Tulkojusi Inga Pizāne;
Tulkojumu organizēja un atbalstīja Linda un Jānis, Luīzes vecāki

Priekšvārds

Bēdas un sēras jau pēc definīcijas ir gan emocionāli, gan garīgi mokošas. Jo īpaši mokošas, ja tās ir saistītas ar mazuļa zaudēšanu spontānajā abortā, bērnam piedzimstot nedzīvam, vai jaundzimušā nāves gadījumā. Šādos gadījumos mēs varam saskarties ar vēl spēcīgākām izjūtām un dziļākām šaubām kā jebkad iepriekš.

Šī grāmata, ko uzrakstījis Luiss Gamino – klīniskais psihologs un Anna Teilore Kūnija – klīniskā medmāsa, atgādina, ka neapšaubāmi šādas nevaldāmas emocijas ir gaidāmas, taču laika gaitā, pieliekot pūles, mēs samierināsimies ar savu zaudējumu. Pilnībā piedzīvojot plašo emociju gammu, galu galā pieņemot to, ko nevar izmainīt, jāļauj bēdu, dusmu un nedrošības vētrai pakāpeniski norimt.

Pieņemt to, ko nevar izmainīt, ir iespējams, ja Dievs ir mūsu dzīves pamatā. Taču mazuļa nāve var iedragāt arī šo stabilo pamatu. Bieži vien sēru laikā parādās dažādi jautājumi par Dievu. Ja jūs šajā laikā apšaubāt savu ticību Dievam, lūdzu, parunājiet ar savu mācītāju, lai jūsu šaubas tiek dzēstas bez vainas apziņas, un jūsu ticība var tikt atjaunota un stiprināta.

Viens no pamatnosacījumiem, kā tikt pāri bēdām, ir cilvēki, kuri palīdz un atbalsta. Tādi var būt ģimenes locekļi vai draugi, kas sniedz mierinājumu un uzmundrinājumu attiecīgos brīžos. Daudziem cilvēkiem šādu atbalstu sniedz viņu Kristīgā kopiena, kur viņi rod kopīgu ticību un cerību, balstoties uz mīlošo un žēlīgo Dievu. Sanākot kopā ar Dieva vārdu un sakramentu, kristieši rod spēku, lai dalītos viens otra smagumā un skumjās.

Dieva uzticība saviem bērniem Svētajos Rakstos bieži ir atspoguļota caur dažādām traģēdijām un zaudējumiem. Esiet svētīti, vecāki, kuri zaudējuši bērniņu, svētīti ar izturību, lai nepadotos sāpēm, kas jūs moka. Esiet svētīti ar drosmi un spēku stāties pretī šaubām un bailēm. Esiet svētīti ar atbalstu sniedzošiem draugiem, kas jūsu bēdās kalpotu jums par atgādinājumu, ka Dievs jums uzticas. Un, visbeidzot, stipriniet savu ticību un saņemiet mierinājumu, ko vien Dievs spēj sniegt mums caur Jēzu Kristu.

Mierinājuma lūgšanas

Ja jūs esat pārdzīvojuši bērna zaudēšanu spontānajā abortā, jūsu bērniņš piedzimis nedzīvs vai nomiris uzreiz pēc dzimšanas, jūsos droši vien joprojām ir dziļš ievainojums, ko neviens tā pa īstam nevar saprast. Taču Dievs zina un saprot. Pat ja jūs par to šaubāties, Dievs ir ar jums. Dievs nav jūs pametis un nekad nepametīs. Jūs varat sarunāties ar Dievu par savām visdziļākajām ciešanām un savām visniknākajām domām un ziniet, ka Dievs klausās un piedāvā jums savu mīlestību Jēzū Kristā.

Priekšvārdu un turpmākās lūgšanas šai grāmatai pievienoja „Thrivent Financial for Lutherans”, lai palīdzētu jums rast vārdus jūsu emocijām un sniegtu mierinājumu. Dievs, kurš atdevis savu Dēlu jūsu mūžīgai labklājībai, jums palīdzēs arī tagad. Ejiet pie Dieva ticībā un cerībā.

(Piezīme: turpmākās lūgšanas sarakstījusi Džennija Hanemane, starptautiskās kustības „Elizabeth Ministry” dibinātāja. Kustība tika dibināta, lai atbalstītu sievietes un viņu ģimenes priekos, pārdzīvojumos un bēdās, kas saistīti ar bērna iznēsāšanu. (www.elizabethministry.com) Lūgšanas rediģējis luterāņu mācītājs, īpaši organizācijas „Thrivent Financial for Lutherans” biedriem.)

Dievs, dāvā mums mierinājumu!

Mīļais Dievs!

Nekad iepriekš es neesmu jutis tik dziļas sāpes. Es jūtos bēdu pārņemts un sagrauts.

Šis zaudējums ir kas vairāk par grūtniecības izbeigšanos, vairāk kā izmaiņas mūsu plānos – tā ir mūsu bērna nāve. Šīs dziļās skumjas uzjunda atmiņā visus iepriekšējos zaudējumus.

Cilvēki sagaida, ka mēs „turpināsim savu iepriekšējo dzīvi”. Tomēr daudzējādā ziņā mūsu dzīve ir neredzama traģēdija. Vienīgi Tu, Dievs, Radītājs, pazīsti dziļākās sāpes mūsu sirdīs un zini īstenību, kas saistīta ar mūsu bērnu.

Lūdzu, palīdzi mums būt stipriem cauri asarām. Lūdzu, palīdzi mums saskatīt jēgu dzīvei pēc tam, kad esam saskārušies ar mūsu bērniņa nāvi. Es jūtos tik ļoti attālinājusies un atslēgusies no dzīves. Atceries mani, Dievs, un turi mani sev cieši klāt caur Tavu dēlu Jēzu.

Esi mans pavadonis, Dievs, cauri nošķirtībai, ko es jūtu. Pasargā mani no vainas sajūtas. Palīdzi man atvērties sērām, kas man jāizdzīvo, un sniedz man spēku tās pārvarēt.

Sniedz man drosmi stāties pretī sāpēm, ko es redzu mana laulātā sejā un kas tajā pašā laikā ir manis pašas sāpju atspoguļojums. Sniedz man savu mūžīgo mīlestību tā, lai es tajā varu ieskaut arī savu dzīvesbiedru. Ļauj mūsu salauztajām sirdīm saplūst kopā, mīlestībā, kas spētu izturēt šo traģēdiju, un mīlestībā, ko par pilnīgu padara Tava mīlestība pret mums caur mūsu Glābēju.

Dāvā mums mierinājumu, Dievs, un rādi mums ceļu, kā atgūt spēkus Tavā mīlestībā. Sniedz atbalstu gan katram atsevišķi, gan mums abiem kopā kā pārim. Palīdzi mums kļūt tuvākiem vienam pret otru un Tevi.

Jēzus vārdā, lūdzos.

Āmen.

Mātes lūgšana

Žēlīgais Dievs,

Es jūtos tik iztukšota. Es atceros to aizraujošo sajūtu, ka manī aug jauna dzīvība. Es un mans bērns bijām kā viens. Tagad es esmu viena pati. Tā visciešākā kopības sajūta ir zudusi. Šķirtība no bērna ir postoša. Mans klēpis sūrst, un sāpes liek man krist ceļos.

Esmu pārņemta ar savu zaudējumu. Es zinu, ka apkārtējie cilvēki to vienkārši nesaprot. Es vēlos gūt mierinājumu, taču es jūtu, kā pati atstumju citus projām. Dažreiz man šķiet, ka es jūku prātā. Nekam vairs nav nozīmes. Nekas nešķiet svarīgs. Kungs, neļauj man atstumt arī Tevi. Drīzāk ļauj man tuvoties Tev caur Kristu.

Mans vīrs šķiet attālinājies. Viņš ir nodevies darbam, un izturas tā, it kā ar dzīvi viss būtu kārtībā. Dzīve vairs nekad nebūs tāda, kāda tā bija iepriekš. Vai man jebkad vēl būs spēks un mērķis, kur doties? Viss, ko es spēju, ir raudāt, nopūsties un no jauna piedzīvot katru grūtniecības un spontānā aborta mirkli. Es satraucos par mūsu laulību. Lūdzu, dod mums spēku un vēlēšanos sasniegt vienam otru un augt mūsu mīlestībā. Stiprini mūsu ticību Tev, lai savā ticībā mēs būtu stipri viens otram.

Es redzu sievieti stāvoklī, un esmu tik ļoti greizsirdīga. Es lasu paziņojumus par mazuļu dzimšanām, un mans vēders saraujas. Pat bērna pārtikas reklāma televīzijā izraisa manī jaunus asaru plūdus. Lūdzu, palīdzi man, Kungs, izkļūt ārā no izmisuma dziļumiem! Vadi mani tā, lai es neaizmirstu savu zaudējumu, bet spēju ar to sadzīvot un atgriezties veselīgā dzīvē. Lūdzu, māci man iet uz priekšu uz tavas mīlestības pamatakmeni – Jēzu Kristu. Izžāvē manas asaras laikus, ak, Dievs! Palīdzi man atcerēties, ka mūžīgajā debesu nākotnē es visu sapratīšu un asaru vairs nebūs.

Lūdzu, sniedz man cerību uz Tavu augšāmcelšanos! Pieņemot, ka mans bērns ir miris man, es nododu viņu Tavai bezgalīgajai mīlestībai, mūsu Glābējam, kas ir augšāmcēlies..

Kungs, dāvā man mierinājumu! Man ir nepieciešams Tavs miers.

Āmen.

Tēva lūgšana

Es nāku Tavā priekšā ar smagu sirdi. Es esmu turējis savas asaras sevī, mēģinot izlikties stiprs savas sievas dēļ. Ir ļoti smagi saskarties ar sava bērna nāvi, taču redzēt manas sievas ciešanas ir vēl smagāk, kā es spēju izturēt. Es jūtos tik bezpalīdzīgs. Kā es varu sniegt viņai mierinājumu, kad mana paša sirds lūst?

Palīdzi man, Tēvs, palīdzēt manai sievai! Ļauj man atvērties un sniegt viņai manu asaru maigumu. Palīdzi man atklāt viņai savas dziļākās jūtas! Es esmu dzirdējis, ka šādas traģēdijas var gan iznīcināt laulību, gan arī satuvināt pāri vēl vairāk. Sniedz mums gudrību piekļauties viens otram un Tev, un smelties spēku no mūsu un Tavas mīlestības!

Es pat esmu nedaudz greizsirdīgs uz sievu. Viņai vismaz bija iespēja nest mūsu bērnu savā klēpī. Manas rokas ir tukšas, un tāda pati ir arī mana sirds. Un tad vēl apkārtējo rūpes par manu sievu. Cilvēki domā, ka tikai māte ir tā, kas sēro. Visi vienmēr man uzdod vienu un to pašu jautājumu: „Kā klājas tavai sievai?” Neviens nejautā, kā klājas man. Vai viņi nezina, ka mirušais ir arī mans bērniņš? Vai viņi neapzinās, ka arī es sēroju? Tāpat, kā Tu, Kungs, man vienmēr piedod, palīdzi man piedot tiem, kuri neiedomājas izrādīt interesi un bažas par mani.

