns nodzīvotu pabeigtu dzīvi. Dievs ir tajā pusē, kurā notiek ciešanas. Viņš tās nevar apturēt, atsaukt, pat aizkavēt. Bet Viņš transformē tās svētībā. Tāpēc jautājums: Kāpēc Dievs pieļauj ciešanas? nav pareizs. Dievs nevar pieļaut vai nepieļaut ciešanas, jo Viņš neatrodas tajā pusē, no kurienes tās nāk. Viņš, tāpat kā cilvēks, ir tur, kur tās notiek. Jo Viņš ir cilvēks. Es biju atradis atbildi. Manī bija piedzimusi jauna ticība – tieši vislielākajās sāpēs, vislielākajā bezcerībā. Šis bērns ir viens no manas dzīves lielākajiem skolotājiem. Un liels bija mans izbrīns, ka pēc kādiem sešiem, septiņiem gadiem kādās mācītāju rekolekcijās bērnu reanimatologs Pēteris Kļava, tā starp citu, minēja kādu gadījumu par vienu ugunsgrēkā cietušu bērnu, kurš reanimācija mira un, pie kura – īsi pirms nāves – kā divi cilvēki to redzēja – iegājusi nez no kurienes radusies kāda sveša sieviete un tā arī vairs no palātas nav izgājusi. Pēc tam atklājās, ka viņa bijusi ļoti līdzīga šī bērna mātei, kura šajā ugunsgrēkā bija gājusi bojā… Bērns esot bijis no Daugavpils. Tad es sapratu, ka runa ir par šo pašu bērnu. Cik neparasti – es nebiju bijis vienīgais, kurš bija saistībā ar šo bērnu piedzīvojis garīgu pieredzi…

Stāsts par bērnu, kuram nebija vārda (2012.gada 3.janvāris)

Otrdienas vakarā, kad biju nokristījis jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļā kādai ģimenei nepilnas divas nedēļas vecu bērniņu, virsmāsa mani piepeši pasauca pie inkubatora, kur gulēja kāds ļoti mazs bērns. Viņš bija piedzimis tās dienas pusdienas laikā un tagad mira. Māsas mēģināja viņu visu laiku reanimēt, taču bija skaidrs, ka neko vairs izdarīt nevar. Mani lūdza šo bērniņu kristīt. Mēs nezinājām pat viņa vārdu. Kamēr pārējie centās uzturēt viņa dzīvību, es viņu kristīju un mēs noskaitījām Mūsu Tēvs debesīs. Pēc mazliet vairāk kā pusstundas viņš nomira.

Vakar dievkalpojumā mēs aizlūdzām par dažiem bērniem no slimnīcas. Un tajā brīdī es domāju – vai tad tas nozīmē, ka Dievs pie šiem bērniem būs kaut kā īpašāk klāt nekā pie visiem pārējiem, kuri ir ar līdzīgām diagnozēm un līdzīgā stāvoklī? Vai Dievs ir tāds, kurš, ja mēs viņu lūgsim par šiem bērniem, attiecībā uz viņiem rīkosimies citādāk, nekā pie bērniem, par kuriem nav neviena, lai par viņiem aizlūgtu? Vai Dievs to bērnu, kuru otrdien kristīju, nevestu uz Pestīšanu, ja es nebūtu gadījies tur būt klāt un viņu nokristījis?

