Kas izraisa grūtniecības pārtraukšanos un priekšlaicīgas dzemdības?

Ja grūtniecība beigusies ar spontānu abortu, priekšlaicīgām dzemdībām vai bērniņš dzimis nedzīvs, vecākus nomoka jautājums – kādēļ tā notika? Uz to atbildēt nav vienkārši. Nereti var būt iesaistīti pat vairāki faktori1:

  • Ja grūtniecība pārtraucas ļoti agrīni (2.–3. grūtniecības nedēļā), tā cēlonis vairāk nekā 60% gadījumu ir ģenētisks faktors – augļa hromosomu patoloģija.
  •  Ja sievietei ir iedzimtas dzimumorgānu attīstības anomālijas (piemēram, divragu dzemde, dzemdes starpsiena, divas dzemdes u.c.), nereti šo anomāliju diagnosticē tikai pēc pirmās neveiksmīgās grūtniecības.
  • Grūtniecības pārtraukšanos var izraisīt jebkura neizārstēta baktēriju, vīrusu vai parazītu infekcija. Visbiežāk vainojama kāda seksuāli transmisīva dzimumceļu slimība.
  • Hormonu darbības traucējumi.
  • Imūnsistēmas patoloģija. Tā var būt gan iedzimta, gan iegūta mūža laikā.
  • Grūtniecības pārtraukšanos var izraisīt topošās māmiņas psihiskais stāvoklis, smaga garīgā un fiziskā slodze.
  • Ja ir nopietnas citu orgānu slimības (piemēram, sirds un asinsvadu sistēmas slimības, cukura diabēts u. c.).
  • Ja ir dzemdes kakla mazspēja. Tā var būt gan iedzimta, gan iegūta (dzemdību vai aborta laikā traumēts dzemdes kakls). Tas ir viens no biežākiem vēlīnas grūtniecības pārtraukšanās vai agrīnu priekšlaicīgu dzemdību cēloņiem.
  • Nabassaites, placentas problēmas.

Kādi ir grūtniecības pārtraukšanās veidi? 2

Spontāns aborts – patvaļīga grūtniecības pārtraukšanās ar daļēju vai pilnīgu augļa olas izstumšanu no dzemdes laikā līdz 22. grūtniecības nedēļai, skaitot no pēdējo menstruāciju pirmās dienas. Šai laikā mazulis vēl nav dzīvotspējīgs. Spontānie aborti tiek iedalīti agrīnos (līdz 12. nedēļai) un vēlīnos (pēc 12. nedēļas).

Nenoticis aborts (missed) – var būt aborta simptomi, izzūd grūtniecības simptomi, bet augļa ola netiek izstumta no dzemdes.

Nepilns aborts (abortus incompletus) – augļa olas daļas no dzemdes tiek izvadītas nepilnīgi.

Priekšlaicīgas dzemdības – grūtniecības pārtraukšanās no 22. līdz 37. grūtniecības nedēļai.

Ārpusdzemdes grūtniecība – apaugļota olšūna attīstās ārpus dzemdes dobuma. Parasti tā lokalizējas olvadā un visbiežāk 5.-7. grūtniecības nedēļā olvada ārpusdzemdes grūtniecība izbeidzas, plīstot olvadam3.

Kas notiek sievietes ķermenī, zaudējot bērniņu īsi pirms dzimšanas vai grūtniecības laikā?

Somatiskās izmaiņas
Arī tad, ja zaudēts bērns, sievietes organisms izjūt visas tās pašas izmaiņas kā tas ir parasti pēc dzemdībām. Lai atveseļotos, ir vajadzīgs laiks. Asiņošana, sāpīgums krūtīs, pat ja laktācija (piena veidošanās) ir beigusies, hormonālā līdzsvara traucējumi – tās ir fiziskas sajūtas, kurām normāli vajadzētu beigties apmēram trīs līdz sešu nedēļu laikā. Ja tas norit ilgāk vai parādās sāpes un drudzis, ir jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības.

Emocionālās izmaiņas
Lai kāds būtu zaudējums, tas vienmēr izraisa skumjas, sirdssāpes un tukšuma sajūtu. Bērniņu zaudējot, tipiskākās reakcijas ir4:

  • raudāšana, vientulības sajūta;
  • nepieciešamība par notikušo runāt detalizēti;
  • bezpalīdzības, bezcerības un depresijas sajūtas;
  • dusmas, vainas apziņa, pārmetumi;
  • ēšanas traucējumi, bezmiegs, nervozitāte;
  • nespēja koncentrēties, saprast vai atcerēties;
  • dzīves mērķa un nodomu zudums, nākotnes bezcerības sajūta;
  • sāpošas rokas, elpas trūkums.