Ak, Kungs, es būtu bijis tik labs tēvs. Visi sapņi un cerības, kas saistījās ar manu bērniņu, ir sadragāti. Es šovakar skatījos ziņas un dzirdēju par to, kā tēvs piekauj savu mazo bērnu. Es kliedzu uz Tevi par to, ka tu pieļauj bērnu tādam cilvēkam, bet manējais ir zaudēts. Tas nav godīgi! Mans niknums un bēdas šķiet neizturamas. Es gribu kādu tajā visā vainot, lai gan apzinos, ka tas nav saprātīgi. Man ir sajūta, ka bija jābūt kādam veidam, kā apturēt šo briesmīgo notikumu. Nekas nedzen lielākā izmisumā cilvēku, kā apziņa, ka neko vairs nevar mainīt.

Ak, Dievs, piepildi manas dzīves tukšumu ar savu žēlsirdību un labestību Kristū. Pievērs manas domas debesīm! Nomierini manu dvēseli un palīdzi man rast spēku.

Āmen.

Citi ģimenes bērni

Mīlošais Kungs Jēzus!

Mēs apzināmies, ka arī pārējiem mūsu bērniem nepieciešama uzmanība. Dod mums pacietību, spēku un gudrību aprūpēt viņus šajā laika posmā. Lūdzu, palīdzi mums būt iejūtīgiem arī pret viņu sāpēm un ciešanām.

Bērna zaudējums ir ļoti sāpīga mācība par dzīves trauslumu un brīnumu. Palīdzi mums nodot šo vēstījumu bērniem viņu vecumam piemērotā veidā.

Sniedz padomu, kā paskaidrot notikušo vienkāršā valodā. Ļauj mums būt atvērtiem viņu jautājumiem un viņu vajadzībām! Palīdzi mums vadīt viņus mierinājumu meklēt Tavā mīlestībā.

Es zinu, ka bērni bieži uzskata – viņu darbības, domas un vēlmes var būt tik spēcīgas, ka var likt šīm lietām notikt. Lūdzu, palīdzi man novērst jebkuru viņu personisko atbildības sajūtu, ko mani bērni, iespējams, jūt mazuļa nāves dēļ. Pirms gaidāmā bērna nāves, viņi, iespējams, sajuta greizsirdību pret to, ka mazulim tiks visa vecāku uzmanība. Tagad viņi var justies ļoti vainīgi un atbildīgi par mazuļa nāvi. Palīdzi man viņus pārliecināt, ka neviens nav vainīgs un ka Tu esi piedevis viņiem visas sliktās domas, kas viņiem bija ienākušas prātā.

Šis zaudējums liek man pamatīgāk novērtēt to, ka man ir citi bērni. Paldies Tev par viņiem! Es izbaudu katru dienu, ko pavadu ar viņiem. Es zinu, ka par rītdienu nav nekāda garantiju. Tomēr neļauj man kļūt piesardzīgai un baidīties par viņu veselību un drošību. Lūdzu, sūti savus svētos eņģeļus, lai pieskata manus bērnus!

Palīdzi mums neaizmirst bērnus šai dziedināšanas gaitā tā, lai viņi nejūtas apmulsuši, pamesti vai nesvarīgi. Sapulcē visus ģimenes locekļus kopā šajās sēru dienās. Ļauj mums Tev tuvoties!

Āmen.

Par sērojošajiem vecvecākiem

Palīdzi mums, Kungs!

Ir tik smagi redzēt savus vecākus sērojot. Viņi tik ļoti priecājās par gaidāmo mazbērnu. Tagad viņi klusē kā zaudējuši valodu. Es zinu, cik lielas cerības viņi lika uz savu mazbērnu. Viņi plānoja savas attiecības – gluži tāpat kā to darījām mēs. Man ir tāda sajūta, ka esmu viņus pievīlusi. Tā, it kā es pasniegtu viņiem dāvanu un pēc tam to atkal atņemtu.

Dažreiz es vēlos, kaut es atkal varētu būt mazs bērns, kurš, meklējot mierinājumu, ieritinās mātes vai tēva klēpī. Kad es biju maza un savainoju savu ceļgalu, mana mamma to skūpstīja, un man uzreiz kļuva labāk. Šajā gadījumā nekādi skūpsti nepalīdz. Tagad man nepieciešama Tava mīlestība un žēlastība.

Es zinu, ka maniem vecākiem sāp divkārtīgi. Sāp par to, ka zaudējuši mazbērnu, un sāp, redzot mani tādā pārdzīvojumā. Viņiem ir smagi redzēt mūsu sāpes. Es zinu – man vajadzētu būt mierinošākai pret viņiem šajās skumjās, bet man vienkārši nav spēka. Tāpēc es lūdzu, Tevi, Kungs, dziedini viņu salauztās sirdis. Sniedz viņiem drosmi stāties pretī šai traģēdijai, esi viņu pusē un viņu sirdīs.

Ļauj man mācīties no viņu gudrības. Tā ir gudrība, kas uzrāta gadu gaitā, ejot cauri dažādām sāpēm. Kaut mēs visi taptu gudrāki caur mūsu Glābēja Kristus vārdiem un darbiem.

Palīdzi mums pārvērst mūsu bēdas līdzjūtībā vienam pret otru. Dāvā mums mierinājumu, ko jūti pret mums savā žēlsirdībā pret Tavu Dēlu Jēzu.

Āmen.

Sāpīgie stereotipi

Mīļais Kungs!

Mēs zinām, ka cilvēki cenšas būt izpalīdzīgi un mierinoši, taču bieži vien viņu vārdi ir negatīvi un sāpīgi.

„Viss, kas notiek, notiek uz labu!” Nē, tā nav! Tā nevajadzētu notikt! Vecākiem nevajadzētu dzīvot ilgāk nekā pašu bērniem! Tomēr es zinu, Kungs, ka Tu to vērsīsi mums par labu, jo Tu tā esi apsolījis.

„Tā daba cīnās ar savām kļūdām. Laikam kaut kas nebija kārtībā, tāpēc esiet pateicīgi, ka mazulis nedzīvoja.” Nē, mūsu bērns nebija kļūda! Mēs bez jebkādiem noteikumiem mīlējām mūsu bērnu. Ak, Dievs, mēs uzticamies Tavai gudrībai un mīlestībai!

„Tā ir Dieva griba.” Mēs nespējam noticēt, ka mīlošais žēlsirdīgais Dievs jelkad vēlētos bērna nāvi. Pirmajā Mozus grāmatā mēs lasām Tavas ieceres, Kungs, – bez slimībām, bez sāpēm vai nāves. Tikai pēc pasaules radīšanas šīs nepatikšanas ienāca cilvēku dzīvēs. Mēs ticam, ka Tu sēro kopā ar mums, un uzlūkojam Tevi, lai Tu atvieglotu mūsu sāpes.

„Dievs mums uzliek tikai to, ar ko spējam tikt galā.” Vai tas nozīmē, ka, ja es nebūtu tik stiprs cilvēks, mans bērns būtu joprojām dzīvs? Es tam neticu. Mana ticība vēsta, ka Tu, Dievs, Kristus vārdā sniegsi mums izturību un atbalstu, lai mēs tiekam galā ar jebkuru situāciju.

„Tai vietā, no kurienes nāk jūsu mazulis, ir vēl daudz bērnu, Jums taču var būt vēl viens.” Taču viens bērns nevar aizstāt citu bērnu. Mēs lūdzamies, lai tiekam svētīti ar citiem bērniem, bet zinām, ka nav garantijas, ka ieņemsim vēl kādu bērnu.

Palīdzi mums, žēlīgais Dievs, pacelties pāri cilvēku vārdiem un ļauj sajust to mierinājumu, ko viņi vēlas mums sniegt. Ļauj mums saprast, ka cilvēki vienkārši nezina īstos vārdus, ko teikt. Ļauj mums būt atvērtiem viņu siržu apskāvieniem tā, lai mēs varam pieņemt viņu mierinājumus. Un visbeidzot, ļauj Tavu vārdu mierinājumam un mūsu Kunga Jēzus žēlastībai mūs spēcināt.

Āmen.

Ievads

Es esmu tēvs, kurš arī ir zaudējis bērnu. Es ļoti skaidri atminos tās sāpes, ko izjutu brīdī, kad nomira mans jaundzimušais dēls Antonijs, un smeldzi vēl ilgi pēc tam. Tās bija dziļas, bezpalīdzīgas, graujošas sāpes. Bieži acīs sariesās asaras un izlauzās uz āru. Mana balss aizlūza no emocijām, kad es mēģināju runāt. Draugu apskāvieni bija mierinoši, taču ļoti bieži noveda līdz vēl lielākām asarām. Skumjas un pārdzīvojumi bija ļoti dziļi.

Pat tas, ka iepriekš jau zināju, ka dēls varētu piedzimt ar nāvīgu fizisku nepietiekamību, nemazināja manas bēdas. Būdams klīniskais psihologs, pie tam īpaši sagatavots smagu zaudējumu gadījumiem, es pats netiku pasargāts no sāpēm. Arī mana ticība Dievam neatturēja mani no sāpēm. Bērna zaudējums sāp – briesmīgi un dziļi.

Bēdas ir ceļš, kurā nevajadzētu doties vienam. Šī grāmata ir domāta kā viegla, mierinoša saruna šajā ceļā ar kādu, kurš ir piedzīvojis to pašu, ko jūs. Runāt ar kādu, kurš izprot jūsu pieredzi, ir laika gaitā pārbaudīts veids, lai pārvarētu grūtības un sāpes. Kāds, kurš var palīdzēt jums ietērpt vārdos domas un sajūtas, kuras brāžas jums pāri un neliek mierā.

Tāpēc tad, kad esat gatavi, lasiet un klausieties. Pirmā nodaļa ir par spontāno abortu. Nākamā par to, ja bērns piedzimst nedzīvs vai nomirst uzreiz pēc piedzimšanas. Sāciet ar to nodaļu, kas vairāk atbilst jūsu situācijai un lasiet to tādā tempā, kāds jums ir piemērots.

Šī grāmata ir paredzēta arī jūsu ģimenes locekļiem. Piektajā nodaļā mana līdzautore Anna Kūnija stāsta par savu pieredzi, zaudējot māsu, kura piedzima nedzīva. Grāmatā aprakstītas arī vecvecāku sēras.

Mēs patiesi ceram, ka šīs lappuses jūs uzrunās un atsvabinās no vienatnības, palīdzēs jums atpazīt savas emocijas, piedāvās kādu ierosmi un padomus, kā pārdzīvot bērna nāvi.

Pirmā nodaļa. Spontānais aborts

Jūsu bērniņš ir miris. Neviens nespēj mainīt šo faktu. Nekas nevar atgriezt jūsu bērnu. Tā ir spontānā aborta visdziļākā vilšanās. Jūs gaidījāt to brīdi, kad kļūsiet šī bērniņa vecāks – mamma vai tētis. Jūs krājāt mīlestību, gatavojoties pilnībā to veltīt bērnam. Jūs bijāt gatavs ievadīt viņu dzīvē un lolot viņu ar tādu mīlestību, ko spēj sniegt tikai vecāki. Taču pēkšņi, vēl pirms iespējas paturēt savu bērnu rokās, mazulis ir izslīdējis no jūsu skavām. Tagad visas jūsu gaidas un cerības, kas saistījās ar šo mazuli, ir zudušas, un viss iepriekšējais gaidīšanas un gatavošanās posms ir bezjēdzīgs.

Šis laika posms jums ir kritisks. Ir jāveic zvani. Ir ģimene un draugi, ar kuriem jāsazinās. Ir medicīniskas problēmas, kas jāatrisina. Jums jāpielāgojas gan lielām, gan mazām pārmaiņām. Jūs, iespējams, jūtaties pārņemts ar dažādiem sīkumiem. Viss notiek par ātru.