Lūgšana ir cilvēka un Dieva satikšanās pieredze. Lūgšana ir cilvēka aktivitāte veidojot attiecības ar saviem dziļumiem, ar tevī mājojošajiem Dieva dziļumiem, Dieva Garu. Lūgšana ir apzināta sava dzīves atvēršana Dieva mīlestībai. Tajā mēs kaut ko darām nevis ar Dievu, bet ar sevi. Kristīt bērnu, kas mirst, nozīmē nostāties ar šo bērnu Dieva priekšā un teikt: “Man šis bērns nav vienaldzīgs, tāpat kā Tev viņš nav vienaldzīgs. Man ir svarīgi šī bērna dziļumi, jo tajos Tu pats mājo.” Tāpēc mēs lūdzam par šo bērnu. Tāpēc mēs viņu kristām. Tā ir iespēja, kuru mēs viņam dāvinām, vēlam, ar ko viņu svētījam, lai viņš savu īso, aparātos saslēgto dzīvi nodzīvo tik pilnīgi, pabeigti, piepildīti, cik vien tas ir iespējams, sajutis, ka viņam šajā pasaulē ir kādi, kuriem viņš nav vienaldzīgs, kādi, kas ir ar viņu kopā viņa īsajā viesošanās laikā šīs zemes esībā. Kristība ir mīlestības pieredze kas paliek stipra un dzīva arī tad, kad kristības jau aiz muguras. Kristība ir Dieva mīlestības pieredze, jo aiz ārēji bagātās un izvērstās vai arī ļoti askētiskās un kodolīgās kristības norises stāv milzīgā Dieva mīlestība, kuras ārēja zīme ir šis Sakraments.

Es nezinu, ko mainīja šajā bērniņā tas, ka viņš tika kristīts. Es neko no tā neredzēju. Pie viņa ārējās dzīvēs, es domāju, tas nemainīja itin neko. Mēs katrs kaut ko darījām, bet to svarīgumu klāt pielika Dievs, kurš līdzdarbojās mūsos visos – katrā, kurš ar savu aicinājumu un talantu pielika ko jēdzīgu tajā situācijā. Tas bija svarīgi. Un šīm – svarīgi – piemīt kāda mūžīga dimensija. Tas, kas mūsu dzīvēs ir bijis svarīgs, savu svarīgu nezaudē. Pat vēl vairāk, tā svarīgums pieaug.

Tas viss patiešām itin nemaz nav vajadzīgs Dievam. Taču tas bija svarīgi mums. Un tas, kas ir svarīgi mums, ir svarīgs arī Viņam. Šī bērniņa kristības nebija svarīgas Dievam. Arī bez tām šis bērns bija viņa mīļotais, vienīgais, īpašais, viņam nekā netrūka no Dieva mīlestības. Tās bija svarīgas mums. Un arī šim bērnam, sastopot sev apkārt savas dzīves svarīgākos cilvēkus, par kādiem mēs, kas tur bijām, piepeši tādi kļuvām. Un tur kaut kas sākās, kas, es tam ļoti ticu, reiz citā esībā turpināsies – mums visiem kopā.

Piepildījums

Mirušie bērni ir piepildījuši savu īso, bet tik nozīmīgo dzīves darbu. Viņu dzīves darbs ir tas, ko viņi ar savu dzīvi mums ir paveikuši, mūsos mainījuši, mūs pārmainījuši, savās dažās dzīves nedēļās, mēnešos, gados paveikdami tik daudz, cik citi dažkārt nepaveic visā mūžā. Jo tad, kad bērniem nav laika izaugt ārēji, viņi izaug iekšēji, tik un tā kļūstot par tiem cilvēkiem, par kuriem kļūt ir viņu dzīves aicinājums. Viņu dzīves balsis ir bijušas lēnas un rāmas, taču tiem, kuri tās dzirdēja un tām līdzās uzdrošinājās būt, šīs balsis ir bijušas kā eņģeļu balsis, kas ir rādījušas ceļu cauri vienam no dzīves vissāpīgākajiem un sausākajiem tuksnešiem.

Vēstule ar vēzim slimam bērnam

Vēstule publicēta: Kubler-Ross, Elisabeth. The Tunnel and the Light.
Cambridge: Da Capo Press, 1999. Tulkojis L.Rozentāls

Elizabete Kiblere-Rosa: “Es uzrakstīju šo vēstuli 1978. gadā, atbildot deviņus gadus vecam ar vēzi slimam zēnam, kurš man rakstīja un uzdeva trīs ļoti aizkustinošus jautājumus: “Kas ir dzīve?…Kas ir nāve?…Un kāpēc maziem bērniem ir jāmirst?” Zēns līdzdalīja šo vēstuli ne tikai saviem vecākiem, bet arī citu mirstošu bērnu vecākiem. Pirms savas nāves viņš atļāva šo vēstuli publicēt, lai palīdzētu citiem bērniem saprast šos ļoti svarīgos jautājumus. Šī vēstule sasniedza desmitiem tūkstošus mirstošu bērnu”.

