Katrs cilvēks sēro atšķirīgi. Arī vīrietis un sieviete.
Mūsu kultūrā ir grūti saskarties jau ar sievietes sērām, bet vēl jo grūtāk ir atrast pareizo pieeju iepretī sērojošiem vīriešiem. Mēs neesam raduši pieņemt kā pats par sevi saprotamu to, ka arī vīrieši sēro. Piemēram, kad nomirst bērns, visi parasti interesējas par to, kā klājas bērniņa mātei, bet par tēvu atceras visnotaļ reti, un viņš tiek aizmirsts. Es sacītu, ka mums ir bailes no vīriešu asarām, un mēs nezinām, ko ar tām iesākt. Jo mūsu kultūra vīriešiem nedod atļauju raudāt. Tāpēc apkārtesošā sabiedrība bieži ar neizpratni un noliegumu izturas pret vīrieti, kurš sēro. Mūsu kultūrā uzaugušam vīrietim arī, lielākoties, nav ierasts runāties ar kādu vai kādiem par savām domām, sajūtām, rūpēm, izkratīt sirdi, sajust, ka esi sadzirdēts, pieņemts, uzklausīts. Un tas ir iemesls parādībai, ka vīrieši ar sērām māk apieties daudz sliktāk nekā sievietes.
Sērojošu vīriešu nestā nasta ir dubultīga. Viņi izjūt savas pašu bēdas, taču līdzās tām arī sāpes par to, ka sēro sieva vai attiecību partnere. Daudzi vīrietim sit uz pleca un mudina būt savas sievas stiprajam balstam. Šo balsi vīrietis dzird sevišķi stipri, jo tā mēs – vīrieši – esam mācīti. Kā rezultātā, mēs savas bēdas ieslēdzam sevī, lai ar tām neapgrūtinātu jau tā zaudējuma satriekto savu otro pusi. Tomēr nevar arī noliegt, ka no ārpuses raugoties, bērna zaudējums grūtniecības laikā vīrieti skar daudz mazāk nekā šī nedzīvi dzimušā bērniņa māti. Sāpju intensitāte, neapšaubāmi, ir saistīta ar to, cik intensīva un cik ķermeniska ir bijusi saite ar to, ko esi zaudējis. Tāpēc nav brīnums, ka bieži tieši sievietes sēro ilgāk un dziļāk. Visbiežāk tieši sievietēm būs sajūta, ka ar nedzīvi dzimušā bērniņa nāvi ir nomirusi kāda daļa no viņām pašām. Daudzi vīrieši pa īstam piedzīvo šo saiti ar bērnu tikai ar viņa piedzimšanu. Pirms piedzimšanas saite starp tēvu un bērnu ir drīzāk intelektuāla. Taču ir vienalga, vai šī neemocionālā “nesērošana” un lietišķā pieeja notikušajam ir mākslīga un būvēta uz “tā vajag izturēties”, vai arī tās patiešām ir daudz mazākas bēdas un sēras nekā bērniņa mātei, sieviete to bieži tulkos kā vienaldzību, neienteresētību, nespēju just līdzi un mīlestības trūkumu pret mirušo bērnu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai arī vīrietim veidotos šī nozīmīgā saite ar bērnu, saite ar to, ar ko sieviete jutās savienota. Šī saite ar mirušo bērnu var būt arī labs tilts, kas abus cilvēkus šajās bēdās tuvāk savienotu nevis atstumtu vienu no otra. Tikpat svarīgi kā piedalīties visā, kas saistās ar bērna gaidīšanu (lai šī saite veidojas ātrāk), vīrietim ir svarīgi arī piedalīties visā, kas saistās ar atvadīšanos no mirušā bērniņa, ar bērēm (ja tādas ir iespējamas), kopīgu atmiņu veidošanu un visu citu, kas ar to saistās.