Kāda māte aprakstīja savas emocijas pēc spontānā aborta, pielīdzinot tās brīdim, kad viņa ar vīru bija tikko salaulājušies. Peldoties upē, viņas laulību gredzens noslīdēja no pirksta, nogrimstot straumē. Par spīti izmisīgajai meklēšanai gredzens bija zudis pavisam. Viņa sajutās vīlusies, bēdu nomākta, un viņai palika fiziski slikti. Laulību gredzens viņai nozīmēja ārkārtīgi daudz. Viņa vainoja un dusmojās uz sevi par savu neuzmanību. Viņas vīrs mēģināja viņu mierināt, piedāvājot iegādāties jaunu gredzenu. Viņš gribēja kā labāk, bet viņa ļoti sadusmojās. Tas bija viņas gredzens un nu tas bija pazudis. Viņasprāt, nevar aizvietot gredzenu, kurš simbolizēja viņu mīlestību un uzticēšanos. Šīs, viņai tik personiskās, dzīves sastāvdaļas zaudējums bija tuvākais iespējamais salīdzinājums ciešanām, ko viņa juta pēc spontānā aborta.

Kad tu esi stāvoklī, tev tiek uzticēta bērna trauslā dzīve. Tev tā jāiznes un jārūpējas par to. Taču aborts nozīmē, ka šī dzīvība ir beigusies – tāpat kā sākusies. Sākumā zaudējums šķiet lielāks, nekā cilvēks spēj pārciest un aptvert. Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kā kaut kas tāds varēja notikt?

Emociju plūdums, ko jūti, ir dabiska reakcija: šoks, neticība, skumjas, niknums, protests, vainas sajūta, bailes. Varbūt tu izjūti visas šīs emocijas, varbūt tikai daļu no tām. Tu vari sajust tās vienlaicīgi, bet tikpat labi tās var gāzties pār tevi viena pēc otras. Bēdām nav ne smaguma un ātruma ierobežojumu, tās neseko laika grafikam un nepazīst kalendāru.

Palēnini tempu! Un kādu brīdi apdomā to, kas ar tevi notiek, kā tu varētu tikt galā ar notikumiem un emocijām, kas tevi šobrīd pārpludina. Pēc šī klusā laika sprīža tu varēsi atkal pieņemt lēmumus un atbilstoši rīkoties.

Vai es izdarīju ko tādu, lai to izraisītu?

Spontānais aborts ir bioloģisks notikums, ko medicīnas zinātne joprojām nav spējusi pilnībā izskaidrot. Mātes bieži vaino pašas sevi. Iespējams, šīs domas rodas no vēlmes kontrolēt to, ko patiesībā nespējam kontrolēt. Visdrīzāk spontānais aborts radies iekšējo fizisko apstākļu dēļ, kas aizkavēja dabisku mazuļa attīstību. Tas visticamāk nebija kādas tavas nepareizas darbības vai neizdarības rezultāts.

Kad grūtniecība ir priecīgs notikums un bērns ir ļoti gaidīts, spontānais aborts ir liels trieciens. Tu vēlējies paturēt šo bērnu, bet viņš ir miris. Tāpat kā aiz sāpēm lūst tava sirds, tev droši vien ir sajūta, ka tu pati salūzīsi mazos gabaliņos.

No otras puses, māte var tikt pārsteigta ar grūtniecības iestāšanos. Viņai ir vajadzīgs laiks, lai pierastu pie idejas par mazuli vai arī pie tā, kā atbrīvot vietu savā dzīvē vēl vienam bērnam. Ja tā, tad spontānais aborts var raisīt vainas apziņu mātes sākotnējā apjukuma, bērniņa nevēlēšanās dēļ. Tas var būt īpaši tad, ja tikusi apsvērta doma par grūtniecības pārtraukšanu. Dažas mātes pieņem, ka spontānais aborts ir sods par to, ka viņas bērnu nav īpaši gaidījušas un baidījušās. Tomēr tādas sajūtas ir iracionālas un atklāj vien vēlmi kontrolēt un visu izprast.

Vai mans bērniņš jau bija reāls cilvēks tai brīdī, kad notika spontānais aborts?

Spontānajam abortam piemīt mulsinošs un mokošs aspekts: ir grūti atpazīt savu „bērniņu” asins masā un audos, kas tiek izvadīti no tava ķermeņa. Tu vari būt viena pati, kad notiek aborts un dzīvības formas apveidi pazūd kopējā asins masā, kas tiek izgrūsta. Ja spontānais aborts notiek medicīniskos apstākļos, iejūtīgi mediķi var palīdzēt tev audos atrast un atpazīt bērniņa mirstīgās atliekas. Ja ir iespējams, apskati tās. Sākotnēji tas var šķist briesmīgi un slimīgi, tomēr tas tev var sniegt labāku izpratni par to, kā tavs bērns izskatījās un attīstījās – kas, savukārt, pēc tam atvieglo sērošanas laiku.

Ja tev nebija iespējas aplūkot savu bērniņu, dažādi skaidrojošie materiāli var palīdzēt vizualizēt cilvēka embrija brīnumu un trauslumu. Materiālu vidū ir arī tādi zinātnisku muzeju eksponāti, kas parāda embrionālo attīstību nedēļu pēc nedēļas. Tādos video materiālu ciklos kā „Dzīves Brīnums”, ko veidoji PBS’ NOVA vai žurnālā „Kā tavs bērniņš aug”, ko publicējis „American Baby”. Šādas ekspozīcijas un materiāli palīdz tev skaidrāk novērtēt – līdz kuram posmam tavs bērniņš bija izaudzis, kā viņš izskatījās, cik svēra. Tev rodas priekšstats par to, ko tu esi zaudējusi.

Daudzi vecāki rod mierinājumu šādos Vecās Derības vārdos: „Pirms Es tevi radīju mātes miesās, Es tevi jau pazinu” (Jer. 1:5) Vecāki saka, ka šie vārdi viņiem atgādina par Dieva iecerēto likteni katram cilvēkam. Bērniņš, kas tika zaudēts spontānajā abortā, bija smalka radība par spīti tā neilgajai dzīvei.

Apsveriet vārda došanu bērniņam kā apliecinājumu tam, ka viņš eksistēja un nozīmēja jums ļoti daudz. Dodot bērnam vārdu, jūs izrādāt viņam cilvēcisko cieņu. Tā kā jūsu bērna dzimums var nebūt zināms, jūs varat izvēlēties vārdu, kas būtu piemērots gan zēnam, gan meitenei. Ja jūs esat devuši bērniņam vārdu, iekļaujiet to savas ģimenes radu rakstos, lai visa ģimene atceras un nodrošina bērniņa vietu katrs savā dzīvē.

Kā lai atceros kādu, ko nekad nepazinu?

Viena no lielākajām vecāku problēmām, kuri zaudējuši bērnu spontānajā abortā, ir tāda, ka viņiem nav atmiņu. Tā kā jums nekad nav bijusi iespēja auklēt savu bērniņu vai ar viņu kontaktēties, jums nav arī patīkamu atmiņu, pie kurām atgriezties kā pie mierinājuma avota. Kad mirst kāds, kuru mēs ilgus gadus esam pazinuši un mīlējuši, mēs mierinām sevi ar domām par tiem brīžiem, ko pavadījām kopā. Pēc spontānā aborta nav tādu atmiņu, kas varētu jūs nomierināt.

Jums nav atmiņu, jums ir vien zudušas iespējas. Ir miris ne tikai jūsu bērns, bet arī jūsu nākotnes sapņi ir miruši kopā ar viņu. Atskatoties uz iecerēto iespēju vīzijām, bet paliekot ar tukšām rokām, iespējams, jūsos raisās niknuma un protesta emocijas. „Kāpēc tas notiek ar mani?” izskan tik bieži. Kad mēs ar sievu medicīnisku problēmu dēļ zaudējām Antoniju, es atminos, kā domājām: „Kāpēc tas notiek ar mums? Mēs taču būtu labi vecāki!” un „Citiem ir tik veselīgi mazuļi, kāpēc tāds nevarēja būt mums?” Tādas domas un emocijas var būt īpaši stipras, ja jums bija grūtības ar bērniņa ieņemšanu vai neauglību.

Kāpēc citi nesaprot manas sāpes?

Citu cilvēku attieksme pret jūsu zaudējumu var likt jums vilties vai pat saniknot jūs.

Daži līdzi just gribētāji var mēģināt mazināt jūsu zaudējumu, sakot, „Jūs varat tikt pie vēl cita bērniņa”. Taču cits bērns neaizvieto to bērniņu, kuru zaudējāt spontānajā abortā un neizdzēš tās sāpes un apmulsumu, ko piedzīvojāt. Ir ļoti viegli apvainoties uz šādiem komentāriem, taču labākā atbilde ir ļoti vienkārša: „Mēs tā nejūtamies,” vai „Šī grūtniecība mums bija svarīga, tāpēc mēs pārdzīvojam un skumstam”.

Kā piemēru apskatīsim ģimeni, kurā ir četras meitas. Spontānais aborts notika starp pārējo bērnu piedzimšanām. Māte stāstīja, kā citi, skatoties uz lielo ģimeni, nepievērsa uzmanību un aizmirsa spontānā aborta grūtniecību. Kamēr pati māte, vērojot savas četras meitas spēlējoties kopā, domīgi piebilda „Tomēr es redzu to tukšumu,” atceroties piekto bērnu, kuram arī tur vajadzētu atrasties. Gadiem ejot, viņa joprojām prātoja, kā būtu bijis, ja bērns būtu izdzīvojis.

Vecāki, kuri spontānajā abortā zaudē bērnu, šaubās, vai stāstīt to citiem un ko tieši teikt. Varbūt neviens nebija zinājis, ka tu biji stāvoklī. Taču, ja citi zināja, tad tu, iespējams, jūti apmulsumu un kaunu. Varbūt ģimene nebija pilnībā atbalstījusi tavu grūtniecību vai laiku, kurā tā norisinājās. Lai gan neeksistē vienots šo dilemmu risinājums, tomēr šādi apsvērumi varētu palīdzēt tev dažādos apstākļos:

• Cilvēki nespēj palīdzēt, ja viņi nezina, kādas ir tavas grūtības. Emociju uzticēšana līdzjūtīgam radiniekam vai draugam parasti spēj būt mierinoša un dziedinoša.
• Ja jūti, ka kāds tavas sāpes nesapratīs, atceries, ka tev nav pienākuma viņiem to atklāt. Izvēle ir tavās rokās. Tiem, kuri tajā neiedziļināsies, jūs varat pateikt ko vispārīgu: „ Mēs gaidījām bērniņu, bet zaudējām to grūtniecības laikā.”
• Arī bērna tēvs cieš, lai gan, iespējams, izrāda to citādā veidā. Šādos sāpju brīžos abiem partneriem ir ārkārtīgi svarīgi būt blakus un vienam pret otru iecietīgiem. Savstarpēja mīlestība un cieņa ļauj katram no jums to pārdzīvot un satuvina jūs šādā kritiskā brīdī. Atcerieties, ka jūs esat viens otram vajadzīgi, iespējams, tik ļoti, kā nekad agrāk. Trešā un ceturtā nodaļa sniegs plašāku ieskatu par attiecībām.

Kā lai paturu prātā atmiņas par savu zaudēto bērnu?

Piemiņas vietas veidošana jūsu zaudētajam bērnam būtu piemērota pat tad, ja jūsu emocijas joprojām ir ļoti svaigas. Vecāki rod dažādus radošus veidus, kā saglabāt piemiņu par bērniem. Svarīgi tas, ka memoriāls vai piemiņas lieta palīdz jums saglabāt jūsu atmiņas par bērnu un justies viņam tuvāk.