Šis ir stāsts par dzīvi un vēju, par sēklām, kuras iestāda pavasarī, par puķēm, kuras uzplaukst vasarā, un augļiem, kas ienākas rudenī.

Nāve pie dažiem atnāk ļoti agri un pie dažiem vēlu…Šis stāsts ir par to visu…

Iedomājies pašu dzīves sākumu un Dievu, kurš visu radījis – kā sauli, kad tā spīd pār visu pasauli un to sasilda, kura liek puķēm augt un kuras stari tiek līdz zemei pat tad, kad mākoņi to aizsedz. Dievs vienmēr mūs redz, un mīlestība vienmēr mūs apspīd, un nav svarīgi, cik mazi vai lieli mēs esam, un nekas un neviens nespēj to apturēt.

Kad cilvēks piedzimst, viņš sākas kā maza sēkliņa. Pieneņu sēkliņas lido pār pļavu un kāda nonāk grāvī, kāda zālienā, kāda starp puķēm. Un tieši tāpat ir ar mums – kādi no mums piedzimst bagātās mājās vai nabadzīgās ģimenēs, vai bērnu namos, vai arī nomirstam vēl nepiedzimuši, vai arī nonākam pie mīlošiem vecākiem, kuri mūs ļoti gaida, vai arī pie cilvēkiem, kas mūs adoptē un par mums rūpējas kā par saviem bērniem.

Daži cilvēki to sauc par laimes spēli, bet atceries, ka Dievs ir arī vējā un viņš rūpējas par mums tāpat kā par pieneņu sēklām un it īpaši par bērniem, un tajā visa nav nekādu pretrunu. Viņš nevienu neizceļ un nevienu neatstumj, bet mīl bez nosacījumiem, Viņš mūs saprot un netiesā, jo Viņš ir pati mīlestība.

Tu kopā ar Dievu esi izvēlējies savus vecākus no miljoniem citu. Jūs izvēlējāties viņus, lai palīdzētu tiem augt un mācīties un lai arī viņi varētu būt Tavi skolotāji. Jo dzīve ir kā skola, kurā mums tiek dota iespēja iemācīties daudzas lietas – būt kopā ar cilvēkiem un saprast savas jūtas, mācīties būt godīgam pret sevi un citiem, mācīties dot un saņemt mīlestību. Un, kad mēs kā skolā nokārtojam visus pārbaudījumus, tad mums tiek ļauts šo skolu pabeigt, iegūt dzīves skolas grādu, kas nozīmē – mums tiek dota atļauja atgriezties savās patiesajās mājās – pie Dieva, no kura mēs visi nākam un pie kura mēs satiksim visus cilvēkus, kurus esam mīlējuši. Tas ir tā, kā pēc skolas tu atgriezies atpakaļ pie savas ģimenes, no kuras esi bijis devies prom, lai mācītos, lai iegūtu grādu, lai pabeigtu skolu. Tas ir laiks, kad mēs mirstam, kad mēs esam paveikuši savu darbu un esam gatavi pārcelties.

Kad ir ziema, tu nevari redzēt kokā dzīvību, bet kad nāk pavasaris, mazās zaļās lapas izplaukst viena pēc otras, un vēlā vasarā, kad koks ir pilns augļu, tas ir piepildījis savu misiju un jēgu. Bet rudenī lapas nokrīt – viena pēc otras – un koks dodas ziemas miegā. Dažas puķes zied tikai pāris dienu – ikviens tās mīl un par tām priecājas, jo šīs puķes ir pavasara un cerības zīmes. Tad tās mirst – paveikušas to, kas tām bija jāpaveic. Dažas puķes zied ļoti ilgu laiku – un cilvēki tās vēro un par tām priecājas – tāpat kā tad, kad redzam parkā uz soliņa sēžam vecus cilvēkus līdz brīdim, kad kādu dienu viņi ir aizgājuši pavisam.