Bieži nākamā vide, kurā atgriežas vīrietis pēc bērna zaudējuma, ir darbs. Taču nākamā dienā pēc zaudējuma neviens nav gatavs būt tik produktīvs kā iepriekš. No citas puses, lai arī, tieši darbs un aktivitāte vīriešiem ļoti palīdz iet cauri sērām, tas nedrīkst kļūt par vietu, kur no sērām paslēpties vai veids, kā no tām aizbēgt, bet gan rīks, ar kā palīdzību “izsmelt” sēru un bēdu “katlu” pēc iespējas labāk. Kamēr sēras netiek izsmeltas, “izstrādātas”, viss jaunais un nākamais būs šo sēru ietekmēts. Bet tad sēras sāks izplatīties pa dzīvi kā ļaundabīga vēža šūnas un nekad nebeigsies. Taču sērām ir jābeidzas un tās beidzas, ja vien mēs tās nenoliekam kaut kur “zem tepiķa” un būvējam virsū jauno dzīvi, pirms ir iziets un beidzies šis dzīves posms. Vispirms kaut kam ir jābeidzas, lai varētu sākties kas jauns. Un atļaut sev sērot, pieļaut savu ievainojamību, izveidot kādu telpu dzīvē, kur drīksti un spēj to atklāt, ir nevis vājuma, bet stipruma zīme. Tieši tas cilvēks ir stiprs, kurš uzdrošinās atklāt savu vājumu, asaras, emocijas. Varbūt tieši šādas krīzes laikā vīrietis atrod sev īstus draugus – tos, kuri tevi pacietīgi uzklausa, kad tu atkal un atkal stāsti savu stāstu, cilvēkus, kuriem nav bail no tevis, tāda, kāds šobrīd esi, kuri respektē tavas sāpes un tavas asaras.
Bērna zaudējums daudziem pāriem ir attiecību pārbaudījums. Nereti sērojoši vecāki izšķiras. It īpaši, ja netiek radīta telpa viena vai otra cilvēka domu un jūtu izpausmēm un beznosacījuma pieņemšanai. Godīga dalīšanās savās domās un emocijās, ir veidi, kā abiem šajā krīzē palikt tuviem. Vīrietis – nevis stiprais, bet tāds, kāds viņš tajā brīdī ir – izmisīgi ir vajadzīgs bērniņa mātei. Viņai jāzina, ka viņa nav viena. Viņai jāzina, ka vīrietis viņu joprojām mīl. Sievietei jājūt šī mīlestība, kad skumjas viņu rauj uz pusēm. Tāpēc ir svarīgi vīrietim nevis palikt malā, bet būt blakus. Jo viņš ir tas partneris, kas viņai ir vajadzīgs. Neviens arī vīrieti tik labi nesapratīs šajā skumjajā brīdī un sāpēs kā šī sieviete. Tādēļ, pārdzīvojot bērna zaudējumu kopā, pāris var stiprināt savas attiecības un kļūt par apliecinājumu mirušā bērna piemiņai.
Ir tā, ka zaudējums bieži attiecības padziļina. Ir svarīgi pieņemt, ka katrs sēro atšķirīgi un ļaut otram sērot tā un tik ilgi, kā un cik tas otram ir nepieciešams. Ja viens var strādāt un rīkoties, par to nevajadzētu pārmest, jo ir labi, ka vismaz viens ir funkcionēt spējīgs. Ja otrs nespēj neko, tas ar pacietību jāpieņem, jo sēru ilgums un intensitāte katram cilvēkam atšķiras. Ir svarīgi šīs atšķirības pamanīt un respektēt, necenšoties mainīt otra cilvēka sērošanas ceļu. Tieši atšķirīgie sērošanas veidi un nespēja šo atšķirību vienam otrā pieņemt var kļūt par galvenajiem krīžu iemesliem pēc bērna zaudējuma.
Tāpēc tad, kad mūri starp abiem sērojošajiem vecākiem kļūst pārāk augsti un konstruktīva komunikācija vairs nesokas, kad dusmas uz otru vairs nav pārejošas, kad otrs ir sācis jaunas attiecības un vai iegrimis kādā citā sēras noliedzošā aktivitātē un tevi ir atstājis sērās vienu un kad draugi vairs nevar palīdzēt uzbūvēt starp abiem jelkādu tiltu, ir jāmeklē palīdzība ārpusē. Un arī no tā nevajag kaunēties. Jo neviens no mums nav tāds, kas spētu ar visu dzīvē tikt galā pats. Spēt meklēt palīdzību ir zīme, ka esi uzņēmies atbildību par to, kas notiek ar tevi un kas notiek ar tavu ģimeni.
Mācītājs un kapelāns Linards Rozentāls