Spontānā aborta gadījumā vecāki bieži izmanto simbolus, lai atcerētos zaudēto bērnu. Daži iestāda īpašus kokus vai krūmus, kas simbolizētu viņu bērniņa dzīvi un mīlestību pret to. Dažkārt spēļu mantiņa, kas bija paredzēta bērniņam kļūst par īpašu piemiņas lietu. Daži vecāki kapos novieto piemiņas plāksni, lai arī viņiem nav bērniņa mirstīgo atlieku, ko apglabāt.

Palīdz arī rakstītā vārda dziedinošais spēks. Daži vecāki raksta vēstules savam bērniņam, sacer dzeju vai vienkārši izklāsta savas domas un jūtas dienasgrāmatā. Šie raksti vēlāk var kalpot kā ārkārtīgs mierinājuma avots.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

1. Spontānais aborts nebija jūsu darbības vai bezdarbības rezultāts pat tādā gadījumā, ja grūtniecība nebija ieplānota.
2. Ja ir iespēja, aplūkojiet bērniņa mirstīgās atliekas. Tas palīdz jums pārdzīvot situāciju. Savukārt, ja tas nav iespējams, apskatiet augļa attīstību fotogrāfijās vai video, kas palīdzēs jums saprast bērniņa attīstību.
3. Dot bērniņam vārdu ir cilvēciskas cieņas apliecināšana. Jūs varat pievienot bērniņa vārdu ģimenes reģistrā un citos ģenealoģiskos avotos.
4. Neņemiet vērā tādus neapdomīgus cilvēku komentārus kā, piemēram, „Jūs varat tikt pie cita bērna”. Jūs neesat nevienam parādā paskaidrojumu par spontānā aborta gadījumu, ja to nevēlaties.
5. Emociju uzticēšana draugam vai ģimenes loceklim, uz kuru varat paļauties, ir būtisks solis pretī sevis dziedināšanai.
6. Atcerieties, ka pārdzīvo arī mazuļa tēvs. Šāds kritisks brīdis attiecībās vecākus var satuvināt vēl vairāk.
7. Iestādiet koku vai paturiet mīļu rotaļlietu (vai kādu citu piemiņas lietu), lai saglabātu atmiņas par zaudēto bērniņu.
8. Rakstiet savam bērniņam vēstules, saceriet kādu dzejoli vai izklāstiet savas domas un jūtas dienasgrāmatā. Šie vārdi turpmāk kalpos jums par mierinājumu.

Otrā nodaļa. Nedzīva bērna piedzimšana vai jaundzimušā nāve.

Jūs lasāt šo tekstu, jo esat zaudējuši bērnu, kas piedzimis nedzīvs vai miris tikko pēc dzimšanas. Vai varbūt tāpēc, ka pazīstat kādu, kurš ir zaudējis bērnu šādā veidā. Tā kā šie zaudējumi saistās ar atšķirīgiem apstākļiem, katram no tiem ir veltīta atsevišķa sadaļa. Daži piemēri, iespējams, līdzināsies jūsu situācijai, tomēr jūsu zaudējumam nekas cits nespēj līdzināties.

Šajā laikā, kad medicīna ir strauji progresējusi, neparedzēta nedzīva bērna piedzimšana ir samērā rets gadījums. Biežāk šādos gadījumos bērna nāve tiek paredzēta pirms tā laišanas pasaulē. Iespējams, tu apzinājies, ka bērns nekustējās. Vai varbūt medicīniskas apskates laikā tavā ķermenī netika uzrādīti bērna sirdspuksti. Tādas diagnostiskās pārbaudes kā, piemēram, ultraskaņa tiek izmantotas, lai pārbaudītu, vai jūsu bērns ir dzīvs. Ārsti tādā gadījumā dod priekšroku spontānām dzemdībām tā vietā, lai izraisītu tās priekšlaicīgi.

Tādējādi māte atrodas ļoti skumīgā situācijā, jo viņai jāgaida dzemdības, lai arī viņa zina, ka bērniņš jau ir miris. Dzemdēt mirušu bērniņu ir ārkārtīgi smagi. Īpaši dzirdēt citu mazuļu pirmos raudienus ir emocionāli ļoti sāpīgi.

Kad tavs bērniņš piedzimst nedzīvs, tev nav iespējas tam sagatavoties un saņemties. Tu jūties apdullināta, šokēta un nobijusies.

Visiem gribas ticēt tam, ka pasaule ir sakārtota, paredzama, godīga un taisnīga. Diemžēl tas ne vienmēr tā ir. Nekas nešķiet tik negodīgi kā nevainīga bērna nāve – īpaši tad, ja viņš tika ļoti mīlēts un gaidīts. Ļoti bieži brīžos, kad nenotiek tā, kā tu biji iecerējusi, tevi var pārņemt pastiprinātas vilšanās un niknuma jūtas. Tavas skumjas un pārdzīvojumus pārņem dusmas.

Kāpēc es jūtos tik bezpalīdzīga, kopš mans jaundzimušais bērniņš ir miris?

Vispirms izlasiet divus dažādus stāstus par jaundzimušo nāvi.

Pirmajam pārim grūtniecība bija priecīgs notikums, bez sarežģījumiem. Māte saskārās tikai ar dažiem diskomforta brīžiem un simptomiem – nelabumu no rīta. Viņa jutās ļoti labi un ar aizrautību gatavojās pirmā bērna dzemdēšanai. Noskaņojums pilnībā mainījās uz slikto pusi pēc tam, kad piedzima viņu dēls un ārsti atklāja, ka bērniņš ir fiziski novājināts. Turpmākās astoņpadsmit stundas intensīvajā nodaļā pagāja šausmās un gaidās.

Tomēr beigās ilgi gaidītais un mīlētais pirmdzimtais bērniņš nomira, neskatoties uz modernās medicīnas lielajām iespējām un centieniem. Viņi bija šokēti un satriekti. Vārdos nevar izteikt to, kā šis laimīgā notikuma traģiskais pagrieziens vienā dienā mainīja viņu dzīves.

Otrs piemērs ir manas sievas Marlas un mans gadījums. Ierastā sonogrāfija piecpadsmitajā nedēļā izrādījās pavisam neierasta. Ārsts izteica brīdinājumu: „Jūsu mazulim ir problēmas”. Turpmākajās pārbaudēs izrādījās, ka mūsu dēlam piemita ģenētiska novirze, kas izraisīja vairākas problēmas, ieskaitot neoperējamu nāvējošu sirdskaiti.

Īsumā – zinošie ārsti, izmantojot vislabākās progresīvās tehnoloģijas iekārtas, mūs informēja, ka mūsu dēls ārpus dzemdes neizdzīvos. Viņa medicīniskās problēmas tika uzskatītas par „nesavienojamām ar dzīvību”, un ārsts divas reizes ieminējās par grūtniecības izbeigšanu. Ticības un personisku iemeslu vadīti, mēs tomēr nolēmām panest grūtniecības pilno termiņu. Tādējādi mēs saskārāmies ar bērniņa dzimšanu, zinot, ka tas nomirs. Tādejādi mēs varējām tikai gaidīt, skatīties un mīlēt šo puisīti tik labi, cik mācējām šai īsajā mums atvēlētajā laika posmā. Mēs nosaucām viņu par Antoniju Franci vēl tad, kad viņš atradās mātes klēpī.

Ja jūsu bērns piedzimst nedzīvs vai mirst uzreiz pēc dzimšanas neparedzētu iemeslu dēļ, jūs saskaraties ar negaidītu problēmu. Kad jūsu mazuļa nāve ir negaidīta, jūs vajā daudzi jautājumi. Kā tas varēja notikt? Kā būtu, ja jūs būtu darījuši kaut ko citādāk? Kur ir Dievs? Ko sacīt cilvēkiem? Kā to paziņot mazuļa vecvecākiem, brāļiem/ māsām? Ko darīt ar bērnistabu? Vai tik un tā ņemt atvaļinājumu? Vai atgriezt bērnam paredzētās dāvanas vai paturēt tās citam bērnam? Kāpēc tik ātri tika atņemts šis bērns, kas nozīmēja tik daudz? Kā būt ar visām cerībām un sapņiem, kas bija veltīti šim bērnam? Atvēliet sev laiku, lai tiktu skaidrībā ar šiem jautājumiem, un mēģiniet vispirms atrisināt tikai tos, kuri ir steidzami, kā, piemēram, radinieku informēšana un darba jautājumi ar darba devēju.

Vecāki, kuru bērniņus ārstēja jaundzimušo intensīvajā aprūpē, iespējams, jūtas vēl sliktāk tādēļ, ka bērniņa tāpat jau īsā dzīve tika samudžināta medicīnisko procedūru un aprīkojuma juceklī. Mazuļa iespējamās ciešanas noved vecākus pie bezpalīdzības un vainas izjūtas.

Antonija gadījums bija citāds. Ārsti identificēja viņa plašās medicīniskās problēmas jau agrīnā grūtniecības stadijā. Mēs apzinājāmies, ka bērniņš pēc dzimšanas ilgi nedzīvos, jo viņa fiziskās kaites bija ļoti smagas. Viņa nāve nebija gribēta, taču tā nebija negaidīta.

Tādās situācijās vecāki bieži vien sastopas ar priekšlaicīgu bēdāšanos. Tas ir, vecāki sāk bēdāties, pirms vēl bērniņš ir nomiris, zinot, ka tas notiks. Kad vecāki sāk pārdzīvot priekšlaicīgi, tā tiek uzskatīta par normālu un dabisku parādību. Vecāki cenšas piemēroties neizbēgamajai bērna nāvei. Lai gan priekšlaicīga bēdāšanās nenovērš sāpes, dažiem vecākiem tā ir vieglāk pārciest sēras.

Kā lai es tieku galā, zaudējot kādu, ko tik stipri mīlēju?

Īpašā tuvība starp bērnu un vecākiem ir viena no spēcīgākajām dabā pastāvošajām saitēm. Zīdaiņi ir bezpalīdzīgi un pilnīgi atkarīgi no vecākiem, viņi nespēj izdzīvot patstāvīgi. Vecāki savas atvases baro, aprūpē, aizsargā un audzina, lai nodrošinātu ģimenes turpināšanos. Jūsu spēcīgās jūtas pret bērnu ir radītas tāpēc, lai nodrošinātu dzīvībai svarīgās aprūpes īstenošanu.

Tagad, kad jūsu bērniņš ir nomiris, tās pašas spēcīgās jūtas ir jūsu sāpju un ciešanu avots. Citiem vārdiem sakot, jūsu mīlestības stiprums nosaka jūsu bēdu dziļumu, kad zaudējat savu bērniņu.

Vienalga, vai jūsu bērns piedzima nedzīvs, vai nomira neilgi pēc piedzimšanas – tas nemaina faktu, ka esi vecāks – māte vai tēvs. Nāve – vienalga, vai tā bija sagaidāma, vai pēkšņa, neizdzēš jūsu attiecības ar bērnu un nepadara tās par spēkā neesošām. Jums ir jādara lietas, ko vecāki parasti dara jaundzimušajiem:

• Tur viņu rokās;
• Dod viņam vārdu;
• Apstiprina, ka viņš ir jūsu un atzīst to par savu;
• Aplūko viņa mazo ķermeni un atpazīst ģimenei raksturīgos vaibstus;
• Apģērbj viņu;
• Fotografē, saglabā matu šķipsnu, pirkstu un pēdu nospiedumus;
• Apbrīno, cik šis bērniņš ir unikāls savā būtībā;
• Runājas ar viņu, dzied, mīlinās;
• Mīl viņu.