Dzīvē viss ir kā aplis – nakts seko dienai, pēc ziemas nāk pavasaris, tad vasara. Bet, kad laiva pazūd aiz apvāršņa, tā nav pazudusi, jo tā ir izzudusi vienīgi mūsu skatienam.

Dievs redz un lūkojas uz visu, ko Viņš ir radījis – zemi un sauli, kokiem un puķēm, un cilvēkiem, kuri iet cauri dzīves skolai, pirms tie to beidz un saņem grādu.

Kad mēs esam paveikuši visu savu darbu, ko esam sūtīti darīt virs zemes, mums tiek atļauts atstāt savu ķermeni, kurā mēs nesam šeit uz zemes savu dvēseli un garu – tāpat kā kūniņa nes sevī nākotnes tauriņu. Un kad laiks ir pienācis, mēs laižamies ārā – brīvi no sāpēm, bailēm un raizēm – brīvi kā ļoti skaisti tauriņi, atgriežoties mājās pie Dieva, tur, kur mēs nekad neesam vieni, kur mēs turpinām augt, dziedāt un dejot, kur mēs esam kopā ar visiem tiem, kas mūs mīl un kuri ir izlaidušies no savas kūniņas agrāk. Uz mājām, kur esam tik lielas mīlestības ieskauti, ka nespējam to šeit nekad pat iedomāties.

Vēstule vecākiem, kuri sēro par savu mirušo bērnu

Elizabete Kiblere-Rosa

Mani mīļie draugi, šī ir vēstule jums, kas esat zaudējuši savu bērnu. Mēs tik daudzām mātēm un tēviem esam gājuši līdzi šajā grūtajā ceļā, ka šī grāmata² radās no rūpēm, kuras jūs izpaudāt, un no mācībām, kuras no jums saņēmām.

Tad, kad jūsu bērns kļuva vājāks un tuvojās nāvei, varbūt jūs sev jautājāt, cik daudz bērns var zināt par to, iespējams, nāvīgo iznākumu, kas viņu sagaida. Es saku “iespējams”, jo esmu bijusi lieciniece arī daudziem brīnumiem.

Visi bērni zina (neapzināti, intuitīvi) par savas slimības iznākumu. Visi mazie apjauš (nevis intelektuāli, bet garīgi), kad nāve ir tuvu. Viņi dažkārt jautā: “Mammu, vai man jāmirst?” Vai arī tad, ja vecāki bērni sajūt, ka jūs nespējat par to runāt vai pat domāt, viņi ieraksta savā dienasgrāmatā kādu dzejoli vai lappusi. Varbūt uzticas kādam savam draugam vai citam cilvēkam, kurš var arī nepiederēt ģimenei un tāpēc ir gatavāks sadzirdēt un saprast bērna simbolisko valodu. Bērni, esot kopā ar saviem palātas biedriem vai spēļu istabā ar rotaļu biedriem, līdzdala savu zināšanu ar viņiem. Tikai nedaudzi pieaugušie pieredz, cik lieli noslēpumi šādā veidā tiek atklāti.

Katram cilvēkam, lielam vai mazam, ir jābūt kādam, kam viņš var uzticēties. Bērni dažkārt izvēlas visneiedomājamākās personas: aprūpes māsu, apkopēju vai kādu bērnu invalīdu, kurš to apciemo savā riteņkrēslā. Viņi sarunājas īsi, bet dziļi, un pieaugušajiem izbrīnā paliek mutes vaļā, kad viņi apjauš, ka viņu mazie bērni, ejot cauri savas dzīves vētrām, zina lietas, ko nezina neviens cits viņu vecuma bērns. Dievs, kurš mūs visus ir radījis, tā rūpējas par līdzsvaru, kad mazo ķermenis vairs neklausa. Viņi kļūst stipri iekšējā gudrībā un intuitīvā zināšanā.

