Māmiņai un tētim

Māmiņai

Mīļo māmiņ, ļaujies savām izjūtām un emocijām. Esi saudzīga pret sevi un vispirms parūpējies, lai tev apkārt būtu vide, kurā visērtāk vari ļauties pārdzīvojumiem un dziedināšanas procesam. Ja vēlies norobežoties uz laiku no pasaules, dari to – radi un īstie draugi to sapratīs. Ļauj, lai sāpīgo ziņu taviem tuviniekiem nodod kāds, kuram tu uzticies, ja pati nevēlies to darīt.

Meklē sev pieņemamāko palīdzības veidu – tikšanos ar kapelānu, krīzes terapeitu, sazināšanos ar citām tādā pat nelaimē nonākušām māmiņām, lasi garīga rakstura literatūru. Runā ar sava bērniņa tēti. Viņam arī sāp! Uzticiet viens otram savas izjūtas un pārdzīvojumus. Esiet viens otram pieejami un atvērti. Būs brīži, kad māmiņa būs garīgi stiprāka par tēti un otrādi.

Tētim

Tēti, mēs zinām, ka arī tev sāp! Visbiežāk vīrieši sēro savādāk nekā sievietes. Vīrietis, kas zaudējis bērniņu, var uzskatīt, ka tieši viņam ir jābūt tam “stiprajam plecam”, kas balsta savu sievu sēru laikā, tādējādi cenšoties neizrādīt savas emocijas un asaras. Nereti arī apkārtējie cilvēki vīrieša sāpes it kā “apiet”, apjautājoties tikai par vienu no sērojošām pusēm – “Kā tavai sievai klājas?”. Vairumā gadījumu ir ļoti palīdzoši, ja vīrietis izrāda savas sāpes par zaudējumu, jo tas mazina sievietes vientulības sajūtu. Sāpes par zaudējumu ir ļoti individuāla pieredze, tomēr jūs varat būt atbalsts viens otram, ja netiesājat un nenorobežojaties viens no otra.