Atceries, tas vēl aizvien ir tavs bērns, un tev ir visas tiesības būt viņam blakus. Izmanto laiku, lai pabūtu ar viņu kopā. Novērtē to laiku, ko pavadāt kopā! Tas ir un būs vienīgais laiks, kad varēsi par savu bērniņu parūpēties fiziski. Lielākajā daļā medicīnisko iestāžu speciālisti būs iejūtīgi pret vecāku vajadzībām un vēlmēm, apzinoties gaidāmo zaudējumu. Ja jūtaties nepiemēroti steidzināti, vienkārši informējiet medicīnisko personālu, ka izmantojat laiku pabūt ar savu mazuli un ka nekad vairs jums šādas iespējas nebūs.

Viena no svarīgākajām lietām, ko jūs varētu izdarīt, ja vien tam pietiek laika, ir bērniņa kristīšana. Jums būs mierinājums, ka bērniņš ir saņēmis sakramentu. Ja jūsu bērniņš nomira, pirms varēja tika nokristīts, lūdziet Dievu, lai bērniņš tiek nodots Dieva mūžīgajai mīlestībai.

Pieņemot lēmumu par to, kuram būtu jāinformē vecāki un radinieki par jūsu zaudējumu, ieklausieties savā intuīcijā. Pasakot to apkārtējiem tieši, jums paveras iespējas saņemt atbalstu un līdzjūtību. No otras puses, ja jūtaties apgrūtināts, palūdziet kādam tuvam draugam vai radiniekam, lai viņš informē pārējos. Jūs to varat palūgt arī kādam no medicīniskajiem aprūpētājiem, piemēram, medmāsai vai arī vērsties pēc palīdzības pie sava mācītāja. Tādā veidā jūs varēsiet koncentrēties uz savu nomirušo bērniņu un lietām, kas jums darāmas viņa labā.

Kā lai es nokārtoju organizatoriskos jautājumus?

Diemžēl jums jātiek galā arī ar pēdējiem organizatoriskajiem jautājumiem sakarā ar jūsu bērniņa nāvi – šādus jautājumus vecākiem kārtot ir ļoti smagi. Ja izvēlēsities apglabāšanu, tas nozīmēs, ka jums jāmeklē bērnu izmēra zārks. Dažās slimnīcas par brīvu ir pieejami vienkārši jaundzimušajiem paredzēti zārki. Par šo jautājumu varat pakonsultēties arī ar bēru organizatoru, kas var norezervēt vienu jūsu vajadzībām. Daži vecāki labprātāk pasūta zārku internetā vai pie tiešajiem piegādātajiem. Lai arī šādi uzdevumi var šķist ļoti nomācoši, uztveriet to kā pūles mīlestības vārdā, ko jums kā vecākiem ir iespēja vēl darīt sava bērna labā.

Lielākajā daļā kapsētu ir atsevišķi sektori ar nelieliem gabaliem, kas paredzēti bērnu apglabāšanai. Daudzas kapsētas atļauj apglabāt bērniņu blakus vietām, kur apbedīti pieaugušie ģimenes locekļi. Kremētās mirstīgās atliekas bieži tiek apglabātas tai pašā zemes gabalā, kur apbedīti pieauguši ģimenes locekļi. Mācītājs vai bēru organizators labprāt jums palīdzēs šādu lēmumu pieņemšanā. Nebaidieties viņiem uzdot tāda veida jautājumus.

Ja jūs plānojat organizēt aizlūgumu vai bēres, jums jāapsver, kas tās apmeklēs, kur tās norisināsies un kāda kārtība tiks ievērota. Padomu un norādījumus par mazuļa bēru ceremoniju lūdziet savam mācītājam. Papildus Dieva vārdu noklausīšanās, Svētie Raksti un mūzika varētu sniegt jums mierinājumu.

Iesaistīšanās pēdējos organizatoriskos jautājumos var jums palīdzēt. Klīniskie pētījumi norāda, ka tie vecāki, kuri aktīvi iesaistījās savu mīļo tuvinieku apglabāšanas organizēšanā, jūtas mierīgāk savās bēdās un labāk tiek ar tām galā pēc tam. Turklāt, piedaloties šo jautājumu risināšanā, jūs tieši apliecināt savu mīlestību un rūpējaties par sava bērniņa fiziskajām vajadzībām.

Dažas mātes ir slimas, vājas un atrodas slimnīcā pēc mirušā bērniņa laišanas pasaulē, un viņām nav iespējas piedalīties bēru plānošanā. Šīs mātes bieži vien jūtas izolētas no ļoti svarīga vecāku uzdevuma un, iespējams, jūt aizvainojumu. Tā kā notikumi nevar tikt mainīti, mātēm būtu jāatklāj savas emocijas uzticamiem draugiem vai padomdevējiem nevis jāpatur tās sevī.

Kādēļ es jūtos tik greizsirdīga un iztukšota, redzot citas mātes ar bērniem?

Visļaunākā sajūta, kas pārņem bērnu zaudējušos vecākus, ir šausmīgs tukšums. Dažkārt šī sajūta tiek dēvēta par „tukšajām rokām”. Tā attiecas uz vēlēšanos auklēt un lolot bērniņu, kura vairs diemžēl nav. Ja jūs esat māte, kurai bērniņš piedzimst nedzīvs vai nomiris pēc dzimšanas, šīs emocijas var būt īpaši spēcīgas. Jūsu ķermenis apzinās, ka ir laidis pasaulē bērniņu, un attiecīgi uz to reaģē. Kad sariešas mātes piens, jūs alkstat pabarot bērniņu, ko iznēsājāt – bet mazuļa nav. Jūsu pašas fiziskā atgūšanās no dzemdībām var būt lēna, un līdz ar to sāpes pastiprinās. Šādi simptomi atgādina tev par zaudējumu, un, tā kā tev nav jauna bērniņa, uz ko koncentrēties, līdz ar to nav nekā, kas varētu novērst tavu uzmanību no pārdzīvojuma un sāpēm.

Daži vecāki pamana sevī greizsirdību uz citiem pāriem, kuru bērniņi ir izdzīvojuši. Tādas sajūtas sabiedrībā tiek uzskatītas par nepieņemamām. Tās ir grūti atzīt – pat pašai sev. Tomēr, ja tu jūties greizsirdīga vai aizvainota, uzticies savam partnerim, līdzjūtīgam radiniekam vai draugam. Emociju apspriešana ar kādu, kuram uzticies, tās sajūtas mazina, un parasti liek justies labāk, nometot šo nastu no saviem pleciem.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

1. Pieredzēt to, ka mazulis piedzimst nedzīvs, ir postoši un šķiet negodīgi. Ļoti iespējams, jutīsies dusmīga, nodota, noraidīta un skumja.
2. Atvēli laiku, lai apdomātu daudzos jautājumus, kas tevi vajā. Tomēr pievērsies vienīgi tām lietām, kam nepieciešama tūlītēja uzmanība.
3. Vecāki, kuri zina, ka viņu bērniņam ir neārstējamas veselības problēmas, sāk to pārdzīvot vēl pirms bērniņa piedzimšanas. Tās tiek dēvētas par „priekšlaicīgām skumjām”. Lai gan tas nenovērš ciešanas, tomēr sāpes ir vieglāk paciest.
4. Tavu bēdu dziļums parāda tavas mīlestības stiprumu pret zaudēto bērnu.
   Lai arī tavs bērniņš nomira, tu joprojām esi vecāks – māte vai tēvs. Neņem vērā to cilvēku komentārus, kuri saka ko citu.
5. Izpildi tos pienākumus pret bērnu, ko darītu, ja bērns paliktu dzīvs: paturi viņu rokās, apģērb, dod viņam vārdu, parunājies ar viņu. Atvēli laiku, ko pavadīt ar viņu, jo citas iespējas nebūs.
6. Ja nebija iespējas kristīt bērnu, kamēr viņš bija dzīvs, skaiti lūgšanas, lai nodotu bērniņu Dieva mīlestībai.
   Iesaisties bēru vai aizlūguma organizēšanā.
7. Greizsirdības jūtas, aizvainojums un „tukšas rokas” ir daļa no pārdzīvojuma. Atklāj savas emocijas uzticamam draugam vai radiniekam.

Trešā nodaļa. Mātei

Mātes pieķeršanās savam bērniņam ir kas īpašs jau no paša sākuma. Jau sākumā, kad saprati vai nojauti, ka esi stāvoklī, tu sāki plānot un gatavoties savam mazulim. Sagatavošanās nozīmēja pakāpenisku sevis mobilizēšanos: gan fiziski, gan emocionāli, gan ar prātu, gan garīgi.

Zaudējot mazuli spontānajā abortā, tam piedzimstot nedzīvam vai nomirstot pēc dzimšanas, visa tava iekšējā sistēma tiek satricināta un šokēta. Visa tava būtība cieš. Tu jūti sāpes gan savā ķermenī, gan sirdī, gan prātā, gan dvēselē. Sāpes plūst caurcaurēm, un asaru plūdos izplūst tavas bēdas. Tu nevēlies zaudēt savu bērniņu. Tevi pilnībā ir pārņēmušas sēras

Kāpēc es jūtos tā, it kā būtu nomirusi daļa no manis?

Kā mātei tava dzīve nekad pilnībā nepieder tikai tev. Tu izvēlies to intīmā, dzīvību sniedzošā veidā dalīt ar saviem bērniem. Tieši tāpēc, ka bērns ir tava neatņemama sastāvdaļa, viņa zaudēšana tev sāp daudz vairāk nekā citu zaudējumu piedzīvošana. Dažas mātes to intuitīvi saprot, tāpēc atbalsts šajā traģiskajā brīdī viņām ir īpaši vajadzīgs.

Ļauj sev sērot. Cietušās mātes pārdzīvo notikumu fiziski. Raudāšana tiek uzskatīta par veselīgu bēdu izpausmi. Dažas baidās, ka, ļaujot asarām ritēt, tās nekad nemitēsies. Tomēr patiesība ir tāda, ka asaras uznāk viļņveidīgi, tiek izraudātas periodiski, un tad pakāpeniski norimst.

Kā lai sevi nomierinu, kad man jābūt stiprai?

Būs brīži, kad tev būs jānomierinās, lai tiktu galā ar dažādām lietām, lai rūpētos par savu partneri, par pārējiem bērniem vai lai vienkārši atpūstos. Lai rastu miera sajūtu, ņem vērā šos ieteikumus:

• Regulē savu elpošanu. Ievelc dziļi elpu, aizturi to un tad izelpo lēni un apzināti.
• Lasi Bībeli, īpaši atlasītus psalmus vai Jāņa evaņģēliju.
• Atkārto Dieva lūgšanas vai iemīļotos psalmus.
• Dodies uzmundrinošās pastaigās (ar ārsta atļauju). Tās uzlabos tavu asinsriti, elpošanu un noskaidros prātu.

Vai vēl aizvien esmu māte, kaut arī mans bērniņš ir miris?

Jā, noteikti! Pat ja tu piedzīvoji spontāno abortu agrīnā grūtniecības laikā, tu vēl aizvien esi māte. Tu ieņēmi šo bērnu un iznēsāji to savā ķermenī visas šim bērniņam dotās dzīves laikā. Un vissvarīgākais ir tas, ka tu viņu mīlēji tā, kā to spēj darīt tikai vecāki. Lūk, tas ir mātes nopelns.