Jūsu sāpes un bailes, jūsu bezmiega naktis un rūpes ir viņiem zināmas, un jūs nekādi nevarat to no viņiem noslēpt. Te nepalīdzēs neīstā “priecīgā” jautrība viņu istabās. Bērnus nevar apmānīt. Viņiem nav iespējams samelot, ka jūsu asaras ir no sīpolu griešanas virtuvē. Cik daudz sīpolu tad jūs jau esat sagriezuši? Pasakiet taču saviem bērniem, ka esat bēdīgi un dažkārt jūtaties tik nederīgi, jo nespējat viņiem vairs palīdzēt. Viņi turēs jūs savās mazajās rokās, un jūs sajutīsieties labi, jo viņi jums būs palīdzējuši. Jūs viens otru savstarpēji būsiet mierinājuši. Līdzdalītas ciešanas panest ir vieglāk, ja viņi sajutīs, ka ir jūsu rūpju un asaru iemesls.

Vai tajā ir jāiesaista citi brāļi un māsas un jāinformē viņi? Jā, katram brālim un katrai māsai ir savā veidā jāiesaistās nedziedināmā bērna aprūpē. Ja mazais pacients tiek aprūpēts mājās, māsām un brāļiem ir jāuztic kādi mazi pienākumi šajos aprūpes darbos. Viņi slimā bērna vietā var pēc skolas apciemot sava slimā brāļa mīļotu suni, pie kura viņš vienmēr apstājās, kad vēl varēja iet skolā. Viņi var palīdzēt veikt mazus darbiņus ar diegiem vai kā citādi, ja fiziski slimais bērns ir par vāju, lai spēlētos kā parasti. Viņi var atnest ēdienu, kamēr slimais bērns var vēl ēst, vai ieslēgt bērna mīļāko mūziku.

Veselajiem bērniem nav jājūtas vainīgiem, ja viņi smejas un ķiķina, un ved mājās draugus, ja sarīko mūzikas un dejas vakarus vai iet uz futbola spēli. Tāpat arī mātēm nav jāatsakās apmeklēt frizieri vai manikīru, visai ģimenei nav jāatsakās doties uz boulinga zāli, ja viņi to agrāk ir ar patiku darījuši.

Sliktākais, ko mēs slimajam bērnam un viens otram varam izdarīt, ir izveidot no mūsu mājas vai dzīvokļa kapliču, bērnam vēl dzīvam esot. Ikdienas grūtības ir vieglāk panesamas vietā, kur atskan smiekli un tiek pausts prieks, kur valda abpusēja mīlestība. Ja slimais bērns tiek izlutināts, ja tiek piepildītas visas viņa vēlmes, ja visi staigā uz pirkstgaliem, tas dzīvajiem ir ļoti postoši.

Joprojām ir daudz ģimeņu, kuras nezina, vai pārējiem bērniem būtu labi piedalīties bērēs. Šādos gadījumos es jautāju: “Kāpēc ne?” Vai tad nenomira viņu brālis vai māsa? Kāpēc izslēgt bērnus no šī pēdējā atvadu rituāla, kas tik īpaši kalpo tam, lai mēs varētu vieglāk no mirušā bērna atraisīties? Bēres ir oficiāls pierādījums un apzināšanās, ka cilvēks, kuram mūsu dzīvē bija liela vērtība, ir miris. Tas ir rituāls, kas signalizē šīs realitātes pieņemšanu, kurā mirušā ķermenis atrod savu atdusas vietu, uz kuru mēs varēsim nākt, bēres ir robežšķirtne. Bēres ir ļoti nozīmīga sērošanas sastāvdaļa, un katrs, kas no tā ir izslēgts, jūtas, it kā nepiederētu ģimenei. Taču uz to nekad nevienu bērnu nevajag piespiest. Ja bērns negrib nākt uz bērēm, tas ir jārespektē. Tā parasti ir zīme, ka bērnā ir kāda vainas sajūta, kauns vai bailes, par to var ar mīlestību parunāt vēlāk.

Pirmajās dienās pēc nāves un bērēm ir ļoti daudz jādara. Ir tik daudziem jāzvana, ar tik daudziem jārunā, tik daudz dažādu praktisku uzdevumu. Ir labi, ka šī darbošanās palīdz mums novērst uzmanību, dažkārt pasmieties, un tas mums ir vajadzīgs.