Sērošana var turpināties ilgāk, nekā tu vai citi sagaidāt, un tai var būt kritumi un kāpumi. Īpaši grūts var būt pirmais gads, kad vecāki sevi nomoka ar jautājumiem: kāpēc tas notika ar mūsu bērniņu? kāpēc neatnācām pie ārsta ātrāk? vai mēs izdarījām kaut ko nepareizi? Ir svarīgi pārrunāt savas sajūtas ar cilvēku, ar kuru tu jūties drošībā.

Ko teikt mājās esošajiem bērniem?

Bērni vēlas dalīties savā bēdu pieredzē ar pieaugušajiem, tādēļ, skaidrojot nāves mistēriju, ir svarīgi atturēties no dažādu klišeju un puspatiesību stāstīšanas, jo bērniem ir ļoti attīstīta fantāzija. Bērnam, nesaņemot vienkāršus un atklātus izskaidrojumus, var rasties domas, ka tieši viņš kaut kādā veidā ir vainīgs brālīša vai māsiņas nāvē. Ja mēs sakām, ka “mēs esam pazaudējuši bēbīti” vai “bēbītis aizgāja pie Dieviņa”, tas var apmulsināt bērnu, jo viņš sacīto saprot burtiski. Var paskaidrot, ka gaidītais bērniņš nomira, viņa sirsniņa ir apstājusies un viņš nekad vairs nebūs ar mums, kā tam bija jābūt. Bērnam ir jāļauj mums uzdot jautājumus arī par sāpīgām tēmām, viņam ir jājūtas sadzirdētam un saprastam. Mums ir jādalās ar bērnu savos pārdzīvojumos, nav jāslēpj savas asaras un skumjas par zaudēto mazulīti.

Ko NEteikt un kā NEizturēties?

  • “Tā ir Dieva griba”. Šāds izteikums vedina domāt, ka Dievs ir vēlējies, lai sieviete izcieš šādas zaudējuma sāpes. Neviens, pat visgarīgākais cilvēks, nezina, kāda ir Dieva griba un jebkurš Dieva gribas tulkojums tikai rada aizspriedumus pret Dievu.
  • “Kā tas notika?” – neizvaicājiet par detaļām. Ja vēlēsies, paši pastāstīs.
  • “Kad es par notikušo uzzināju, es par jums/tevi tik šausmīgi pārdzīvoju, negulēju visu nakti, man ir tik grūti utt. …” Neuzsveriet, cik jums ir grūti, jo šobrīd patiesi grūti ir vecākiem.
  • “Viss, kas notiek, notiek uz labu”. Arī šādi vārdi nepalīdz, jo neviens cilvēks nevar garantēt, vai tas patiešām tā arī ir. Kurš to var paredzēt?
  • “Es zinu kā tu jūties”. Cilvēks, kurš nav piedzīvojis bērna zaudējumu, to nezina. Un pat tad, ja ir, mēs visi esam ļoti atšķirīgi un arī sērojam atšķirīgi.
  • “Tev vēl var būt cits bērniņš, neskumsti”. Pirmkārt, mēs to nezinām, vai būs, tādēļ nevajag otram dot viltus cerību. Otrkārt, šādas sāpes nevar tā vienkārši aizmirst. Zaudēto bērniņu nevar aizvietot ar citu.
  • “Tev vismaz mājās vēl ir citi bērni/bērns”. Tas, ka pārim ir citi bērni, nekādā gadījumā nemazina šī bērniņa zaudējuma sāpes.
  • Neizvaicājat, vai pāris “mēģinās atkal”.
  • Neizliecieties, it kā nekas nebūtu noticis un it kā bērniņa nekad nebūtu bijis.
  • “Tikai nemeklē notikušajā jēgu un nemēģini rast atbildi uz jautājumu – kāpēc tā notika”. Dažiem cilvēkiem jēgas meklējumi un tās atrašana dod spēku dzīvot tālāk, iespējams, pat jaunā kvalitātē. Turklāt mūsu pieredze ar bērniņu pati par sevi jau ir jēgpilns notikums. Katrs vecāks, kurš nonācis šādā situācijā, sākumā uzdos jautājumus un meklēs atbildes. Tas ir dabiski.
  • “Tikai tagad neaproc sevi darbā, nedari to, nedari šitā….”. Sērojošiem vecākiem katram pašam ir jāatrod pieņemamākais veids kā tikt galā ar zaudējumu. Mēs nevaram viņiem ieteikt vai norādīt uz rīcības plānu, jo nezinām kā viņi jūtas.