Ja tavs bērniņš piedzima nedzīvs vai nomira pēc dzimšanas, viņa nāve neatceļ faktu, ka tu esi viņa māte. Mātes stāvoklis ir brīnišķīga priekšrocība, jo tā ļauj tev pilntiesīgi piedalīties jauna cilvēka radīšanā. Jā, protams, ir daudz vairāk lietu, ko tu būtu vēlējusies darīt sava bērna labā. Diemžēl tev šādas iespējas nebūs. Taču tas, kas nenotiks nākotnē, nepadara par neesošu to, ko tu esi izdarījusi šodien. Tu esi bērnu ieņēmusi, iznēsājusi un dzemdējusi.

Jā, tu esi māte – un mūžīgi būsi.

Kādēļ bērna tēvs nesaprot manas sāpes?

Šajā smagajā posmā tev jāatceras, ka esi arī partnere. Tāpat kā tev šobrīd gribas blakus sajust sava bērna tēvu – viņam vajag arī tevi. Lūdzu, apzinies, ka bērna tēvs bērna zaudējumu pārdzīvo citādāk nekā māte. Viņam varētu būt nepieciešama palīdzība, lai saprastu tavas jūtas. Godīga dalīšanās savās domās un emocijās, balstīšanās abpusējā ticībā – iespējams, pat kopīga šīs grāmatas izlasīšana – ir veidi, kā jums šajā krīzē palikt tuviem.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

1. Lai arī kādi ir apstākļi, bērniņa zaudēšana ir šoks visam tavam ķermenim. Bēdas apņems visu tavu būtību – garīgi, fiziski, mentāli un garīgi.
2. Atbalsts no citām mātēm šajā traģiskajā brīdī varētu būt īpaši mierinošs.
3. Atļauj sev sērot. Tomēr atceries, ka, kaut ik pēc laika tevi pārņem asaras, reiz tās izsmelsies un pamazām norims.
4. Nomierini sevi, dziļi elpojot, atkārtojot labi zināmu lūgšanu vai pantu vai izejot uzmundrinošās pastaigās.
5. Nekad neaizmirsti, ka tu aizvien esi māte – pat ja tavs bērniņš ir miris. Tas, kas nenotiks nākotnē, nepadara par neesamu to, ko tu esi izdarījusi šodien.
6. Godīgi atklāj savas emocijas bērna tēvam. Arī viņš pārdzīvo, lai gan, iespējams, to neizrāda.

Ceturtā nodaļa. Tēvam.

Kad notiek spontānais aborts vai bērniņš piedzimst nedzīvs, bieži vien tiek aizmirsts par bērna tēvu.

Otrajā nodaļā es pastāstīju gadījumu par manu dēlu Antoniju. Jau 15. grūtniecības nedēļā ārsts mūs brīdināja, ka mūsu dēliņam piemīt dzīvībai draudoša ģenētiski iedzimta kaite. Mēs ar sievu bijām izmisumā. Mēs zinājām, ka ārpus dzemdes viņš nedzīvos, tomēr nolēmām iznēsāt viņu līdz grūtniecības beigām. Viņš nomira īsi pēc dzemdībām.

Dienās pēc viņa nāves ģimene un draugi bieži jautāja: „Kā iet Marlai?” Es zināju, ka viņiem rūp Marlas jūtas, un viņi droši vien mēģināja izvērtēt, ko lai viņai saka. Taču tas man lika domāt, ka man viņa jāsargā un jārīkojas kā ģimenes galvai pat tad, kad ģimene ir sērās. Tas tiek uzticēts tēviem.

Kāpēc es nejūtu tik nomācošas skumjas, kādas jūt bērna māte?

Tēvi pieķeras bērniem savādāk nekā mātes. Daudziem tēviem nedzimis bērns šķiet abstrakta būtne. Saite starp tēvu un bērnu ir drīzāk intelektuāla. Tēvs zina, ka mazulis ir, bet nejūt tā klātbūtni tik ļoti, cik māte, jo viņa jūt bērna kustības un svaru savā ķermenī. Kad bērniņš ir dzimis un sākas saskarsme, tēvi pieķeras bērnam aizvien ciešāk.

Daži tēvi jūtas neveikli vai pat vainīgi, ka viņu sākotnējās skumjas šķiet mazākas, salīdzinot ar to, ko jūt māte. Ja pamani to, ka pārdzīvo mazāk nekā bērna māte, tā nav tava vaina. Tas tikai nozīmē, ka tev kā tēvam nebija iespējas satuvināties ar bērnu tik ļoti kā tavai partnerei.

Ne katrs tēvs apzinās, ka viņa sēras ir mazākas. Tas ir atkarīgs no tā, cik ļoti tēvs ir pieķēries bērniņam. Tēvi, kuri pilnībā nav izjutuši pieķeršanos, saskaras ar to, ka ir grūti sērot par bērniņu, kuru viņi pa īstam nepazina. Vīriešu pārdzīvojumi ne vienmēr tiek izpausti ārēji. Jo mūsu kultūra uzsver vīriešu savaldību; ne katrs vīrietis – pat tāds, kurš zaudējis savu bērniņu, bērēs spēj izrādīt savas skumjas un asaras.

Kā tēvam vislabāk sērot?

Vīrišķās skumjas bieži vien izpaužas darbībā. Darot kaut ko konstruktīvu, piemēram, kārtojot organizatoriskos jautājumus, pārņemot savās rokās mājas saimnieciskos darbus vai pat mazgājot mašīnas pirms bērēm, tēva emocijas tiek novirzītas uz konkrētām aktivitātēm. Darot kaut ko konstruktīvu, tēvs pretojas šausmīgajai bezpalīdzības sajūtai.

Kad es pats zaudēju savu dēlu Antoniju, viena no svarīgākajām lietām, ko es darīju, bija bērna nēsāšana – tiešā nozīmē. Es biju vienīgais zārka nesējs baznīcā un kapsētā. Es to uzskatīju par tēva godu un pienākumu. Es nekad nebūtu vēlējies, lai tas notiek citādāk.

Atceries, fiziskā un emocionālā klātbūtne arī ir ļoti svarīga. Ir nepieciešams liels spēks, lai būtu pieejams tiem, kam vajadzīga tava klātbūtne un atbalsts pēc tava bērniņa nāves.

Vai es vēl aizvien esmu tēvs, pat ja nejūtu pieķeršanos bērniņam?

Lai arī tavs bērniņš ir miris, tu joprojām esi viņa tēvs. Būt tēvam nav tikai bioloģisks akts, tas pat vairāk attiecas uz bērna audzināšanu, atbalstu un mīlestību. Tu esi nobriedis, lai visu to varētu sniegt. Tomēr notika traģisks gadījums, un tavas iespējas nesasniedza pilnību. Zaudēt bērnu nenozīmē zaudēt savu kā tēva identitāti. Tu tik un tā paliec šī bērna tēvs un vēlies darīt visu, ko tēvs dara, un pat vairāk.

Kā lai palīdzu sava bērniņa mātei?

Lai arī tavs bērniņš ir miris, tu joprojām esi partneris. Tu esi izmisīgi vajadzīgs bērniņa mātei. Viņai jāzina, ka viņa nav viena. Viņai jāzina, ka tu viņu joprojām mīli. Viņai jājūt tava mīlestība, kad skumjas viņu rauj uz pusēm. Lūdzu, nepaliec malā, bet esi blakus! Esi tas partneris, kas viņai ir vajadzīgs. Neviens tevi tik labi nesapratīs šajā skumjajā brīdī un sāpēs kā viņa. Tādēļ, pārdzīvojot bērna zaudējumu kopā, jūs stiprināsiet savas attiecības un kļūsiet par skaistu apliecinājumu jūsu mirušā bērniņa piemiņai.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

1. Tēvi pieķeras saviem bērniņiem citādāk nekā mātes. Tēva pārdzīvojumi var būt nemanāmāki, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņi nepārdzīvo.
2. Ja jūti mazākas skumjas nekā bērna māte, tā nav tava vaina. Tas tikai nozīmē, ka tev nav bijusi iespēja izveidot dziļāku saikni ar zaudēto bērniņu.
3. Kaut tavs bērniņš ir miris, tu joprojām esi tēvs. Tu biji vēlējies un varējis darīt visas iespējamās lietas, ko parasti tēvs dara sava bērna labā.
4. Šai smagajā brīdī tu esi ļoti vajadzīgs bērniņa mātei. Apliecini viņai, ka viņu joprojām mīli. Viņai ir jājūt tava fiziskā un emocionālā klātbūtne.

Piektā nodaļa. Ģimenēm.

Bērniņa nāve ietekmē visus ģimenes locekļus. Tā kā visi ģimenes pārstāvji ir saistīti ar ģimenes saitēm, bēdas skar ikvienu. Bērniņa vecvecāki, brāļi un māsas parasti tiešā veidā tiek skarti visvairāk. Sekmēt ģimenes vienotību, runājoties un izrādot savstarpējo sapratni, šai traģiskajā brīdī ir īpaši svarīgi.

Vecvecākiem

Kā lai es palīdzu savam pieaugušajam bērnam izturēt šo smago nastu?

Iepriekšējās paaudzēs sāpes un zaudējuma sajūtu pēc spontānā aborta sievietes izcieta vienas. Tā kā vairākums ģimeņu bija daudz lielākas, bērniņa zaudējums tika uzskatīts par „nenozīmīgu”. Mātēm tika bieži teikts: „ Tev ir citi bērni, ko mīlēt” vai tas, ka spontānais aborts ir tikai „dabiska lietu kārtība”. Viņām tika ieteikts „nekavēties pagātnē” un koncentrēties uz dzīvajiem bērniem.

Kad bērniņš piedzima nedzīvs, dažas ģimenes un medicīnas speciālisti atrunāja māti no mirušā bērna apskatīšanas un turēšanas rokās, uzskatot, ka tas viņu skumdinās un pārāk satrauks. Ja bērniņam tika organizētas bēres, tas ātri tika „aizmirsts”, un neviens vairs nepieminēja zaudējumu. Tomēr patiesībā – arī pirms vairākām paaudzēm – mātes pārdzīvoja zaudējumu, taču tādi jautājumi tika reti apspriesti „pieklājīgā” sabiedrībā.

Vecvecāki, kuri dzīvoja tajos laikos, iespējams, atminas tādas situācijas un notikumus. Par laimi, cietušie vecāki mūsdienās tiek iedrošināti izklāstīt savus stāstus, izpaust savas skumjas un atklāt, cik daudz zaudētais bērniņš viņiem ir nozīmējis. Kad jūsu pieaugušais bērns piedzīvo sava bērna zaudējumu spontānajā abortā, bērns piedzimst nedzīvs vai nomirst pēc dzimšanas, viņš, iespējams, vērsīsies pie jums, lai runātu par savu zaudējumu un cerētu uz mierinājumu. Jums būtu labprāt jāuzklausa viņu sāpes saprotoši un līdzjūtīgi, kas būtu dabisks veids, kā atbalstīt savu pieaugušo bērnu.

Vai „vecvecāku pārdzīvojums” ir īsts vai tikai mīts?
Šis mazbērns, jums kā vecvecākiem nozīmētu ļoti daudz. Tāda pati radniecīgā saite, kas savieno vecākus ar bērniem, savieno arī jūs ar jūsu mazbērniem. Lai arī vecvecāku sāpes ne vienmēr tiek atzītas, kad jūsu dēls vai meita zaudē bērniņu, taču tās tomēr ir īstas. Mazbērna zaudējuma sāpēm nāk klāt jūsu dēla vai meitas pārdzīvojumi. Jūs pārdzīvojat gan par sevi, gan par savu bērnu. Tāpēc vecvecāku bēdas tiek dažkārt uzskatītas par „divkāršām bēdām”.