Tikai tad, kad kaimiņi vairs nenāk pie mums, lai pagatavotu ēdienu, iestājas vientulība un īstas sēras. Izturieties šajā laikā pret sevi draudzīgi. Nesagaidiet nedz to, ka jūs bēdāsieties mūžīgi, nedz ar to, ka noteiktā laikā tiksiet ar to galā. Katram ir savs sērošanas laiks un veids.

Par to vispār nedomājiet. Piepildiet savas dienas, cik labi vien spējat. Raudiet, ja tas jums ir vajadzīgs, sitiet spilvenu, ja pārņem dusmas. Dariet to, ko darījāt agrāk. Varbūt sākumā tā šķitīs mehāniska darbošanās – gatavot ēdienu, strādāt dārzā, bet viss ir kārtībā. Jums ir tiesības sērot. Sēras liek pazust visam tumšajam, tikai tam ir vajadzīgs laiks.

Neizveidojiet no bērna istabas svētnīcu. Bet arī neaizsedziet fotogrāfijas un atmiņu lietas. Ja nevarat izlemt, ko darīt ar rotaļlietām, velosipēdu, drēbēm, nedariet ar tām neko. Nav nekādas steigas. Laiku ir izgudrojuši cilvēki. Patiesībā tas neeksistē. Koncentrējieties uz dzīvi, uz laulāto draugu, uz saviem vecākiem, kuri sēro ne tikai par jūsu sāpēm, bet arī par sava mazbērna nāvi. Pasāciet kaut ko ar pārējiem bērniem, koncentrējieties uz kaut ko dzīvu.

Ir jāmācās pieņemt lietas, ko nevarat mainīt. Ja esat palicis viens, domājiet par tiem daudzajiem tūkstošiem cilvēku, kuri arī ir vieni. Atrodiet kādus no viņiem. Sniedziet viņiem savu laiku un mīlestību, lai tas jums palīdzētu nekrist sevis žēlošanā.

Runājiet ar savu nomirušo bērnu, ja tas jums palīdz. Ļaujiet savam bērnam piedalīties jūsu attīstībā, un pamanīsiet, ka jūs ar dzīves vētrām tiekat galā labāk, tāpēc ka bieži vien mirušais bērns ir beznosacījuma mīlestības skolotājs, šāda mīlestība neko negaida pretī, un tai nevajag fiziskus pierādījumus. Es sūtu jums savu mīlestību un svētību.

Šī vēstule publicēta grāmatā “Bērns un nāve”, ko uzrakstījusi Elizabete Kiblere-Rosa (Kubler-Ross, Elizabeth. Kinder und Tod. Munchen, Knaur Taschenbuch Verlag, 2008, 15.–25. lpp.).
        
Elizabete Kiblere-Rosa (1926. gada 8. jūlijs – 2004. gada 24. augusts) bija psihiatre un nāvei tuvo pieredzes pētniecības pioniere. 1958. gadā ieradusies ASV. 1962. gadā beigusi Kolorādo universitātes Medicīnas fakultāti, 1963. gadā sākusi psihiatrijas praksi Čikāgā. Sākot ārstes psihiatres rezidentūru, viņa strādāja mirstošo pacientu nodaļā. Viņa ir hospisu aprūpes kustības aizsācēja. 1969. gadā viņa uzrakstīja mūsu laikmeta priekšstatus par nāvi satricinošu grāmatu “Par nāvi un miršanu” (On Death and Dying) un ir zināma kā Kibleres-Rosas modeļa pamatlicēja. Viņa ir ieguvusi daudz godalgu un kopš 1982. gada par nāvi un miršanu ir mācījusi vairāk nekā 125 000 studentu dažādās skolās un institūcijās. 1977. gadā Kalifornijā dibinājusi Miera māju (Shanti Nilaya), kurā izveidojusi dziedināšanas centru mirstošajiem un viņu ģimenēm. Viņa bija arī Amerikas Holistiskās medicīnas asociācijas līdzdibinātāja.