Ko teikt un kā izturēties?

  • “Man ir ļoti žēl, ka ar tevi tā notika”. Arī šis vienkāršais teikums var palīdzēt, ja vien tam nepievieno “bet…” vai “tomēr…”.
  • Ja tev ir bijis jāpiedzīvo bērna zaudējums, vari vienkārši pateikt – “Man bija līdzīgi. Tas ir šausmīgi”. Līdzīga pieredze neliek justies tik ļoti vientuļam savā nelaimē.
  • Ja tu nevari atrast atbilstošus mierinājuma vārdus, tā arī vari pateikt, ka ar vārdiem tu nevari izteikt to, ko jūti, apskauj savu tuvo cilvēku un vienkārši esi blakus. Šis ir visgodīgākais veids, un pāris to novērtēs.
  • Neapberiet pāri ar jautājumiem, bet arī nepazūdiet no viņu dzīves pavisam. Atrodiet veidu, kā neuzbāzīgi darīt pārim zināmu, ka domājat par viņiem, it sevišķi, ja pāris ilgāku laiku ir klusējis.
  • Dariet zināmu, ka esat gatavi palīdzēt ar dažādām praktiskas dabas lietām, ja vien pāris to vēlas.
  • Ja esat uzaicināti uz sarunu, mēģiniet atrast privātu vietu, kur var ļaut vaļu gan asarām, gan pieskārieniem. Paturiet roku, apskaujiet vai pieskarieties runātājam, raugieties acīs, nebaidieties izrādīt savu patieso līdzjūtību, arī asaras.
  • Ja vēlaties nosūtīt rakstisku līdzjūtības ziņojumu – SMS, e-pastu, kartiņu, lūdzu, ielieciet sakāmajā jēgpilnu saturu. Vienkārši līdzjūtības kartiņa bez īstajiem vārdiem var būt aizvainojoša.
  • Ja esat pamanījuši, ka sērošanas laikā pārim ir izveidojušies kādi rituāli vai jaunas atziņas, pieņemiet tos un atbalstiet.

Kā saglabāt piemiņu par bērnu?

Piedzīvojot bērna zaudējumu, vecāki visbiežāk ir šoka stāvoklī, tādēļ, vaicāti, vai vēlas redzēt vai paturēt rokās bērniņu uzreiz pēc dzemdībām, nereti atbild ar noliegumu, ko, iespējams, vēlāk nožēlo. Vecākiem vajadzētu saņemt iedrošinājumu no vecmātes paturēt bērniņu uzreiz pēc dzemdībām un atvadīties5. Tomēr izvēlei jāpaliek vecāku ziņā. Nodaļas darbinieki pēc vecāku vēlēšanās var iemūžināt bērniņu fotogrāfijās, kuras ir iespējams saņemt tūlīt vai arī atstāt t.s. dzemdību vēsturē, līdz laikam, kad vecāki varēs tās aplūkot. “Veselīgas” sērošanas pamatā ir spēja integrēt zaudēto bērniņu vecāku dzīvē. Nav iespējams aizmirst notikušo, pat ja spontāni rodas šāda vēlme, taču ir iespējams dzīvot tālāk ar atmiņām par gaidīto un mīlēto mazulīti. Fotogrāfijas, pēdiņu nospiedumi, drēbītes vai rotaļlieta, kas bija domāta tieši šim bērnam, viņa piemiņai iestādīts augs, dienasgrāmatas rakstīšana, kā arī rituāls (kristīšana, vārda došana vai svētīšana) – tas viss palīdz, ejot cauri smagajam sērošanas laikam.

  1. Jansone M. Spontāns aborts. Kāpēc? Pieejams: http://www.apollo.lv/portal/life/32/articles/26423/0
  2. Pravaine D., Vasiļjeva J., Andrējeva S. Nenotikuša aborta un spontāna aborta diagnostikas un ārstēšanas taktika mūsdienu skatījumā. Pieejams: http://iaptieka.lv/?lapa=doctus2&id=650
  3. Ārpusdzemdes grūtniecība. Pieejams: http://www.neslimo.lv
  4. Skatīt: http://www.compassionatefriends.org