Bēdas ir smagas, ja vecvecāki paši pirms gadiem ir pieredzējuši spontāno abortu vai bērniņa dzimšanu pēc nāves. Tā kā šie zaudējumi iepriekš netika atzīti, jūsu pieaugušā bērna zaudējums var jūsos modināt jūsu pašu apslēptās bēdas. Piemēram, kāda vecmamma atsauca atmiņā spēcīgos pārdzīvojumus, kaunu un aizvainojumu par viņas pašas pieredzi, kad viņa zaudēja bērniņu pirms desmitiem gadu. Viņa atcerējās, kā medicīnas personāls un viņas ģimene mēģināja viņu pasargāt, mazinot notikumu nozīmīgumu. Šai vecmammai bija jāizgāž savas pagātnes emocijas uz medmāsu, pirms viņa varēja palīdzēt savam nelaimē nonākušajam pieaugušajam bērnam.

Kāpēc es jūtos tik nomākta, it kā cerība būtu zudusi?
Kā vecmamma vai vectēvs tu pārdzīvo vairāku iemeslu dēļ. Tavas nākotnes ieceres un cerības ir saistītas ar mazbērniem. Mazbērni ir trauslā dzīves apļa turpinājums, un tev sniedz mierinājumu tas, ka pēc tevis tava dzimta turpināsies. Kad mazbērns nomirst, šī cerība ir pakļauta briesmām.

Mazbērni ir lielākais prieka avots, kas nu ir zudis. Tev nav mazbērnu fotogrāfiju, ko parādīt saviem draugiem. Tu nejūties „vajadzīgs” tai īpašajā vecvecāka lomā. Tev nav iespējas tikt apveltītam ar mazbērna beznosacījuma mīlestību. Tu nevari sajūsmināties par savu mazbērnu, tai pašā laikā paliekot nosacīti brīvs no atbildības pret viņu. Kad tu zaudē mazbērnu, zūd arī daļa no tava turpinājuma.

Mūsdienu ģimenes ir mazākas nekā iepriekšējās paaudzēs. Daudziem pāriem ir tikai divi vai trīs bērni, dažiem – tikai viens. Bērna dzemdēšana bieži tiek atlikta, kamēr pāri iegūst izglītību vai izveido karjeru. Kad pāris ir gatavs veidot ģimeni, spontānais aborts vai grūtniecības problēmas izjauc rūpīgi izstrādāto dzīves scenāriju. Pieauguša bērna vecākiem ir smagi pieredzēt viņu bērna grūtniecības aizkavēšanos, secinot, ka ne viss dzīvē izrādās tik gludi kā uz ekrāna. Atceries, tu nevari kontrolēt sava bērna lēmumus, tu vari vienīgi būt klāt brīdī, kad kaut kas noiet greizi.

Kāpēc es kā tēvs jūtos tik bezpalīdzīgs, kad mana pieaugusī meita cieš sāpes?
Pieaugušu meitu tēvi bieži vien uzņemas „lietu nokārtošanas” pienākumu. Kad tava meita bija maza, tu skūpstīji viņas saskrāpētos ceļgalus, laboji salūzušo velosipēdu un apskāvi viņu drūmos brīžos. Kad viņa kļuva par jaunu sievieti, tu, iespējams, palīdzēji viņai salabot automašīnu, atbalstīji viņu finansiāli un sniedzi padomu par attiecībām vai biznesu. Tāpēc ir tēvi, lai to darītu.

Tomēr brīdī, kad tava meita pārcietusi spontāno abortu vai nedzīva bērniņa piedzimšanu, tu nevari to „salabot”. Tu jūties bezpalīdzīgs un apjucis. Vēl jo vairāk to sarežģī fakts, ka par grūtniecību tu zini ļoti maz un tev ir maz tādas informācijas, kas tev varētu palīdzēt saprast to, kas noticis. Lūdzu, atceries, ka pārdzīvojumos par zaudēto bērnu lielākā palīdzība, ko tu vari sniegt, ir vienkārši „būt klāt”. Vislielākā vērtība ir tieši tavai uzmanībai un klātbūtnei. Kā rūpīgs tēvs un vectēvs tu vari izrādīt savas garīgā vadoņa īpašības, ierosinot ģimenei kopīgu Dieva lūgšanu – lai Dievs palīdz, apžēlojas, sniedz mierinājumu un mīlestības klātbūtni.

„Katra dzīvē ienāks sāpes”. Pamatojoties uz garo mūžu un dzīves pieredzi, vecvecāki zina šīs frāzes patieso nozīmi. Tu esi iemācījies, ka dzīvē ir sava tiesa skumju un laimes, ka vislielākais sarūgtinājums ir tieši skumju sākumā. Šīs zināšanas var tev palīdzēt tikt galā ar paša pārdzīvojumiem, kā arī sniegt mierinājumu savam bērnam pēc spontānā aborta, nedzīva bērniņa piedzimšanas vai bērniņa nomiršanas neilgi pēc dzimšanas.

Brāļiem un māsām

Kā lai es pavēstu saviem bērniem, ka mums nav mazuļa, ko pārvest mājās?
Mazuļa gaidīšana ir aizraujošs notikums arī pārējiem bērniem. Kopā ar bērniem jūs plānojāt mazuļa vārdu, iekārtojāt viņam istabu, lēmāt, kurš palīdzēs mājas darbos, kad bērniņš būs dzimis. Iespējams, brāļi vai māsas apmeklēja īpašas mācību stundas, kas sagatavotu viņus mazās māsiņas vai brālīša uzņemšanai. Bet varbūt jūs tieši tikko paziņojāt, ka pēc dažiem mēnešiem ģimenei pievienosies jauns dalībnieks. Diemžēl prieks, kas ieskāva šo notikumu, nu ir pārtraukts. Savu bēdu laikā jūs atskārstat, ka jums jāpalīdz bērniem saprast to, ka gaidītais mazulis mājās nepārnāks.

Neatkarīgi no viņu vecuma jūsu bērni jutīs jūsu skumjas. Viņus uztrauks arī tas, vai ar mammu un tēti viss ir kārtībā. Izpaudiet savus pārdzīvojumus, raudot un apskaujot bērnus, tas palīdzēs jums visiem un sniegs arī viņiem tik ļoti nepieciešamo drošības sajūtu.

Nāve ir sarežģīts jēdziens, ko bērniem ir grūti saprast. Viņi to uztver dažādi, atkarībā no sava vecuma. Jaunākie bērni uzdod neskaitāmus jautājumus, lai saprastu to pēc iespējas skaidrāk un aprakstītu to visu ar konkrētiem jēdzieniem. Izstāstiet viņiem vienkāršus piemērus no dabas – kā aug un pēc tam nomirst dzīvnieki un augi. Par pamatu varat lietot arī viņu zināšanas par Dievu un Viņa mīlestību. Ja jums ir nepieciešama palīdzība par to, kā to pasniegt bērniem, lūdziet palīdzību savam mācītājam. Jūsu vecākiem bērniem varbūt vairāk rūpēs jūsu pašu veselība un laime.

Ja nāves iemesls ir zināms, izskaidrojiet to bērniem saprotamā valodā. Ja iemesls nav zināms, tad pasakiet viņiem godīgi, ka paši nezināt, kāpēc mazulis nomira. Sakot bērnam, ka mazulis tika zaudēts, viņu varat mulsināt, jo bērns var padomāt, ka tādā gadījumā bērniņš var tikt „atrasts” vai „atgriezīsies mājās”. Patiesi skaidrojumi stiprinās jūsu uzticēšanos un palīdzēs mazināt iespējamo vainas izjūtu.

Kā lai es palīdzu saviem bērniem tikt galā ar mazuļa nāvi?
Daudzi bērniņa brāļi vai māsas uztraucas par to, ka, iespējams, viņi bija tie, kas izraisīja zaudējumu. Daži sevi vaino savas rīcības dēļ vai tādēļ, ka viņiem bija dalītas jūtas pret māsiņas vai brālīša nākšanu pasaulē. Bērni ir jāpārliecina par to, ka viņi nekādā ziņā nav vainīgi.

Jūsu bērna uzvedība var mainīties: viņš var sākt uzvesties kā mazs bērns, attālināties vai pat kļūt agresīvs. Tās var būt vārdos neizteiktas bailes – pazaudēt vecākus. Bērni var justies bezspēcīgi vai nobažījušies par pēkšņu attālo radinieku un svešinieku klātbūtni. Vecvecāku vai tuvu ģimenes locekļu atbalsts un mīlestība palīdzēs bērniem atklāti izpaust savas skumjas un bailes.

Atrodot veidu, kā mirušā bērniņa brāļi vai māsas varētu piedalīties aizlūgumā, jūs palīdzēsiet viņiem izpaust skumjas. Jaunākiem bērniem palūdziet izvēlēties rotaļlietu, reliģisku priekšmetu vai uzzīmēt zīmējumu un novietot to brālīša vai māsiņas zārkā. Vecākie bērni varētu palīdzēt izvēlēties mazulim apbedīšanas drēbītes, izvēlēties kādu dziesmu vai fragmentu no Bībeles vai uzrakstīt veltījuma dzejoli. Ierosiniet viņiem kaut ko un sekojiet viņu mājieniem. Atcerieties, ka viņi arī pārdzīvo, tikai citādāk.

Nākamais stāsts parāda, kā mazuļa nāve ietekmē māsas un brāļus uz ilgiem gadiem,

Annas stāsts
Kā medmāsa un māte es dažreiz nāku pie atziņas, ka dalīšanās ar manu pieredzi par zaudējumu ģimenē dod citiem ieskatu, kā bērniņa māsas vai brāļi reaģē šādās situācijās. Kad man bija desmit gadi, mana māte bija stāvoklī, gaidot savu astoto bērnu. Bija pienākusi mana kārta būt par „palīgu”, rūpējoties par jauno māsiņu vai brālīti. Mana mamma nekad iepriekš nebija pieredzējusi zaudējumu grūtniecībā. Mums nebija ne jausmas, kas notiks.

Divas nedēļas pirms noteiktā termiņa mātei sākās dzemdības. Katru reizi, iezvanoties telefonam, vecmamma atbildēja uz zvanu, un mēs sastingām gaidās. Tomēr šoreiz vecmamma no mums novērsās un klusā tonī mierināja runātāju klausules otrā galā – manu tēvu. Pēc sarunas vecmamma nolika klausuli. Paziņojums nebija tāds, kāds tas ir parasti, kad mammai piedzima bērniņš. Mamma dzemdēja mūsu māsiņu Margaritu Elizabeti, taču māsiņa neizdzīvoja.

Mūs apņēma skumjas, un mēs prātojām – kā lai uzvedamies, kad mamma pārnāks no slimnīcas. Es negribēju, lai mamma vai tētis pārdzīvo. Man šķita, ka labāk ir nerunāt par bērniņu, jo, runājot par to, viņi sāka raudāt.

Pēc nedēļas es atzinos vecākajai māsai, ka uzskatu sevi par vainīgu Margaritas nāvē, jo es mammu sarūgtināju dažas dienas pirms Margaritas dzimšanas. Mēs abas raudājām. Tad viņa man atzinās, ka arī viņa uzskatīja sevi par vainīgu tā paša iemesla dēļ. Mēs sajutām lielu atvieglojumu, kad sapratām, ka tā tomēr nebija mūsu vaina. Mūsu māsiņa bija Dieva rokās!

Nepaiet ne gads, kurā neatceros Margaritu viņas dzimšanas dienā.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

Vecvecākiem

1. Attieksme pret spontāno abortu un nedzīva bērna piedzimšanu pēdējo gadu desmitu laikā ir mainījusies. Jūsu pieaugušais bērns, iespējams, pārdzīvo citādāk, nekā to darīja jūsu paaudzes cilvēki.
2. Cītīgi uzklausiet savu pieaugušo bērnu, kad viņš runā par savām sāpēm.
3. Starp vecvecākiem un mazbērniem ir īpaša saikne. Arī jūs kā vecvecāki pieredzēsiet zaudējumu. „Vecvecāku skumjas” ir īstas.
4. Ir liela varbūtība, ka jums būs sajūta, ka līdz ar zaudēto mazbērnu pazūd visas jūsu nākotnes ieceres.
5. Kā vecvecākiem jums ir dzīves gudrības un pieredzes priekšrocība. Jūs zināt, ka dzīvē ir gan lieli prieki, gan dziļas bēdas. Tas jums palīdzēs nomierināt jūsu pieaugušos bērnus.

Māsām un brāļiem

1. Māsas un brāļi neatkarīgi no vecuma jūt savu vecāku bēdas un pārdzīvojumus.
2. Atkarībā no vecuma bērni izpratīs nāves būtību atšķirīgi. Vienkāršas, godīgas, viņu vecumam piemērotas atbildes ir labākā reakcija.
3. Bērni var padomāt, ka viņi ir vainīgi mazuļa nāvē. Pārlieciniet viņus par pretējo!
4. Piemeklējiet viņu vecumam piemērotus veidus, kādos viņiem piedalīties aizlūgumā vai bērēs.

Sestā nodaļa. Doties tālāk!

Kāpēc? Kāpēc mūsu mazulis? Kāpēc mēs? Kāpēc tagad? Šie ir jautājumi, uz kuriem rast atbildes par bērna nāvi ir visgrūtāk.

Es zinu, ka es pats cīnījos ar šiem jautājumiem, kad zaudēju dēlu Antoniju. Lai arī viņš bija piedzimis dzīvs, Antonijs savu sirds problēmu dēļ dzīvoja tikai dažas minūtes. Viņa trauslais ķermenis nespēja izturēt dzīvību ārpus dzemdes. Īsajā brīdī, kamēr Antonijs bija dzīvs, mēs viņu kristījām, paturējām rokās, nofotografējām un pats svarīgākais – dāvājām viņam mīlestību. Mēs nelaidām vaļā viņa ķermeni vēl trīs stundas, kamēr vien mums bija iespēja izjust savstarpējo saiti saiti un sērot.

Kā lai pieņemu kaut ko tādu, ko nesaprotu?

Kad es nonācu pie jautājumiem „kāpēc” attiecībā uz Antonija īso dzīvi un nāvi, man bija noderīgs viens fragments no Bībeles.

Drauga ieteikts, šis fragments lika man aizdomāties, tur bija rakstīts: „Bet tā ir, kā rakstīts: ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl”(1 Kor. 2:9). Mans draugs man palīdzēja saprast, ka šajā dzīvē daži jautājumi paliek bez atbildēm – tāpat kā daudzie „kāpēc” jautājumi. Tikpat ļoti, cik mēs tiecamies pēc atbildēm, nekad nebūs arī apmierinošu izskaidrojumu tam, kāpēc šajā dzīvē notiek tieši tā, kā notiek. Tā vietā mēs gaidām atbildes nākošajā dzīvē, uzturot mūsu ticību un cerību Dievam.

Savā klīniskā psihologa darbā esmu bieži redzējis nelaimē nonākušos vecākus, kuri nerimstoši cīnās par katru jautājumu „kāpēc” par sava mazuļa nāvi. Viņi pieķeras idejai, ka tad, ja viņi to sapratīs, viņiem būs vieglāk to pieņemt. Dažiem atbilžu meklēšana kļūst par neveselīgu apmātību. Mazuļa nāves pieņemšana bieži vien nāk tieši tad, kad atbilžu nav.

Viens no patiesi dziļākajiem izteikumiem par nāves pieņemšanu izskanēja no kāda 9-gadīga bērna, kuram bija vēzis pēdējā stadijā. Mēģinot pārliecināt māti, pirms savas nāves viņš viņai teica: „Tu to sapratīsi, kad spēsi ar to samierināties. Kad tu sapratīsi, tad tava dzīve turpināsies.”

Mācība ir skaidra. Samierināšanās noved līdz saprašanai, un došanās tālāk nozīmē samierināšanos ar bērna nāvi pat tad, ja nav nekādu atbilžu.

Esmu sapratis arī to, ka mana dēla dzīves vērtība un nozīme nevar tikt pienācīgi izmērīta šīs pasaules laika kontekstā. Savas īsās dzīves laikā Antonijs dziļi aizkustināja visus, kuri apzinājās mūsu ģimenes stāvokli. Mīlestības spēks pārspēja laiku. Antonija būtība bija tajā, cik ļoti viņš tika mīlēts un cik mīlestības viņš ienesa pasaulē, vienkārši būdams viņš pats.

Tad, kur lai es dodos?

Neseni smagu zaudējumu pētījumi atklājuši interesantu tendenci – tie, kuri sava tuvinieka nāvē spēj saskatīt „kaut ko labu”, labāk tiek galā ar saviem pārdzīvojumiem. Virspusēji tas šķiet pats par sevi saprotams. Tomēr paturiet prātā – lai „kaut kas labs” sniegtu mierinājumu, tam ir jābūt nozīmīgam tam cilvēkam, kurš ir zaudējis tuvinieku. Kad citi mēģina norādīt uz mākoņa zelta maliņu, viņi netrāpa mērķī. Tik banālas frāzes kā „Jums ir eņģelis debesīs” vai „Mazulis atrodas labākā vietā” reti sniedz vecākiem mierinājumu. Šādas piezīmes vecākiem, kuri uz mūžu zaudējuši savu bērnu, šķiet seklas un nebūtiskas.

Kas nomierina nelaimē nonākušos vecākus? Lūk, daži piemēri, kā vecākiem saprast, ka pasaule viņu bērniņa dēļ ir kļuvusi labāka:

• Apzinoties, ka viņu bērna dzīve (nāve) kādu pozitīvi ietekmēja.
• Radot dziļāku saikni ar ticību.
• Satuvinot ģimenes vai kopienas šajā krīzes brīdī.
• Atklājot savu gudrību vai spēku, īpaši tad, ja vecāki izmanto pieredzi, lai palīdzētu kādam citam vai veicinātu dzīvē pozitīvas pārmaiņas.

Mūsu situācijā, meklējot kaut ko labu Antonija nāves traģēdijā, mēs ar Marlu nonācām pie idejas par piemiņas projekta izstrādi. Mēs nolēmām, ka ziedu vietā vēlamies, lai piemiņa tiktu izrādīta veidojot bērnu bibliotēku baznīcā. Atsaucība bija dāsna. Apzinoties, ka daudzi bērni iegūs no Antonija piemiņai saziedotā, deva mums skaidrību, kā skumjās var ieraudzīt kaut ko labu.

Vai mums būtu jāmēģina tikt pie vēl viena bērna?

Pēc spontānā aborta, bērniņa piedzimšanas nedzīvam vai nomiršanas pēc dzimšanas vecāki jūt šaubas un raizes. Daudzi vecāki baidās no jauna bērniņa ieņemšanas. Zaudējuma sāpēs ir pārāk lielas, un viņi baidās, ka tas var atkal beigties ar nelaimi. Māte var sākt šaubīties par to, vai ir spējīga bērniņu iznēsāt līdz termiņa beigām un dzemdēt veselīgu bērniņu. Bailes ir saprotamas, bet ir liela nozīme tam, kā viņa tiek ar tām galā. Jums nav uzreiz jāpieņem lēmums par to, vai vēlaties vēl vienu bērnu. Nespiediet sevi par to domāt. Atvēliet laiku sev un savam dzīvesbiedram, lai vispirms tiktu pāri pieredzētajai nelaimei. Tad kopā ar savu ārstu izvērtējiet to, kas notika. Kopā ar vīru un ārstu varat apspriest to, kādi riski pastāv, ja vēlaties atkal palikt stāvoklī.

Atvēliet sev laiku, lai pieņemtu šo lēmumu. Ieklausieties ārstā. Ieklausieties savā dzīvesbiedrā. Ieklausieties savā sirdī. Ieklausieties Dievā. Un tad pieņemiet lēmumu.

Būtiskas lietas, ko atcerēties

1. Neviens nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc notiek traģiskas lietas. Dažreiz tās vienkārši notiek, un mēs savas dzīves laikā tā arī neatrodam uz to atbildi.
2. Bērniņa dzīves ilgums šai pasaulē nenorāda uz tā vērtību. Īstā vērtība ir viņa ietekmē – cik ļoti jūs viņu mīlējāt un cik mīlestības viņš sniedza šai pasaulei, būdams viņš pats.
3. Samierināšanās ar notikumiem noved pie to pieņemšanas, un doties tālāk nozīmē pieņemt sava bērna nāvi pat tad, ja nav atbilžu uz jautājumiem.
4. Tie, kuri saskata kaut ko labu sava tuvinieka nāvē, spēj vieglāk tikt galā ar saviem pārdzīvojumiem. Nelaimē nonākušos vecākus spēj mierināt fakts, ka viņu bērniņa dzīve, lai cik īsa tā arī nebija, pozitīvi ietekmēja kāda cita dzīvi.
5. Neņemiet vērā tādus banālus izteikumus kā: „Jums ir eņģelis debesīs” vai „Mazulis atrodas labākā vietā”.
6. Šaubas un raizes par nākamo grūtniecību ir saprotamas un sagaidāmas. Atvēliet laiku, lai pieņemtu lēmumu par vēl viena bērniņa ieņemšanu.

Kopsavilkums

Mūsu lielākās cerības ir tādas, lai nevienam nekad nebūtu vajadzības šo grāmatu lasīt. Taču diemžēl mazuļi dažreiz mirst, un medicīnas zinātne nav spējusi to novērst.

Mēs ceram, ka šī grāmata jums ir sniegusi kādu mierinājumu. Iespējams, atsevišķas nodaļas jums bija grūti lasīt. Ja tā, tad atlieciet to lasīšanu uz vēlāku laiku. Dažas nodaļas jums bija nozīmīgākas vai, iespējams, jūs esat guvuši ieskatu tajā, ko iepriekš bijāt palaiduši garām. Tāda ir ilgstošu pārdzīvojumu daba.

Nobeigumā – pēdējā doma. Tie, kuri pārdzīvo, ir tie, kuri mīl. Bez mīlestības pret bērniņu un bez vēlēšanās būt viņam blakus nebūtu arī pārdzīvojumu, kad viņš nomirst. Skumjas ir jūsu cieņas izrādīšana pret mīlestību, ko jutāt pret bērniņu. Turpmāk godājiet zaudēto bērniņu, atceroties to, cik daudz viņš jums bija nozīmējis un dzīvojiet, pilnībā apzinoties, ka cilvēkiem ir lielāka vērtība nekā mantām un ka katrs mūsu esamības mirklis ir vērtīga dāvana, kura jāizmanto godam un ar apdomu.

Lai Dievs Jūs svētī!